5. Article

Satversmes 96. pantā noteiktās personu tiesības nav absolūtas, un tās saskaņā ar Satversmes 116. pantu var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 2. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 11. punktu). Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma noteikta ar likumu. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja. Pievienojos arī Sprieduma 19.1. punktā secinātajam, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību aizsardzība. Spriedumā analizēta apstrīdētās normas atbilstība samērīguma principam Satversmes 110. panta kontekstā. Satversmes tiesas secinājumi par apstrīdētās normas samērīgumu piemērojami arī tad, kad šīs normas samērīgums tiek vērtēts Satversmes 96. panta kontekstā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai un likumdevējs ir pamatojis tā nepieciešamību, taču leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi. Līdz ar to Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkts, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, ir atzīstams par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam. Artūrs Kučs Rīgā 2019. gada 18. decembrī