19. Article

Satversmes preambulā teikts, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda kopā ar citiem elementiem ir saliedētas sabiedrības pamats. Satversmes 4. panta pirmajā teikumā latviešu valoda noteikta kā valsts valoda Latvijas Republikā. Satversmes tiesa (17.11.2017. lēmums lietā Nr. 2017-01-1, 16. punkta pirmā un otrā daļa) atzinusi, ka latviešu valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij latvisku nacionāli kulturālo identitāti un ka Satversmes 4. pants iemieso un pauž nacionālas valsts principu. Valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju - būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu. Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši valsts valodu. Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā mācību valodu (13.11.2019. spriedums lietā Nr. 2018-22-01, 21. punkts). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes tiesa jau sākotnēji ir norādījusi: [..] likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam (Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā Nr. 03-05(99)).