11. Article

Apstrīdētās normas regulēšanas priekšmets ir amatu savienošanas ierobežojumi, kas attiecas uz valsts amatpersonām. Likumā "Par pašvaldībām" tie noteikti papildus likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" jau paredzētajiem ierobežojumiem. 11.1. Valsts amatpersonas šā regulējuma izpratnē ir tās personas, kas veic kādu publisku funkciju. Līdzās tiešās pārvaldes iestādēm arī pastarpinātās pārvaldes iestādes - pašvaldības un to izveidotās iestādes - organizatoriski ietilpst vienotajā valsts pārvaldes sistēmā. Pašvaldības deputāta amats ir publiski tiesisks amats. Deputāta amata pienākumu izpilde un tiesību izmantošana ir publiskās varas izmantošana sabiedrības labā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 12. un 19. punktu). Valsts amatpersonas statuss nozīmē īpašu tiesisku attiecību pastāvēšanu starp personu un valsti un ir cieši saistīts ar valsts funkciju pildīšanu. Nosacījums par īpašu uzticamību un lojalitāti pret valsti ir pamatā ar amatpersonas statusu saistītajiem ierobežojumiem, kas paši par sevi nav uzskatāmi par neatbilstošiem vienlīdzības principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.2. punktu). No varas dalīšanas principa izriet nepieciešamība nodrošināt efektīvu kontroli starp amatiem, kas īsteno lēmējvaras un izpildvaras funkcijas. Savukārt labas pārvaldības princips konkretizē nosacījumus amatpersonu darbībai valsts pārvaldē. Labas pārvaldības princips prasa, lai valsts pārvaldē būtu nodarbināts godīgs, kompetents un motivēts personāls. Valstij atbilstoši labas pārvaldības principam ir pienākums uzlabot pārvaldes kārtību un organizēt to pēc iespējas efektīvāk (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-77-01 31. punktu). Tas ietver arī interešu konflikta novēršanu amatpersonu darbībā. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta ceturtajai daļai valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu. Valsts pārvaldes mērķis ir nodrošināt Satversmē ietverto vērtību aizsardzību. 11.2. Apstrīdētā norma ir pieņemta, lai īstenotu no labas pārvaldības principa izrietošo pienākumu novērst interešu konfliktu valsts amatpersonu darbībā. Interešu konflikta novēršanas regulējuma mērķis ir nodrošināt visu valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, kā arī veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā un sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.2. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu un nodrošināt, ka pašvaldības iestāžu vadītāji savu pienākumu pildīšanā ir neitrāli. Apstrīdētā norma pieņemta tādēļ, lai nodrošinātu valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību un veicinātu valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, līdz ar to veicinot arī sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai. Arī pieaicinātā persona Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs norāda: ja lēmējvara netiek efektīvi nošķirta no izpildvaras, rodas interešu konflikta riski (sk. lietas materiālu 2. sēj. 94.-95. lp.). Piemēram, dome lemj par pašvaldības nolikumu, apstiprina pašvaldības budžetu, tā grozījumus un pārskatus par budžeta izpildi, izveido, reorganizē un likvidē pašvaldības iestādes, kā arī ieceļ amatā un atbrīvo no amata pašvaldības iestāžu vadītājus (sk. likuma "Par pašvaldībām" 21. pantu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietverto amatu savienošanas ierobežojumu mērķis ir nodrošināt to, ka persona pašvaldībā vienlaikus neieņem vairākus tādus amatus, kuri atrodas padotības attiecībās. Proti, pašvaldības domes uzdevums ir uzraudzīt pašvaldības iestāžu darbu, bet, ja pašvaldības domes deputāts vienlaikus ir arī pašvaldības iestādes vadītājs, tas var tieši skart šīs uzraudzības veikšanu, jo pašvaldības domes deputāti pieņem lēmumus, kas tieši ietekmē domes padotībā esošās iestādes. 11.3. Lai efektīvi pārvaldītu valsts amatpersonu darbībā iespējamos interešu konfliktus, ir paredzēti amatu savienošanas ierobežojumi. Tomēr publisko amatu nesavienojamības princips ļauj paredzēt arī izņēmumus, kuru noteikšanā likumdevējam ir zināma rīcības brīvība. Likumdevējam, nosakot valsts amatpersonu darbību, ir jārīkojas demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas tiesiskajā ietvarā. Līdz ar to likumdevēja rīcības brīvība ir īstenojama vispārējo tiesību principu ietvaros. No Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Vadlīnijām interešu konflikta vadībai valsts pārvaldē izriet, ka atsevišķas interešu konflikta situācijas praksē ir neizbēgamas, taču jābūt skaidri noteiktām tām situācijām un darbībām, kuras ir nesavietojamas ar valsts amata pienākumu pildīšanu (sal. sk.: Recommendation of the Council on OECD Guidelines for Managing Conflict of Interest in the Public Service). Arī pieaicinātā persona V. Kalniņš norāda, ka amatu savienošanas un citi ierobežojumi, kas vērsti uz interešu konflikta novēršanu, nevar būt tik niansēti un aptveroši, lai pilnībā novērstu visus riskus, un likumdevējs, ņemot vērā objektīvu nepieciešamību, var noteikt izņēmumus, kaut arī tādējādi, iespējams, saglabāsies interešu konflikta risks (sk. lietas materiālu 2. sēj. 107. lp.). Atbilstoši apstrīdētajai normai likumdevējs papildus likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" noteiktajiem amatu savienošanas ierobežojumiem ir noteicis ierobežojumu, kas liedz savienot pašvaldības domes deputāta amatu ar pašvaldības iestādes vadītāja amatu. Citstarp domes deputāts nedrīkst ieņemt vadītāja amatu iestādē, kura īsteno likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. punktā noteikto pašvaldības autonomo funkciju - nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību (sociālo aprūpi). Taču likumdevējs ir paredzējis arī izņēmumu no šā ierobežojuma, nosakot, ka pašvaldības domes deputāts drīkst ieņemt vadītāja amatu iestādē, kas veic likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4., 5. un 6. punktā noteiktās pašvaldību autonomās funkcijas, proti, šādas funkcijas: gādāt par iedzīvotāju izglītību, rūpēties par kultūru un sekmēt tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu un tautas jaunrades attīstību, nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu. Pieteikuma iesniedzējs iebilst pret to, ka apstrīdētā norma neļauj savienot domes deputāta amatu ar tādu pašvaldības iestāžu vadītāju amatiem, kuras veic likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. punktā minētās pašvaldības autonomās funkcijas. Tā kā apstrīdētā norma pieļauj amatu savienošanu attiecībā uz tādu iestāžu vadītājiem, kuras veic likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 4., 5. un 6. punktā minētās pašvaldības autonomās funkcijas, Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka ir nepamatoti noteikta atšķirīga attieksme pret abām salīdzināmajām deputātu grupām. Pieteikuma iesniedzējs bija nodarbināts valsts pārvaldē, proti, sociālās aprūpes iestādē bija tās vadītājs. Viņš vēlas apvienot šo amatu ar novada domes deputāta pienākumu pildīšanu. Tomēr personai nedz no Satversmes, nedz citām nacionālajām un Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām neizriet tiesības prasīt, lai tai tiktu atļauts vienlaikus ieņemt vairākus amatus valsts pārvaldes ietvaros. Pieteikuma iesniedzējs lūdz uz viņu attiecināt izņēmumu, ko likumdevējs noteicis valsts pārvaldes ietvaros. Likumdevējam ir ne vien rīcības brīvība, bet arī pienākums organizēt valsts pārvaldes darbu, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības, varas dalīšanas principu un labas pārvaldības principu. Vienlīdzības principa kontekstā, nosakot likumdevēja rīcības brīvības robežas valsts pārvaldes organizēšanā, jāizvērtē tas, vai likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi. Lai to pārbaudītu, Satversmes tiesa vērtēs, vai apstrīdētajai normai ir objektīvs pamatojums, proti, vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, vai apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu, un izvēlēta, balstoties uz objektīviem kritērijiem, vai apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi un nav acīmredzami nesamērīga.