4. Article

Katrs cilvēks ir unikāls. Sabiedrībā vienmēr būs dažādas, atšķirīgas personu grupas. Dažādība ir sabiedrības attīstības virzītājspēks. Taču tieši tādēļ cilvēktiesību kā tiesību jautājuma centrā ir tiesiskās vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma nodrošināšana. Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī cilvēka atšķirība no citiem cilvēkiem nedrīkst būt par iemeslu nesamērīgam viņa tiesību ierobežojumam. Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir jāpārliecinās, ka ikviena persona neatkarīgi no konkrētajām tās pazīmēm var īstenot valstī noteiktās cilvēktiesības efektīvi un pēc būtības. Gan starptautiskajās cilvēktiesībās, gan vairāku valstu konstitucionālajās tiesībās ir atzīts šāds princips: likumdevējam, konstatējot, ka atsevišķas personu grupas, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar savas tiesības īstenot tādā pašā apjomā kā sabiedrības vairākums, ir tiesības pieņemt un īstenot īpašus pasākumus, lai novērstu vai vismaz samazinātu iedomāto vai reālo no konkrētajām atšķirībām izrietošo nevienlīdzību. Starptautiskajos un Eiropas cilvēktiesību dokumentos uzmanība ir pievērsta tieši nepieciešamībai pēc tādiem speciālajiem vai īpašajiem pasākumiem, speciālajiem pagaidu pasākumiem vai pozitīvas rīcības, kas nodrošinātu ne tikai formālu vienlīdzību, bet vienlīdzību arī pēc būtības. Šādi ārkārtas pasākumi vai rīcība var izpausties kā atšķirīga attieksme, kas ir labvēlīgāka tām personām, kuras parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī [sk., piemēram: UN Committee on the Elimination of Racial Discrimination, "General Recommendation No. 32: The Meaning and Scope of Special Measures in the International Convention on the Elimination of All Forms of Racial Discrimination", UN Doc. CERD/C/GC/32, 24 September 2009; UN Committee on the Elimination of Discrimination Against Women, "General Recommendation No. 25: Article 4, para. 1 of the Convention (temporary special measures)", UN Doc. A/59/38 (supp), 18 March 2004]. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, skatot lietu par sieviešu un vīriešu tiesību atšķirībām cietumsoda izciešanas laikā, atsaucās uz citiem starptautiskajiem standartiem, kas atzīst notiesāto sieviešu specifiskās vajadzības un uzsver nepieciešamību tās ņemt vērā, un norādīja, ka atšķirīgā attieksme, kuras mērķis ir nodrošināt patiesu vienlīdzību, var būt attaisnojama Konvencijas 14. panta izpratnē. Līdz ar to vīriešiem un sievietēm piemērojamo cietuma režīmu atšķirības ir pieņemamas un var būt pat nepieciešamas, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. janvāra sprieduma "Ēcis v. Latvia", pieteikums Nr. 12879/09, 86. punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka uz dzimuma kritērija pamata noteiktajām atšķirībām ir jāatbilst samērīguma principam (ibid., § 70). Atbilstoši starptautiskajiem standartiem, kas pieļauj un pat prasa īstenot īpašos pasākumus, likumdevējam pastāvīgi ir jāapzina, kuras personas un kādu iemeslu dēļ atrodas nelabvēlīgākā situācijā kā citi sabiedrības locekļi, un jāvērtē, vai un kādi pasākumi nepieciešami šo personu stāvokļa uzlabošanai. Savukārt, nosakot īpašus pasākumus kādas personu grupas stāvokļa uzlabošanai, likumdevējam vienlaikus jāraugās, cik ilgi tie var tikt saglabāti, lai neveidotos jaunas nevienlīdzības situācijas, kurām varētu nebūt attaisnojuma. Proti, likumdevējam pastāvīgi un periodiski jāpārvērtē noteikto pasākumu nepieciešamība, apjoms un piemērošanas sekas. Tādējādi gadījumos, kad valsts pieņem īpašos pasākumus, lai kādai grupai, kuru vieno noteikta pazīme, nostiprinātu iespējas īstenot tiesības pēc būtības, šādi pasākumi netiek uzskatīti par vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu. Līdz ar to Sprieduma 19. punktā ietvertais secinājums, ka izskatāmās lietas ietvaros vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas vīrieši un sievietes, kas, būdami pilngadīgi, izdarījuši smagu vai sevišķi smagu noziegumu, notiesāti ar brīvības atņemšanu un izcieš sodu (turpmāk arī - notiesātie vīrieši un sievietes), ir nepilnīgs. Tas pats sakāms par Sprieduma 20. punktā ietverto secinājumu, ka apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi. Tieši šajā punktā bija nepieciešams raksturot pašu atšķirīgo attieksmi, kas netieši radusies sakarā ar to, ka attiecībā uz vienu grupu vēsturisku iemeslu dēļ tika īstenoti īpašie pasākumi.