2. Article

Satversmes tiesa savas pastāvēšanas vēsturē vairāk nekā 130 nolēmumos ir vērtējusi tiesību normu atbilstību Satversmes 91. pantam. Līdz šim tiesas judikatūrā lielākoties tika vērtēta tiesību normu atbilstība Satversmes 91. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Salīdzinoši retāk tiesai bija jāvērtē jau konkrēti ar diskriminācijas aizliegumu saistītie jautājumi (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. 2015-10-01 un 2018. gada 29. jūnija spriedumu lietā Nr. 2017-28-0306). Lai izvērtētu tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantam, Satversmes tiesa parasti noskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām); 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Tādējādi Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprinājusies metodoloģija, pēc kuras tiek izvērtēta tiesību normu atbilstība Satversmes 91. pantam. Arī izskatāmajā lietā tiesa ir turējusies pie šīs metodoloģijas (sk. Sprieduma 18. punktu). Tomēr izskatāmā lieta noteiktu iemeslu dēļ atšķiras no citām, iepriekš Satversmes tiesā izskatītajām lietām par tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu.