3. Article — paredz: "Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik

pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevējvaru." Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē Konvencijas Pirmā protokola 3. pants interpretēts tādējādi, ka no tā izriet tiesības ne tikai kandidēt likumdevēja orgāna vēlēšanās, bet arī pēc ievēlēšanas darboties kā parlamenta deputātam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 11. jūnija sprieduma lietā "Sadak and Others v. Turkey (no. 2)", pieteikumi Nr. 25144/94, 26149/95 līdz 26154/95, 27100/95 un 27101/95, 33. punktu un 2016. gada 24. maija sprieduma lietā "Paunović and Milivojević v. Serbia", pieteikums Nr. 41683/06, 58. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa paskaidrojusi, ka Konvencijas mērķis prasa, lai tajā noteiktās tiesības tiktu interpretētas un piemērotas tādā veidā, ka tās tiek īstenotas nevis teorētiski vai iluzori, bet gan praktiski un efektīvi. Ja persona ir ievēlēta parlamentā, tad tai ir tiesības būt par parlamenta locekli (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā "Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr. 14305/17, 229. un 234. punktu). Satversmes tiesa secina, ka Satversmes 101. pants paredz personai tiesības ne tikai piedalīties Saeimas vēlēšanās, bet arī tiesības ievēlēšanas gadījumā pildīt deputāta amatu bez tādas iejaukšanās šā amata funkciju izpildē, kas būtu pretēja vispārējiem tiesību principiem un Satversmē noteiktajām tiesībām. Ja persona ir ievēlēta Saeimā, tad Satversmes 101. pants piešķir tai tiesības piedalīties Saeimas darbā deputāta statusā. 11. Ievērojot Satversmes vienotības principu, Satversmes 101. pants ir aplūkojams sistēmiski ar citām Satversmes normām, kas regulē deputāta tiesisko statusu un darbību. Saeimas deputāta tiesisko statusu noteic Satversmes 5. pants, paredzot, ka Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem. Tas nozīmē, ka Saeimas deputāta pienākums ir būt par tautas priekšstāvi. Saeimas deputāts ir atzīstams par visas Latvijas tautas kā kopuma priekšstāvi, nenošķirot kādu atsevišķu tautas daļu nedz ģeogrāfiski, nedz pēc kādām citām pazīmēm: vēlēšanu apgabala, vēlētāju profesijas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem uzskatiem u. tml. No tautas priekšstāvības pienākuma izriet tas, ka deputātam ir pārstāvības mandāts. Saskaņā ar Satversmes 18. pantu Saeimā ievēlēta persona iegūst pārstāvības mandātu pēc tam, kad Saeimas sēdē devusi svinīgu solījumu un Saeima apstiprinājusi tās pilnvaras. Pārstāvības mandāta tiesiskās sekas atspoguļojas Satversmes 28. pantā, kas noteic, ka Saeimas deputāts nav atbildīgs par lēmumiem, kuru pieņemšanā ir piedalījies ar saviem balsojumiem. Deputāts nav pakļauts ārējiem, nedz savas partijas, nedz citu organizāciju, nedz atsevišķu vēlētāju vai vēlētāju grupu dotiem rīkojumiem un izvirzītiem uzdevumiem, bet rīkojas godprātīgi un pēc savas apziņas. Tāpat saskaņā ar Satversmes 14. panta otro daļu vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus. No Satversmes 5. panta izriet, ka deputāta statusam imanents ir brīvais pārstāvības mandāts. Brīvā pārstāvības mandāta galvenais mērķis ir pasargāt deputātu no svešas ietekmes un ļaut valsts lēmumiem Saeimā veidoties autonomi. Deputāti pārstāv tautu savā kopībā, nevis katrs atsevišķi un individuāli. Brīvā pārstāvības mandāta princips rada priekšnoteikumus tam, lai deputāts vienotos ar citiem deputātiem par Saeimas lēmumu saturu, un tādējādi veicina Saeimas lemtspēju. No brīvā pārstāvības mandāta principa izriet virkne Saeimas deputāta tiesību: piedalīties Saeimas darbā, Saeimas un tās komisiju sēdēs, izsakoties un balsojot tajās, izmantot iesnieguma, iniciatīvas un jautājumu uzdošanas tiesības u. tml., kā arī tiesības pašorganizēties ar citiem deputātiem (piemēram, frakcijās). Tiesību zinātnē uzsvērts, ka visas šīs tiesības nav vienlīdz nozīmīgas. Tiesībām piedalīties parlamenta sēdēs un runas tiesībām ir izšķiroša nozīme deputāta darbībā, jo deputāta tiesības tiktu būtiski vājinātas, ja viņam tiktu liegts mutvārdos aizstāvēt savas iniciatīvas, pārliecināt citus deputātus par savu ideju un priekšlikumu nozīmību. Tiesības sēdēs teikt runas deputātam nav atņemamas, jo tās pieder pie pašas parlamenta darba būtības. Deputāta publiska dalība parlamenta sēdēs un līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir nozīmīgs faktors, no kura ir atkarīga viņa atpazīstamība sabiedrībā un sabiedrības vērtējums par viņu. Tādēļ deputāta tiesības piedalīties parlamenta sēdēs un balsošanā pamatā nav liedzamas, bet var tikt ierobežotas, lai nodrošinātu parlamenta funkcionēšanu; šo jautājumu parlaments var noregulēt savos iekšējās kārtības noteikumos (sal.: Magiera S. Art. 38. In: Sachs M. (Hrsg.) Grundgesetz. 5. Aufl., 2009, S. 1192-1193). Satversmes 5. pantā noteikto Saeimas deputāta tiesisko statusu papildina arī citas tiesības, kuras tieši norādītas citās Satversmes normās, piemēram, deputāta neatbildība par balsojumu un, amatu pildot, izteiktām domām (Satversmes 28. pants), kratīšanas un apcietināšanas ierobežojums (Satversmes 29. pants), kriminālprocesuālā imunitāte (Satversmes 30. pants), tiesības atteikties no liecību došanas (Satversmes 31. pants), kā arī tiesības uz atbilstīgu atalgojumu par Saeimas deputāta pienākumu izpildi (Satversmes 33. pants). Tiesības piedalīties Saeimas darbā - Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, tajās izsakoties un balsojot -, kā arī darboties Saeimas vārdā institūcijās, kurās Saeima deputātu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, un, visbeidzot, saņemt atalgojumu par savu pienākumu izpildi, ir daļa no deputāta amata tiesībām. Šo tiesību ierobežojums izvērtējams Satversmes 101. panta un 5. panta kopsakarā. 12. Katrs Saeimas deputāts ir Saeimas - konstitucionāla valsts varas orgāna - daļa. Saeimas deputāta amats ir publiski tiesisks amats; šā amata atsevišķās tiesības un pilnvaras ir publiski tiesiskas kompetences. Īstenojot Saeimas deputāta amatam piederīgās tiesības un izmantojot amata pilnvaras, Saeimas deputāts pilda publiski tiesiskas funkcijas un nerīkojas privātpersonas statusā. Tomēr vienlaikus Saeimas deputāti bauda arī pamattiesības, kuras atsevišķos gadījumos var pārklāties ar amata pilnvarām (sk., piemēram, jautājumā par vārda brīvību Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 17. maija sprieduma lietā "Karácsony and Others v. Hungary", pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 137. punktu). Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 3. punkts un otrās daļas 3. punkts noteic, ka pieteikumu par tiesību normu kontroli vai pieteikumu par Saeimas lēmuma atbilstību tiesībām var iesniegt vismaz divdesmit Saeimas deputātu, taču ne atsevišķs deputāts. Individuālo tiesību aizskāruma gadījumā Satversmes tiesas likums paredz konstitucionālo sūdzību kā tiesību aizsardzības līdzekli, tomēr saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālā sūdzība ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kas izmantojams aizskartu pamattiesību aizsardzībai. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis konstitucionālo sūdzību par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 101. panta pirmajam teikumam, bet apstrīdētās normas skar arī no Satversmes 5. panta izrietošās deputāta amata tiesības un pilnvaras. Tiesiskas valsts princips prasa efektīvu aizskarto tiesību aizsardzības mehānismu (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 24. punktu). Ar tiesiskas valsts principu nav savienojama situācija, kurā tiesību aizsardzība izpaliktu tādēļ, ka nav atbilstoša procesuāla tiesību aizsardzības līdzekļa. Satversmes tiesa ir konstitucionāls valsts varas orgāns, kuram saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16. pantu ir pakļautas gan tiesību normu satversmības kontroles lietas (1.-3. un 6. punkts), gan arī lietas par citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam (4. punkts). Tas atbilst konstitucionālo valsts varas orgānu un to daļu strīdu izšķiršanas būtībai. Likumdevējs jau ir izšķīries par atbilstošas kompetences piešķiršanu Satversmes tiesai, lai tā varētu izskatīt strīdus starp atsevišķiem konstitucionālajiem valsts varas orgāniem vai to daļām, bet likumos nav noteicis tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru atsevišķs Saeimas deputāts - konstitucionāla valsts varas orgāna daļa - varētu aizsargāt sava amata pilnvaras to aizskāruma gadījumā. Satversmes tiesa atzīst, ka pašlaik ir pieļaujama atsevišķa konstitucionālā valsts varas orgāna vai tā daļas tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību novēršana ar konstitucionālo sūdzību, kura pēc savas būtības un procesuālajiem priekšnoteikumiem ir vistuvākais tiesību aizsardzības līdzeklis, vēl jo vairāk tādēļ, ka Satversmes 101. pants un 5. pants, kā jau tika norādīts iepriekš, ir savstarpēji cieši saistīti. 13. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās normas noteic tiesiskās sekas, ko rada Saeimas lēmums par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas deputātu, - deputāts, kura kriminālvajāšanai piekritusi Saeima, tiek atstādināts no turpmākas piedalīšanās Saeimas darbā, un šāda atstādināšana izpaužas kā liegums attiecīgajam deputātam piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, saņemt pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi un transporta izdevumu, dzīvojamās telpas īres (viesnīcas) un komandējuma izdevumu kompensāciju. Apstrīdētās normas ierobežo Saeimas deputāta amata tiesības un pilnvaras - tiesības piedalīties Saeimas, Saeimas komisiju, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, šajās sēdēs izteikties un balsot, visbeidzot, saņemt pilnīgu atalgojumu par deputāta pienākumu izpildi. Apstrīdētās normas liedz deputātam klātienē Saeimas un tās komisiju sēdēs plašāk pamatot savus priekšlikumus vai uzdodamo jautājumu, kā arī uzdot jautājumus un iegūt informāciju. Tāpat ierobežojums, kas liedz deputātam piedalīties Saeimas darbā, ir sistēmiski saistīts ar ierobežojumu, kas liedz viņam saņemt atalgojumu pilnā apmērā. Lai arī apstrīdētās normas neparedz, ka Saeimas deputāts pēc tam, kad Saeima pieņēmusi lēmumu par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret viņu, zaudē savu amatu, tomēr Saeimas deputātam tiek liegtas nozīmīgākās tiesības, kas saistītas ar viņa dalību Saeimas darbā, proti, tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, izmantojot savas balsstiesības. Tātad attiecīgais Saeimas deputāts ir tiesīgs pildīt deputāta funkcijas, bet ievērojami sašaurinātā apmērā. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās ir noteikti būtiski deputāta amata tiesību ierobežojumi, tie ir cieši savstarpēji saistīti un aplūkojami kopsakarā. 14. Satversmes 5. panta noteikumi, kas regulē deputāta amata tiesības, ir formulēti ļoti vispārīgi, lai varētu atrisināt visus ar tām saistītos jautājumus. Tādēļ ir pieļaujama šo jautājumu detalizētāka noregulēšana. Saskaņā ar Satversmes 21. pantu iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības rulli. Satversmes 21. pantā ir ietverts parlamenta autonomijas princips, proti, Saeima pati sev, nevis kāds cits, nosaka darba kārtību. Kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu Saeimas darba kārtību, kas, īstenojot vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un nodrošina Saeimas darba efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas 3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka parlamenta deputāta tiesību īstenošana vienlaikus prasa nodrošināt arī efektīvu parlamenta darbību, citstarp reaģēt uz tādu parlamenta deputātu rīcību, kas traucē normālu likumdevēja darbu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 17. maija sprieduma lietā "Karácsony and Others v. Hungary", pieteikumi Nr. 42461/13 un Nr. 44357/13, 139. punktu). Tātad Saeima var ar deputāta amata tiesībām saistītos jautājumus detalizētāk noregulēt Saeimas kārtības rullī. Izskatāmajā lietā apstrīdētās normas noteiktas ar 1998. gada 7. oktobra likumu "Grozījumi Saeimas kārtības rullī". No Saeimas likumdošanas datubāzē pieejamās informācijas izriet, ka attiecīgais likumprojekts 1998. gada 15. janvārī iesniegts izskatīšanai Saeimā. Atbilstoši Saeimas kārtības rullim tas izskatīts trijos lasījumos un pieņemts trešajā lasījumā 1998. gada 7. oktobrī. Šis likums 1998. gada 20. oktobrī tika izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un stājās spēkā 1998. gada 3. novembrī. Apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulētas, lai personas varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. No Saeimas tiesībām pašai noteikt savu iekšējo darba organizāciju un kārtību izriet arī pilnvarojums noteikt Saeimas deputāta tiesību izmantošanas kārtību un nepieciešamos ierobežojumus. Atbilstoši parlamenta autonomijas principam Saeima ir brīva šādas kārtības izveidē; tā ir tiesīga noteikt tādu savu iekšējo darba kārtību, tostarp ierobežojumus Saeimas deputātiem, kas vislabāk nodrošinātu Saeimas efektīvu funkcionēšanu, tomēr deputāta tiesību ierobežojumiem jāatbilst vispārējiem tiesību principiem, jo īpaši samērīguma principam, un citām Satversmes normām. Saeimas kārtības rullī var noteikt samērīgus Saeimas deputāta amata darbības ierobežojumus. 15. Samērīguma princips prasa, lai ikvienam tiesību ierobežojumam būtu leģitīms mērķis un lai ierobežojums būtu vajadzīgs, piemērots un atbilstošs. Izvērtējot tiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka tiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09-0103 18. punktu). 16. Tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir jāpamato institūcijai, kas šo ierobežojumu noteikusi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir aizsargāt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtu un parlamenta reputāciju, t. i., iedzīvotāju uzticēšanos demokrātiskajām valsts institūcijām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir nodrošināt demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību un netraucētu kriminālprocesa norisi. Demokrātiskās leģitimācijas jēga ir saistīt valsts varu ar tautas gribu - tātad nodrošināt, lai valsts darbība atbilst tautas gribai. Tāpēc suverēna uzticēšanās konstitucionālajiem valsts varas orgāniem ir viens no svarīgākajiem demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem. Ierobežojumi, kas veicina atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu, tiek noteikti ar leģitīmu mērķi aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu. Saeimas deputātam ir konstitucionāls - tautas priekšstāvja - statuss. Līdz ar šā statusa iegūšanu deputāts, atbilstoši Satversmes 18. pantam sniedzot svinīgu solījumu, apņemas aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas, kā arī ievērot Satversmi un likumus. Rīcība, kas mazina tautas uzticēšanos Saeimas deputāta kā tautas priekšstāvja godprātīgai darbībai un Saeimai kā demokrātiskas tiesiskas valsts likumdevējvarai, kas likumdošanas tiesības īsteno valsts un tautas interesēs, kā arī ievērojot Satversmi un likumus, var apdraudēt atbilstošas konstitucionālās iekārtas pastāvēšanu. Tomēr Satversmes tiesa norāda, ka uzticēšanos Saeimai var veicināt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar impīčmenta procedūru, ja tā tiek īstenota objektīvi un pēc Satversmes normu vai likuma normu būtiska pārkāpuma. Pēc Saeimas deputāta imunitātes atcelšanas tiesu varai ir tiesības viņam piemērot tādus ierobežojošus līdzekļus, kādus tā kriminālprocesa ietvaros uzskata par nepieciešamiem. Saeimas deputāta tiesību īstenošana laikā, kad viņš ir izdots kriminālvajāšanai, ir saistīta ar risku, ka šāds deputāts var pieņemt tādus lēmumus, kas ietekmētu tiesu varas pilnvaras pret viņu vērsta kriminālprocesa īstenošanā. Tas, ka parlamentā turpina darboties deputāts, kas izdots kriminālvajāšanai, var mazināt sabiedrības uzticēšanos likumdevējam. Lai šādu varbūtību novērstu un kriminālprocess netiktu traucēts, Saeima var pieņemt sev tādu iekšējo kārtību, kura sekmē likumdevēja funkciju īstenošanu. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. 17. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu). Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums viņam pildīt deputāta pienākumus pēc tam, kad viņš izdots kriminālvajāšanai, neesot piemērots leģitīmā mērķa - netraucēta kriminālprocesa norise - sasniegšanai. Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Liegums piedalīties balsošanā Saeimas un tās komisiju sēdēs novēršot to, ka kriminālvajāšanai izdoto deputātu izpildvara vai tiesu vara, vai - gadījumā, ja viņš ir opozīcijas deputāts, - parlamenta vairākums varētu pakļaut neatbilstošam spiedienam. Šis ierobežojums nodrošinot arī to, ka sabiedrībā nerodas šaubas par visa parlamenta darbības leģitimitāti un uzticamību, jo attiecīgais deputāts nepiedalās normatīvo aktu un dažādu Saeimas lēmumu pieņemšanā. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums, kas kriminālvajāšanai izdotam Saeimas deputātam liedz pildīt tādas deputāta amata pilnvaras kā piedalīšanās likumdošanas procesā, kas notiek Saeimas un tās komisiju sēdēs, un savu balsstiesību izmantošana, kā arī liedz tiesības saņemt par to atalgojumu pilnā apmērā, samazina iespējamo attiecīgā deputāta ietekmi uz likumdošanas procesu. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums sasniedz tā mērķi - novērš šaubas par Satversmes un likumu ievērošanu Saeimas likumdošanas procesā. Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir piemērots tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. 18. Ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu tiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas tiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Turklāt jāņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Kriminālprocesa likumā ietvertais drošības līdzeklis - noteiktas nodarbošanās aizliegums -, kuru tiesīgs piemērot procesa virzītājs, rakstura ziņā esot identisks apstrīdētajās normās noteiktajam. Turklāt pieņēmums, ka persona turpinās noziedzīgas darbības, traucēs kriminālprocesu vai no tā izvairīsies, kā arī lēmums par drošības līdzekļa piemērošanu esot pakļauts daudzpakāpju kontrolei. Tādējādi procesa virzītāja rīcībā esot līdzekļi, kas ir samērīgi un indivīda tiesības mazāk ierobežojoši. Saeima atbildes rakstā paskaidro, ka nepastāvot citi, Pieteikuma iesniedzēja tiesības mazāk ierobežojoši leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums gan nodrošinot varas dalīšanas principa ievērošanu, gan pasargājot parlamentu un atsevišķu deputātu no neatbilstošas ietekmes, gan aizsargājot sabiedrības uzticēšanos likumdevēja pieņemtajiem lēmumiem. Drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās aizlieguma - piemērošana nesasniegtu leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē. Šāds drošības līdzeklis nebūtu piemērots parlamenta neatkarības un autoritātes nodrošināšanai un aizsardzībai. Turklāt tā piemērošanas gadījumā ierobežojums varētu būt vēl daudz plašāks un attiekties ne tikai uz deputāta dalību Saeimas un tās komisiju sēdēs, bet arī uz citu Saeimas deputāta tiesību un pilnvaru izmantošanu. Kriminālprocesa likuma 254. pants kā vienu no drošības līdzekļiem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, paredz noteiktas nodarbošanās aizliegumu. Lai to piemērotu, jākonstatē drošības līdzekļu piemērošanas vispārīgais pamats (sk. Kriminālprocesa likuma 241. pantu). Noteiktas nodarbošanās aizlieguma saturs izpaužas liegumā uz laiku veikt noteikta veida nodarbošanos vai pildīt konkrēta amata pienākumus. Ja personai piemērots attiecīgais drošības līdzeklis, tā nav tiesīga nedz pildīt pienākumus, nedz izmantot tiesības, ko attiecīgais amats paredz (sk.: Meikališa Ā. 254. pants. Noteiktas nodarbošanās aizliegums. Grām.: Strada-Rozenberga K. (zin. red.) Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 702. lpp.). Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka drošības līdzekļa - noteiktas nodarbošanās aizlieguma - piemērošanai nav identisku seku attiecībā uz Saeimas deputāta tiesību un amata pilnvaru izmantošanu. Šāda drošības līdzekļa piemērošanas gadījumā Saeimas deputātam nebūtu tiesību izmantot nekādas deputāta tiesības vai amata pilnvaras. Satversmes tiesa norāda, ka par saudzējošāku līdzekli nevar uzskatīt tādu regulējumu, kas, lai arī paredzētu individuālāku pieeju Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanai, tā piemērošanas gadījumā ietvertu vēl plašākus Saeimas deputāta tiesību un pilnvaru izmantošanas ierobežojumus. Savukārt Saeimas veikts individuāls vērtējums par kriminālvajāšanai izdota Saeimas deputāta pilnvaru ierobežošanu ietvertu vērtējumu par konkrēto personu, tai izvirzīto apsūdzību, tās raksturu un ietekmi, citstarp tā nodarījuma smagumu, kura izdarīšanā persona apsūdzēta. Šāds vērtējums radītu nevainīguma prezumpcijas pārkāpuma risku un opozīcijas varas ļaunprātīgas izmantošanas risku (sal. sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) 2014. gada 14. maija viedokļa Nr. 714/2013 24. un 139. punktu). Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas norādi, ka ar kriminālprocesā paredzētā drošības līdzekļa piemērošanu nevar nedz novērst varas dalīšanas principa pārkāpšanas risku, nedz arī nodrošināt parlamenta autoritātes saglabāšanu. Līdz ar to Satversmes tiesa nekonstatē, ka būtu saudzējošāki līdzekļi apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa - demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzība - sasniegšanai. Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 19. Izvērtējot apstrīdētajās normās ietvertā tiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās tiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 18. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tad, ja tauta Saeimas vēlēšanās ir ievēlējusi savu priekšstāvi un tas ieguvis Saeimas deputāta mandātu, esot būtiski nodrošināt tautas izvēles īstenošanu. Ja Saeimas deputātam tiek liegts pildīt viņa amata pienākumus, lai gan nekādi deputāta "pilntiesīguma" trūkumi nav konstatēti, tad tā esot iejaukšanās tautas nobalsošanas rezultātos un tautai tiekot liegta tās priekšstāvja dalība likumdošanas procesā. Šādā veidā, iejaucoties tautas ievēlēto Saeimas deputātu sastāvā un patvaļīgi to grozot, netiekot nodrošināta demokrātiska valsts iekārta. Tāpēc no apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma sabiedrība negūstot nekādu labumu. Savukārt Saeima norāda, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums. Apstrīdētās normas pēc būtības neliedzot deputātam turpināt sava elektorāta interešu pārstāvēšanu. Turklāt tās nodrošinot arī deputāta personisko tiesību aizsardzību. Proti, gadījumā, ja krimināllieta tiek izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī viņš tiek attaisnots, deputāts saņemot visu par atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī kompensācijas. Līdz ar to likumdevējs esot nodrošinājis deputāta mantisko interešu un tiesību aizsardzību arī tādos gadījumos, kad kriminālprocesā deputāta vaina netiek konstatēta. Tiesiskā iekārtā parlamentam ir būtiska loma demokrātijas politiskajās debatēs. Parlamenta locekļi, pildot sava amata pienākumus, pārstāv vēlētājus, vērš uzmanību uz tiem aktuāliem jautājumiem un aizstāv viņu intereses (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. novembra sprieduma lietā "Selahattin Demirtaş v. Turkey (no. 2)", pieteikums Nr. 14305/17, 239. punktu). Tādējādi deputāta tiesību īstenošana veicina efektīvu demokrātijas funkcionēšanu - likumdevēja leģitimāciju un viedokļu plurālismu parlamenta sastāvā atbilstoši suverēna paustajai gribai. Brīvais pārstāvības mandāts paredz deputāta tiesību īstenošanu neatkarīgi ne vien no ārējas ietekmes, bet arī no citu parlamenta deputātu ietekmes. Līdz ar to piespiedu atteikšanās no deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesībām būtu pretrunā ar šā mandāta mērķi (sk.: Weber A. European Constitutions Compared. München: Beck, 2019, pp. 116-117). Arī pieaicinātā persona M. Ernits norāda, ka brīvā pārstāvības mandāta princips ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatprincipiem. Atļaujot izpildvarai un tiesu varai tik intensīvi ierobežot deputāta tiesības un amata pilnvaras, tiekot apdraudēta varas dalīšanas principa ievērošana un demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas pastāvēšana. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā to, ka Satversmes 9. pants neliedz Saeimā ievēlēt personu, kurai ir aizdomās turētā vai apsūdzētā statuss kriminālprocesā. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieļauj to, ka kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts apmeklē atklātās Saeimas komisiju sēdes un izsakās par apspriežamo jautājumu, ja komisijas priekšsēdētājs dod viņam vārdu. Tomēr Satversmes tiesa secina, ka šādas tiesības nav salīdzināmas ar pilnvērtīgām deputāta tiesībām piedalīties Saeimas komisijas darbā, tostarp slēgtās sēdēs, un tiesībām teikt runas, pilnvērtīgi piedalīties parlamentārās diskusijās par savām vai citu iniciatīvām un balsot par Saeimas lēmumu projektiem. Lai arī kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts var apmeklēt Saeimas komisiju sēdes privātpersonas statusā, tomēr apstrīdētās normas liedz viņam būt šo komisiju sastāvā un ar runām un balsojumu tieši ietekmēt komisijas lēmumus. Tādējādi apstrīdētās normas, lai gan neparedz, ka kriminālvajāšanai izdots Saeimas deputāts zaudētu savu amatu, tomēr liedz šādam Saeimas deputātam visbūtiskākās tiesības, kas saistītas tieši ar dalību pašā likumdošanas procesā, proti, tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, izmantojot savas balsstiesības. Ņemot vērā šos apstākļus to kopsakarā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas pārmērīgi ietiecas deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesībās. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka nelabvēlīgās sekas, kas rodas apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 101. panta pirmajam teikumam un 5. pantam. 20. Satversmes tiesai jāizvērtē arī apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam nevainīguma prezumpcijas principam. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2011. gada 22. novembra lēmumā lietā "Ţehanciuc v. Romania" vērsusi uzmanību uz to, ka gadījumā, kad persona ir atstādināta no amata pienākumu izpildes saistībā ar kriminālprocesu, ir jāizvērtē, vai atstādināšana, kas var būt ilgstoša, tās rakstura dēļ nerada nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. Tiesa norādījusi, ka šādā gadījumā jāizvērtē: 1) vai nav konstatējami konkrēti izteikumi par personas vainu; 2) vai atstādināšana no amata ir preventīva un noteikta sabiedrības interesēs; 3) kā atstādināšana ietekmē personas tiesības uz nevainīguma prezumpciju un vai ir paredzētas garantijas ilgstošas atstādināšanas gadījumā. Satversmes tiesa jau secināja, ka apstrīdētās normas un procedūra, kādā Saeimas deputāts tiek izdots kriminālvajāšanai, neietver konkrētus izteikumus par attiecīgā Saeimas deputāta vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Saeima savā lēmumā vai publiskā paziņojumā par lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz aizdomās turēto deputātu, neizsaka viedokli par to, vai attiecīgais deputāts ir vai nav vainīgs tā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai (sk. šā sprieduma 9. punktu). Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums ir noteikts svarīgu sabiedrības interešu labad jeb demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzībai (sk. šā sprieduma 16. punktu). Izvērtējusi to, kā apstrīdētās normas ietekmē personas tiesības uz nevainīguma prezumpciju ilgstošas atstādināšanas gadījumā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētās normas saglabā noteiktu Saeimas deputāta pilnvaru un suverēna pārstāvības tiesību apjomu un paredz garantijas tādā gadījumā, ja personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta. Proti, apstrīdētās normas šādā gadījumā paredz Saeimas deputātam tiesības turpināt darbu attiecīgajā Saeimā un saņemt par atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī kompensācijas. Tomēr apstrīdētajās normās noteiktais Saeimas deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesību ierobežojums nav attaisnojams demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. šā sprieduma 19. punktu). Atbilstoši apstrīdētajām normām Saeimas deputāts tiek atstādināts no būtisku brīvā pārstāvības mandāta tiesību un pilnvaru īstenošanas uz nenoteiktu laiku, proti, līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums. Kriminālprocess var ilgt visu Saeimas deputāta amata pilnvaru laiku vai ievērojamu daļu no tā. Arī brīdī, kad krimināllieta tiek izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī deputāts tiek attaisnots, attiecīgā Saeimas sasaukuma pilnvaru termiņš jau var būt beidzies un šī persona vairs nevar atgūt attiecīgā sasaukuma Saeimas deputāta amatu. Šā iemesla dēļ Saeimas deputāta statusa garantijas būtiski atšķiras no citai profesionālajai darbībai paredzētajām garantijām. Tātad apstrīdētās normas rada tādu Saeimas deputāta tiesību ierobežojumu, kas ne tikai uz laiku ierobežo no viņa brīvā pārstāvības mandāta izrietošas tiesības un pilnvaras, bet pēc būtības jau soda Saeimas deputātu par noziedzīgu nodarījumu, saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai. Saeimas deputātam garantētās tiesības saņemt par atstādināšanas laiku viņam neizmaksāto mēnešalgu, kā arī kompensācijas nav pietiekamas, lai varētu atsvērt to, ka Saeimas deputātam, kuru aizsargā nevainīguma prezumpcija, tiek nesamērīgi ierobežotas un pēc būtības atņemtas nozīmīgas Saeimas deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesības un pilnvaras. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta otrajam teikumam. 21. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto tiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 30. punktu). Tomēr Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz atsevišķa konstitucionālā valsts varas orgāna vai tā daļas tiesību aizsardzības mehānisma nepilnību. Proti, likumdevējs šobrīd nav noteicis tādu tiesību aizsardzības līdzekli, ar kuru atsevišķs Saeimas deputāts kā konstitucionāla valsts varas orgāna daļa varētu aizsargāt sava amata pilnvaras to aizskāruma gadījumā. 22. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža apstrīdētās normas, kas atzītas par neatbilstošām Satversmes 5. pantam, 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam, atzīstamas par spēkā neesošām. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. Satversmes tiesa konstatē, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārums radies līdz ar Saeimas 2019. gada 31. janvāra lēmumu, jo viņš uz apstrīdēto normu pamata atstādināts no piedalīšanās Saeimas darbā un viņam ierobežotas tiesības uz atalgojumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst tiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Tādējādi, lai novērstu Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārumu, attiecībā uz viņu apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no 2019. gada 31. janvāra. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas otrā teikuma un 19. panta otrā un trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas pirmo teikumu un 19. panta pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 5. pantam, 92. panta otrajam teikumam un 101. panta pirmajam teikumam un attiecībā uz Juri Jurašu par spēkā neesošu no 2019. gada 31. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele