5. Article

Nepiekrītu atsevišķiem Spriedumā ietvertajiem secinājumiem par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. pantam. Pirmkārt, uzskatu, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmos apstākļos esošām grupām - izglītojamiem, kuri iegūst izglītību mazākumtautību izglītības programmu īstenojošās izglītības iestādēs kādā no valodām, kas nav ES oficiālā valoda, un izglītojamiem, kuri iegūst izglītību, padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām. Otrkārt, apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi pret visām mazākumtautībām neatkarīgi no to valodas apdraudētības un lingvistiskās pašpietiekamības. 5.1. Nepiekrītu Sprieduma 23.2. punktā secinātajam, ka izglītojamie, kas iegūst izglītību, citstarp padziļināti apgūstot kādu no ES valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas izvēlējušies apgūt valsts izglītības saturu izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas citās valodās. Spriedumā, atsaucoties uz spriedumu lietā 2018-12-01, norādīts, ka, atšķirībā no mazākumtautību izglītības programmām, iespēja izņēmuma kārtā iegūt izglītību kādā no ES oficiālajām valodām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punktā ir paredzēta nevis ar mērķi attīstīt attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan tādēļ, lai veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Šim secinājumam nevaru piekrist vairāku iemeslu dēļ. Nevaru piekrist, ka privātajām izglītības iestādēm, kurās iespējams iegūt izglītību kādā no ES oficiālajām valodām, ir tikai viens mērķis - veicināt padziļinātu svešvalodas apguvi. Izglītības iestādēm, kuras nodrošina izglītību Latvijas mazākumtautību valodās, kas reizē ir arī ES oficiālās valodas (piemēram, poļu vai lietuviešu valoda), ir tāds pats mērķis kā izglītības iestādēm, kuras nodrošina pie mazākumtautībām piederošu personu izglītību valodās, kas nav oficiālās ES valodas. Aplūkojot mērķus un vīzijas, ko sev noteikušas vairākas privātās izglītības iestādes, kuras īsteno izglītību kādā no ES valstu valodām, arī var secināt, ka daudzas no šīm iestādēm dibinātas tieši dažādu valstu kultūras attīstīšanai un veicināšanai. Piemēram, privātskola Rīgas Starptautiskā skola sevi pozicionē kā izglītības iestādi, kas piedāvā starptautisku izglītību angļu valodā ar rietumniecisku pedagoģisko filozofiju. Šajā izglītības iestādē latviešu valodas apguve nav obligāta (sk. Rīgas Starptautiskās skolas pašvērtējuma ziņojumu 2019-2020. Pieejams: www.isriga.lv). Privātskola Žila Verna Rīgas Franču skola ir parakstījusi partnerības līgumu ar Francijas Ārvalstu izglītības aģentūru AEFE un nodrošina savas mācību programmas atbilstību Francijas izglītības sistēmai. Šajā izglītības iestādē mācības nenotiek kā Latvijas, tā arī Francijas svētku dienās (sk. Žila Verna Rīgas Franču skolas iekšējās kārtības noteikumus. Pieejami: www.ecolejulesverne.lv/). Privātā pirmsskolas un vidusskolas izglītības iestāde Ekziperī, kurā mācības notiek angļu un franču valodā, arī norāda, ka tajā tiek veidota starptautiska vide, integrējot mācību programmā daudzas valodas un uzņemot skolēnus no dažādām kultūras un akadēmiskām vidēm (sk.: Izglītība Starptautiskajā skolā Ekziperī. Pieejams: www.exupery.lv). Mācības šādās privātās izglītības iestādēs nereti tiek izraudzītas tāpēc, ka izglītojamās personas nākotne tiek saistīta ar augstākās izglītības iegūšanu konkrētā ārvalstī vai vispār ārvalstīs. Arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs situācija ir līdzīga. Piemēram, Rīgas Lietuviešu vidusskola uzskata, ka tās misija ir piedāvāt iespēju konkurētspējīgi izglītoties nākotnei, stiprinot ikvienas personības tautiskās piederības izjūtu, veidojot interesi par lietuviešu valodu, Lietuvas vēsturi un kultūru (sk. Rīgas Lietuviešu vidusskolas pašnovērtējuma ziņojumu 2019. Pieejams: www.rlvs.lv). Itas Kozakēvičas Poļu vidusskola norāda, ka palīdzot visiem Rīgā un tās apkārtnē dzīvojošiem poļiem iekļauties zaudētās identitātes un kultūras atjaunošanas un izkopšanas darbā, kā arī integrēties latviskajā vidē (sk.: Par Rīgas Itas Kozakēvičas Poļu vidusskolu. Pieejams: www.ikpvs.edu.lv). Rīgas Igauņu skola atzinusi, ka tās galvenais uzdevums ir mācīt igauņu valodu un sniegt iespēju iepazīties ar igauņu kultūru, literatūru, mūziku, vēsturi un tradīcijām (sk.: Par Rīgas Igauņu skolu. Pieejams: www.rivsk.lv). Kā secināms no iepriekšminētajiem piemēriem, nebūtu pareizi prezumēt, ka visu to privāto izglītības iestāžu, kurās mācības notiek kādā no ES oficiālajām valodām, mērķis ir tikai pastiprināta svešvalodu apguve. Izglītības iestādēs, kurās mācības notiek kādā no ES oficiālajām valodām, izglītojamie var apgūt arī attiecīgo tautu kultūru un tradīcijas, nostiprinot sajūtu, ka ir piederīgi konkrētai valstij, vai arī vispār iejūtoties starptautiskā vidē. Izglītības iestādes, kas nodrošina izglītību mazākumtautību valodās, nodrošina arī attiecīgo mazākumtautību iespējas saglabāt savu identitāti izglītības procesā. Tādējādi izglītojamie, kas iegūst izglītību privātajās izglītības iestādēs, kur padziļināti apgūst kādu no ES valstu valodām, ir salīdzināmā situācijā ar izglītojamiem, kas izvēlējušies apgūt valsts izglītības saturu privātās izglītības iestādēs, kur izglītības programmas tiek īstenotas valodā, kura nav kāda no ES oficiālajām valodām. Tādēļ Satversmes tiesai bija jāanalizē, vai atšķirīgajai attieksmei pret šīm salīdzināmajām grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats. 5.2. Apstrīdētā norma paredz vienādu attieksmi, proti, identisku valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojumu pamatizglītības un vispārējās izglītības apgūšanas procesā attiecībā uz visām mazākumtautībām, kuru dzimtā valoda nav ES oficiālā valoda, neatkarīgi no konkrētās valodas apdraudētības un lingvistiskās pašpietiekamības. Taču visas mazākumtautības, uz kurām tiek attiecināta apstrīdētā norma, Latvijā neatrodas vienādos apstākļos. Spriedumā norādīts uz pieaicinātās personas