3. Article

Centrālā vēlēšanu komisija par likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk - Likumprojekts) ir saņēmusi atzinumus (viedokļus) no Izglītības un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas un Latvijas Republikas Tiesībsarga. 3.1. Izglītības un zinātnes ministrija atzinumā ir norādījusi, ka Likumprojekts nav uzskatāms par pilnīgi izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes 78. panta izpratnē, norādot turpmāk minētos argumentus: 3.1.1. Likumprojekts attiecībā uz vispārējās izglītības un profesionālās izglītības ieguvi paredz noteikt, ka izglītību var iegūt ne tikai valsts valodā, bet arī citās valodās, ievērojot konkrētus nosacījumus (likumprojektā piedāvātā Izglītības likuma 9. panta pirmās daļas, 1.1 daļas un otrās daļas redakcija). Turklāt atbilstoši likumprojektā piedāvātajai Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2.1 punkta redakcijai nav nekādu ierobežojumu izglītību iegūt svešvalodā, un minētā norma attiecas uz visām izglītības iestādēm, neatkarīgi no to juridiskā statusa, tai skaitā valsts un pašvaldību izglītības iestādēm. Likumprojekts arī paredz norādi uz Eiropas Savienības oficiālajām valodām papildināt ar norādi uz Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālajām valodām (likumprojektā piedāvātā Izglītības likuma 9. panta 3.1, ceturtās un piektās daļas redakcija). Tādējādi likumprojekts paredz paplašināt svešvalodu lietojumu studiju programmu īstenošanas procesā valsts dibinātās augstskolās, kā arī paplašināt svešvalodu lietojumu profesionālās kvalifikācijas eksāmenu kārtošanā un bakalaura, maģistra un doktora grāda ieguvei nepieciešamo darbu un diplomdarbu izstrādāšanas un aizstāvēšanas procesā. Satversmes 4. panta pirmajā teikumā latviešu valoda noteikta kā valsts valoda Latvijas Republikā. Kaut arī tas pirmsšķietami un tieši neizslēdz iespēju izglītības programmas īstenot arī citās valodās, minētais Satversmes 4.pants ir viena no Satversmes kodola normām, un tādējādi latviešu valoda ir viens no Latvijas konstitucionālo identitāti valststiesību viedokļa kontekstā raksturojošiem elementiem.1 Tāpat arī Satversmes preambulā iekļautas norādes uz latviešu valodas kā valsts valodas nozīmi, piemēram, nosakot, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda kopā ar citiem elementiem ir saliedētas sabiedrības pamats. Valsts valodas loma, tostarp saziņā, uzsvērta arī citos Satversmes pantos - 18., 21., 101., 104. pantā. Ievērojot iepriekš minēto, Latvijai ar tās dibināšanas mērķi un jēgu ir piešķirta latviska nacionāli kulturālā identitāte.2 Iepriekš minēto normu mērķis ir citstarp nodrošināt dzīvē to, ka Latvijas valsts identitāte patiešām tiktu īstenota valsts politikā.3 Satversmes tiesa atzinusi, ka latviešu valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij latvisku nacionāli kulturālo identitāti un ka Satversmes 4. pants iemieso un pauž nacionālas valsts principu. Valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju - būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu.4 Satversmes tiesa kontekstā ar Satversmes 101. panta izpratni atzinusi, ka pienākums prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā ir viens no tiem nosacījumiem, kas ikvienam pilsonim jāņem vērā, piedaloties valsts un pašvaldību darbībā.5 Mazākumtautību valodu lietojums atbilstoši Satversmē noteiktajam (piemēram, Satversmes 114. pantā ietvertais regulējums) un savstarpējā komunikācijā nemaina latviešu valodas esamības stabilitāti, tomēr publiskajā sektorā un saziņā ar valsts iedzīvotājiem pamatā ir jāievēro latviešu valodas lietojums, turklāt atbilstošs valodas normām. Papildus minētajam, viens no nosacījumiem, ko aptver latviešu valodai piešķirtais valsts valodas statuss, ir latviešu valodas prasmes nepieciešamība, lai strādātu noteiktās profesijās un ieņemtu konkrētus amatus.6 Turklāt Satversmes tiesa arī ir atzinusi, ka valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta pasniegšana vien nav efektīva un ka ir nepieciešama arī prasme valsts valodu lietot, bet šo prasmi var iegūt, mācību satura apguvē izmantojot galvenokārt tieši valsts valodu. Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespēj nodrošināt tādu izpratni par tās praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu arī citu mācību priekšmetu apguvē. Nav konstatējami citi alternatīvie līdzekļi, kas ļautu vispārējās izglītības procesā sasniegt tādu valsts valodas apguves līmeni, kādu izglītojamais var sasniegt, valsts valodu izmantojot kā mācību valodu.7 3.1.2. Saskaņā ar Izglītības likuma 9. panta 3.1 daļas 1. punktu valsts dibinātā augstskolā Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras tiek īstenotas Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Minētā tiesību norma arī nosaka, ka ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus. Savukārt no likumprojektā piedāvātās Izglītības likuma 9. panta 3.1 daļas 1. punkta redakcijas izriet, ka valsts dibinātās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā par maksu. Likumprojekts neparedz iespēju Eiropas Savienības oficiālajās valodās īstenot studiju programmas, kuras tiek īstenotas Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Likumprojekts arī paredz norādi uz 20 kredītpunktiem aizstāt ar norādi uz 10 kredītpunktiem. Tādējādi likumprojektā piedāvātais regulējums rada personai nelabvēlīgākas tiesiskās sekas salīdzinājumā ar pašreizējo regulējumu. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās paļāvības principu.8 Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam".9 Līdz ar to tiesiskās noteiktības princips pēc būtības tiek aptverts ar tiesiskās paļāvības principu tā plašākā izpratnē. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Ievērojot iepriekš minēto, secināms, ka likumprojektā ietvertais Izglītības likuma 9. panta 3.1 daļas 1. punts neatbilst tiesiskās paļāvības principam un līdz ar to arī Satversmes 1. pantam. 3.1.3. No likumprojekta nav skaidri izprotama tā būtība un mērķis, un tādējādi nav viennozīmīgi skaidrs, vai pēc tā pieņemšanas būs iespējams sasniegt tā mērķi. Piemēram, likumprojekts paredz izslēgt likuma 9. panta otrās daļas 2. punktā ietverto atsauci uz likuma 41. pantu, bet neparedz izslēgt likuma 41. pantu, kas cita starp nosaka valsts valodas lietojuma proporciju pamatizglītības programmu īstenošanā. Piemēram, nav skaidrs, kas 9. panta otrās daļas 2.1 punkta izpratnē ir domāts ar vārdiem "svešvalodā vai citā valodā". Piemēram, likumprojekts paredz grozījumus Izglītības likuma 9. panta 3.1 daļā, kas regulē svešvalodu lietošanu valsts dibinātajās augstskolās, bet neparedz izdarīt grozījumus Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā, kurā ir ietverts analogs regulējums, kas attiecas gan uz augstskolām, gan arī uz koledžām, turklāt neatkarīgi no to juridiskā statusa. 3.1.4. Satversmes 114. pantā noteikts, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šīs normas īstenošanu valodas aspektā vispārējā izglītībā nodrošina, piemēram, Izglītības likuma 9. panta pirmajā un otrajā daļā ietvertās normas un 41. panta 1.1 un 1.2 daļā ietvertās normas, Vispārējās izglītības likuma 30. panta piektajā daļā un 42. panta otrajā daļā ietvertās normas un citi normatīvie akti, piemēram, valsts izglītības standarti. Atsevišķi starptautiskie dokumenti regulē jautājumu par nacionālo minoritāšu aizsardzību, tostarp valodas aspektā. Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību, kuras dalībvalsts ir arī Latvija, 13. panta pirmā daļa nosaka, ka izglītības sistēmu ietvaros puses apņemas atzīt, ka personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir tiesīgas izveidot un vadīt privātas izglītības un apmācības iestādes. Norādāms, ka Latvijas normatīvajos aktos ietvertais regulējums šīs tiesības neierobežo, ievērojot normā minēto uzsvaru uz katras valsts izglītības sistēmas specifiku. Latvijā izglītības iestāde ir tiesīga īstenot mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot atsevišķas prasības. Piemēram, mazākumtautību pamatizglītības programmu īstenošanā tiek noteikta proporcija mazākumtautību valodas lietojumam, savukārt mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu īstenošanā valodas lietojuma proporcija netiek noteikta. Līdz ar to, šobrīd tiek ievērotas mazākumtautību valodu lietojuma prasības vispārējās izglītības jomā. 3.2. Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka Likumprojekts ir neatbilstošs Satversmes preambulai, Satversmes 4. pantam, Valsts valodas likumam un Izglītības likumā ietvertajai izglītības sistēmai Latvijā, un tas nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura. 3.2.1. Attiecībā uz Likumprojekta formu Tieslietu ministrija norāda, ka "lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu no formas viedokļa, likumprojekta iesniedzējs var vadīties no likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem "jābūt noformētiem likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām. Svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - MK noteikumi Nr. 108). MK noteikumu Nr. 108 2.9. nodaļā ir noteiktas prasības grozījumu izdarīšanai likumā. Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā likumprojekts neatbilst minētajām prasībām (iesniegta ir Izglītības likuma 9. panta vēlamā nākotnes redakcija, nevis izdarāmie grozījumi likumā), Tieslietu ministrijas ieskatā tas nav noformēts kā likumprojekts un pēc formas nav pilnībā izstrādāts". 3.2.2. Attiecībā uz kritēriju "pilnībā izstrādāts pēc satura", Tieslietu ministrija norāda: Šobrīd Izglītības likums noteic, ka izglītību pamatā iegūst valsts valodā un tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos to var darīt citā valodā. Kā izriet no likumprojekta, iesniedzēji vēlas paredzēt, ka visās izglītības iestādēs izglītību var iegūt ne tikai valsts valodā, bet arī citās valodās un tiesības izglītības ieguvē izmantot ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālās valodas. Satversmes preambulas piektās daļas pirmais teikums noteic, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš seniem laikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Šajā rindkopā minētā latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi, R.Balodis, 131. lpp.). Satversmes 4. pants nosakot, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu rangu un no tā izriet, ka valsts politikai jābūt vērstai uz to, lai nodrošinātu, ka latviešu valoda pilnvērtīgi pilda šo savu Satversmē noteikto konstitucionālo valsts valodas funkciju (sk. Latvijas Republikas Satversmes komentāri, Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi, I.Druviete, A.Kārkliņa, G.Kusiņš, E.Pastars, J.Pleps, 296. un 315. lpp.). Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2. punktu). Tieslietu ministrijas ieskatā nozīmīgs aspekts valsts valodas lomas palielināšanā mācību procesā Latvijā ir nacionālas valsts virsprincipa ievērošana. Gan no Latvijas valsts izveidošanas mērķa un jēgas, gan no Satversmes pašreiz spēkā esošās redakcijas izriet, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionāla valsts, un tieši latviešu valoda ir centrālais nacionālas valsts identitātes elements ("Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu", Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli, Latvijas Vēstnesis, 2012, 96. lpp.). Nacionālas valsts virsprincipa jēga ir nodrošināt dzīvē Latvijas nacionālo identitāti, un tas uzliek valstij ne vien negatīvo pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet jo sevišķi pozitīvus pienākumus to dažādos veidos stiprināt (turpat, 134. lpp). Tādējādi valstij ar visiem tai pieejamiem līdzekļiem ir maksimāli jāveicina tas, lai latviešu valodas lietojums Latvijā tiktu nostiprināts, tostarp izglītības sistēmā. Kā to ir norādījusi arī Satversmes tiesa - izglītības politikas veidošana ir joma, kurā valsts institūcijām ir dota liela rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 16. punktu). Bez tam jāņem vērā arī tas, ka, neraugoties uz valsts valodas nostiprinājumu Satversmē, vēsturiski izveidojušos apstākļu rezultātā latviešu valodas pietiekama lietošana valstī joprojām ir apdraudēta. Līdz ar to valstij ir pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas nodrošinātu latviešu valodas kā valsts valodas efektīvu apmācību - arī attiecībā uz tām personām, kurām latviešu valoda nav dzimtā valoda (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9. punkts). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes tiesa jau sākotnēji ir norādījusi: [..] likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā Nr. 03-05(99)]. Līdz ar to ne vien likumdevējam, kas likumdošanas tiesības realizē pastāvīgi, - Saeimai -, bet arī likumdevējam, kas likumdošanas tiesības īsteno atsevišķos gadījumos, - tautai - ir pienākums ievērot augstākā juridiskā spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās vērtības. Tātad likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām. Neviena konstitucionālā institūcija, arī tauta, realizējot tai piešķirtās tiesības, nav tiesīga pārkāpt Satversmi (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Vērtējot likumprojekta izstrādes pilnīgumu no satura viedokļa un šajā vērtēšanā vadoties no Satversmes normām un šo normu interpretācijas, ko sniegusi Satversmes tiesa lietās Nr. 2018-12-01 un Nr. 2018-22-01, jānorāda, ka Satversmes tiesa jau ir atzinusi Izglītības likuma 9. panta pirmās prim daļas un otrās daļas 1., 2. un 21. punkta satversmību, proti, atbilstību Satversmes normām. Atkāpei jānorāda, ka tiesvedības pamats abās lietās bija grozījumi, tostarp Izglītības likumā, kas paredzēja pāreju uz izglītību tikai valsts valodā, izņemot konkrētus Izglītības likumā noteiktos gadījumus. Grozījumu mērķis bija valsts valodas pozīciju stiprināšana izglītības jomā un tie izraisīja plašu sabiedrības rezonansi, kas rezultējās ar divdesmit 12. Saeimas deputātu un 14 pieteikuma iesniedzēju - privātpersonu - konstitucionālajām sūdzībām, par kurām Satversmes tiesa pieņēma nolēmumus 2019. gada 23. aprīlī un 13. novembrī. Tā kā Satversmes tiesa secināja, ka spēkā esošais regulējums attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta pirmo prim daļu un otrās daļas 1., 2. un 21. punktu ir atbilstošs Satversmei, jebkāda alternatīva pieeja valodu lietojumam izglītības ieguves procesā, samazinot valsts valodas nozīmi un palielinot citu valodu nozīmi, būtu pretrunā Satversmei. Līdz ar to arī iesniegtais likumprojekts konkrētajā daļā saturiski ir pretrunā Satversmei. Attiecībā uz likumprojekta 9. panta pirmās daļas regulējumu, kas paredz papildināt spēkā esošo redakciju ar vārdiem "un citās valodās", jānorāda, ka šādā redakcijā konkrētā tiesību norma nav bijusi izteikta nekad iepriekš kopš Izglītības likuma spēkā stāšanās un, ņemot vērā vispārējās tendences izglītības jomā pārejā uz izglītību valsts valodā, šāds regulējums būtu atzīstams ne vien par nepamatotu un nesamērīgu, bet arī par esošu pretrunā gan pamatnostādnēm izglītības jomā, gan Valsts valodas likumam, kas paredz sabiedrības integrēšanu uz vienas valsts valodas pamata, jo, tulkojot likumprojekta 9. panta pirmo daļu ar tiesību normu interpretācijas (tulkošanas) metodēm, ir konstatējams, ka šāds regulējums ne tikai paplašinātu citu valodu izmantošanas iespējas izglītības ieguvē, bet arī būtiski samazinātu valsts valodas ietekmi un apdraudētu tās pozīcijas izglītības jomā. Vērtējot likumprojekta 9. panta trešajā prim, ceturtajā un piektajā daļā piedāvāto redakciju, kas paredz izglītības ieguvē izmantot ne tikai Eiropas Savienības, bet arī Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālās valodas, jānorāda, ka mērķis Eiropas Savienības oficiālo valodu izmantošanas iespējas izglītības ieguvē iekļaušanai bija nepieciešamība integrēties Eiropas Savienībā, kas joprojām ir atzīstama par aktuālu, un tāpēc šāda regulējuma saglabāšana ir nepieciešama un ar leģitīmu mērķi pamatota. Savukārt likumprojekta iesniedzēju argumenti papildināt iespēju izmantot mācību procesā Eiropas Savienības oficiālās valodas ar iespēju izmantot arī Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālās valodas nav skaidri, jo, atšķirībā no Eiropas Savienības, kurā latviešu valodai ir oficiālās valodas statuss un kas ir integrējusi latviešu valodas lietojumu Eiropas Savienības institūcijās tādā veidā, lai nodrošinātu komunikāciju Latvija-Eiropas Savienība un Eiropas Savienība-Latvija līmenī, Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālo valodu sarakstā latviešu valodas nav, kā arī tās mērķi dalībvalstu nacionālo valodu pozīciju stiprināšanā nav konkrēti definēti. 3.3. Latvijas Republikas Tiesībsargs paudis viedokli, ka Likumprojekts pēc satura ir pretrunā Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām vērtībām un vērtējams kā nepilnīgi izstrādāts. Viedoklis pamatots ar to, ka: Latvijas Republikas Satversmes ievada piektajā rindkopā ir nostiprinātas tās vērtības, kas veido Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā. Viena no šīm vērtībām ir latviešu valoda. Šajā rindkopā latviešu valoda ir minēta kā demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā. Tādēļ valstij tā ir jāveicina, lai tā patiesi kļūtu par visas sabiedrības kopējo valodu. Likumprojekts paredz ieviest to, ka izglītības ieguves valoda visos izglītības līmeņos iegūstama latviešu valodā, taču noteiktos gadījumos - arī citās valodās. Tātad secināms, ka jebkurā pasaules valodā. Savukārt valsts dibinātās augstskolās izglītību iespējams iegūt ne tikai latviešu valodā un noteiktos gadījumos arī Eiropas Savienības oficiālajās valodās, bet arīdzan Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālajās valodās. Tātad secināms, ka jau bez pieļaujamajām Eiropas Savienības oficiālajām valodām - spāņu, angļu, franču, likumprojekts paredz arī iespēju noteiktos gadījumos iegūt augstāko izglītību ķīniešu, arābu un krievu valodās. Tiesībsarga ieskatā, likumprojekts nav vērsts uz latviešu valodas kā visas sabiedrības kopējās valodas veicināšanu. Katrai valstij ir pamatvērtības, kas valsti padara par to, kas tā ir. Latviešu valoda ir Latvijas pamatvērtība - identitātes pamats un valstiskuma kodols, un tieši ar latviešu valodas kā valsts valodas un Eiropas Savienības oficiālās valodas starpniecību un palīdzību gan pilsoņi, gan citi iedzīvotāji īsteno savas tiesības un uzņemas arī pienākumus. Latviešu valoda tāpat kā valsts karogs, himna un ģerbonis ir valsts simbols, un šajā nozīmē valsts valoda īsteno vienu no divām būtiskākajām funkcijām - valodas simbolisko funkciju.