3. Article

Piekrītu Sprieduma 15.3. punktā norādītajam, ka valstij jānosaka tāds vispārējās izglītības procesā lietojamo mācību valodu regulējums, kas nodrošina valsts apstākļiem atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas apguvi un mazākumtautību tiesību aizsardzību. Lai gan valsts rīcības brīvība šā līdzsvara noteikšanā ir plaša, tomēr nevaru pievienoties Sprieduma 17. punkta secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo uzskatu, ka, to pieņemot, nav ievērots labas likumdošanas princips. 3.1. Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas procesuālas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības ir rūpīgi izsvērta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu). Proti, likumdošanas procesam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, kā arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu). No demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskas valsts princips ietver noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). Saskaņā ar to likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā jāizvērtē argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22.3. punktu). Satversmes tiesa jau 2005. gadā spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 analizēja, vai likumdevēja noteiktā vidējās izglītības mācību priekšmetos īstenojamā valodu proporcija uzskatāma par atbilstošu Satversmei. Tādējādi secināms, ka attiecīgajā jautājumā pastāv Satversmes tiesas judikatūra, kas likumdevējam bija jāizvērtē un jāņem vērā. Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 20.2.3. punktā norādīts, ka ir jābūt tādam objektīvam, vispusīgam, profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un metodēm balstītam mehānismam, ar kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas izglītības un izglītošanas procesā. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa norisi. Tiesa pauda bažas par lietas izskatīšanas laikā pastāvējušā izglītības kvalitātes kontroles mehānisma efektivitāti, norādot, ka tas ir vērsts uz kvantitatīva, nevis kvalitatīva rakstura datu iegūšanu. Tiesa norādīja, ka šāda mehānisma neesība vai neefektivitāte var novest pie tādas situācijas, ka jebkuras izglītības sistēmā ieviestās pārmaiņas nesasniedz savu mērķi un izglītošanas process zaudē jēgu. Arī Spriedumā norādīts, ka Satversmes tiesas atziņas lietā Nr. 2004-18-0106 ir attiecināmas uz jautājumu par izglītojamo personu saņemtās izglītības kvalitāti, proti, garantijām pret tās kvalitātes kritumu. Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka paredzētais tiesiskais regulējums, ja nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Tādējādi, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējam bija jāievēro Satversmes tiesas judikatūrā paustās atziņas par nepieciešamību izveidot un izmantot efektīvu mehānismu izglītības sistēmā ieviesto pārmaiņu seku izvērtēšanai. No lietā pieejamās informācijas neizriet, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā likumdevējs būtu savus apsvērumus balstījis uz kvalitatīvu analīzi par līdz šim īstenotās izglītības reformas radīto vai apstrīdētās normas un ar to sistēmiski saistīto normu potenciālo ietekmi uz izglītības kvalitāti. Arī Satversmes tiesa Spriedumā balstās uz pieņēmumu, norādot: šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētā norma un ar to sistēmiski saistītās tiesību normas izraisītu izglītības kvalitātes kritumu. Kaut arī atsevišķos pētījumos ir salīdzināti eksāmenu rezultāti, ko uzrādījuši skolēni, kuri mācās izglītības iestādēs ar latviešu mācībvalodu, un mazākumtautību izglītības iestāžu skolēni, trūkst iegūto datu kvalitatīvas un sistēmiskas analīzes, nav analizētas, citstarp ne cēloņsakarības starp valodu, kurā pasniegts konkrētais mācību priekšmets, un attiecīgā eksāmena rezultātiem, nedz arī mācību valodas maiņas ietekme uz izglītības kvalitāti. Spriedumā norādīts, ka valstī ir izveidots izglītības kvalitātes uzraudzības un kontroles mehānisms - Izglītības kvalitātes valsts dienests. Tā funkcijas ietver izglītības politikas veidošanai un īstenošanai nepieciešamās informācijas iegūšanu, apkopošanu un analīzi, kā arī izglītības kvalitātes novērtēšanu. Tomēr no lietā pieejamiem materiāliem nav secināms, ka Dienests būtu visaptveroši izanalizējis to tiesību normu ietekmi uz izglītības kvalitāti, ar kurām tiek īstenota pāreja uz izglītību valsts valodā. Var piekrist Spriedumā secinātajam, ka pozitīvi vērtējama dažādu kursu un metodisko materiālu pieejamība izglītības darbiniekiem, tomēr šādas pieejas nodrošināšana nav uzskatāma par alternatīvu efektīvai izglītības kvalitātes kontroles veikšanai. Turklāt jāņem vērā, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Satversmes 112. pantā noteiktas personu, tostarp bērnu, tiesības uz izglītību, kas būtībā nozīmē ikviena izglītojamā tiesības uz kvalitatīvu izglītību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Lai nodrošinātu to, ka mācību valodas reforma nekaitē pie mazākumtautībām piederošo bērnu labākajām interesēm un tiesībām uz izglītību, likumdevējam pirms apstrīdētās normas pieņemšanas bija rūpīgi jāizsver līdz šim īstenotās izglītības reformas radīto un apstrīdētās normas potenciālo ietekmi uz izglītības kvalitāti. Visaptveroša analīze par līdz šim īstenotās pārejas uz izglītību valsts valodā īstenojošo normu ietekmi uz izglītības kvalitāti nodrošinātu ne tikai pie mazākumtautībām piederīgo bērnu labāko interešu aizsardzību, bet arī veicinātu izglītības reformas mērķu sasniegšanu, izgaismojot cēloņus, kādēļ gandrīz trīsdesmit gadus pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atsevišķu mazākumtautību skolu absolventiem ir grūtības izmantot valsts valodu, tostarp studējot valsts dibinātās augstskolās. 3.2. Likumdošanas procesā likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība visām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp arī starptautiskajām tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Kā atzīmēts arī Spriedumā, konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 16. punktu). Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Tādējādi likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija jāņem vērā arī tās atbilstība starptautiskajām tiesību normām. Latvija ir ratificējusi Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Konsultatīvā komiteja ir uzsvērusi, ka izglītības reformu kontekstā, īpaši tādu reformu kontekstā, kuru mērķis ir veicināt pastiprinātu oficiālās valodas apguvi mazākumtautību skolās, nepieciešams reformu procesa gaitā regulāri uzraudzīt izglītības kvalitāti (sk. Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvās komitejas trešā tematiskā komentāra - to personu tiesības uz valodu, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, - 80. punktu. Pieejams: www.rm.coe.int/). Likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, bija pienākums izsvērt un analizēt Konsultatīvās komitejas norādījumus attiecībā uz mācību valodu un kvalitātes standartu izvērtēšanu. Apstrīdētās normas sagatavošanas materiālos nav rodams apstiprinājums tam, ka šādi apsvērumi būtu izdarīti.