2. Article

Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētās normas atbilstība Satversmei vērtējama, ciktāl tā attiecas uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Tāpat piekrītu Spriedumā izklāstītajai argumentācijai par Satversmes 96. un 110. panta tvērumu, kā arī tam, ka izskatītajā lietā vērtējams vienīgi tas, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību adopcijas jomā. Spriedumā pamatoti norādīts uz kritērijiem, kuri būtu jāizvērtē, lai noskaidrotu, vai valsts šo pienākumu ir izpildījusi: 1) vai likumdevējs ir veicis pasākumus ģimenes juridiskās aizsardzības nodrošināšanai adopcijas jomā; 2) vai šie pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, vai ievērots samērīguma princips (sk. Sprieduma 15.-18. punktu). Satversmes tiesa spriedumā atzinusi, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Secīgi, izvērtējot apstrīdētās normas satversmību, tiesa izmantojusi absolūta aizlieguma samērīguma izvērtēšanas metodoloģiju, proti, pārliecinājusies par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Nevaru piekrist Spriedumā sniegtajai absolūta aizlieguma definīcijai un secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir absolūts. Šis secinājums kļuvis par pamatu tam, ka Satversmes tiesa ir izmantojusi nepiemērotu apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas metodoloģiju.