5. Article

Turpmākajā Sprieduma tekstā ir pamatoti norādīts: lai labotu ilgstoši pastāvējušo nevienlīdzību, likumdevējam ir tiesības un noteiktos gadījumos arī pienākums veikt īpašus pasākumus (sk. Sprieduma 22.1. un 23.1. punktu). Pēc būtības pievienojos Spriedumā secinātajam, ka ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme pret vīriešiem radusies, valstij īstenojot īpašus pasākumus notiesāto sieviešu tiesību nodrošināšanai un vēsturiski radušās dzimumu nevienlīdzības mazināšanai (sk. Sprieduma 23.3. punktu). Tādējādi vīrieši un sievietes ir salīdzināmās grupas, kas vēsturiski atradušās nevienlīdzīgos apstākļos, un tādēļ valstīm ir bijis pienākums īstenot īpašus pasākumus, lai nostiprinātu sieviešu tiesības. Atbildot uz Satversmes 91. panta otrā teikuma testa jautājumu, vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām), tiesai bija nepieciešams veikt īpašu atšķirīgās attieksmes analīzi, ņemot vērā to, ka starptautiskās cilvēktiesības ir prasījušas no valstīm īpašus pasākumus sieviešu tiesību efektīvai aizsardzībai un ka šāda atšķirību noteikšana nav uzskatīta par vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu. Šie apstākļi norāda uz to, ka atšķirīgās attieksmes definējums izskatāmajā lietā nav tāds pats kā vairumā citu ar Satversmes 91. pantu saistīto lietu. Īpašo pasākumu gadījumā tiesai būtu jādefinē atšķirību juridiskā daba. Proti, jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā atšķirīgā attieksme ir radusies, valstij īstenojot īpašos pasākumus; 2) vai Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā vēl arvien prasa šādu īpašo pasākumu īstenošanu; 3) ja starptautiskie standarti un demokrātisko valstu prakse ir attīstījusies, - vai konkrētā atšķirīgā attieksme ir objektīva un saprātīga. Proti, vai vēl arvien ir samērīgi nepiemērot tādus pašus pasākumus otrai salīdzināmajai grupai, vai arī turpmāk ir jāsaglabā visi īpašie pasākumi vai daļa no tiem attiecībā uz savulaik nevienlīdzīgā situācijā bijušo personu grupu. Īpašo pasākumu lietās galvenais jautājums ir par to, vai ilgāka īpašo pasākumu uzturēšana spēkā nesamērīgi neierobežo tās salīdzināmās grupas tiesības, kurai šādus pasākumus nepiemēro. Turklāt jāatceras, ka šādu pasākumu nepiemērošana zināmā laika posmā netiek uzskatīta par vienlīdzīgo tiesību principa pārkāpumu.