16. Article

Lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Satversmes tiesai jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 6. punktu). Izskatāmā lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās nolēmumam (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01 9. punktu). Šādos gadījumos par nepieciešamību turpināt tiesvedību citstarp var liecināt tas, ka administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā, kurā persona lūgusi uzlikt pienākumu Padomei izdot tai labvēlīgu administratīvo aktu, piešķirot Padomes eksperta tiesības (sk. personas pieteikumu Administratīvajai rajona tiesai lietas materiālu 1. sēj. 15. lp.). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdēto normu atzīšana par neatbilstošām Satversmes 1. un 64. pantam ietekmētu tās tiesvedībā esošās lietas Nr. A420195418 iznākumu, proti, tiesa varētu turpināt tiesvedību un izlemt jautājumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu pēc būtības (sk. Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 25. janvāra lēmumu lietā Nr. A420195418 lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.). Latvijas administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiek piemērotas tās materiālo tiesību normas, kuras ir spēkā, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības, ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Administratīvajai tiesai izskatāmajā lietā un citās administratīvajās lietās, kurās ir piemērojamas apstrīdētās normas, jāpiemēro tās tiesību normas, kuras ir spēkā brīdī, kad tā lemj par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Proti, apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no noteikta brīža pagātnē nav nepieciešama. Tādējādi nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu turpināma.