3. Article

Jēdziena "absolūts aizliegums" saturu Satversmes tiesa ir atklājusi jau 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr. 2017-07-01. Tajā tika vērtēts aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Atklājot jēdziena "absolūts aizliegums" saturu, Satversmes tiesa ir atsaukusies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders International v. The United Kingdom" (turpmāk arī - spriedums lietā "Animal Defenders International v. The United Kingdom") 106. punktu. Arī izskatītajā lietā Satversmes tiesa ir atsaukusies uz minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk arī - Tiesa) spriedumu. Tomēr šā sprieduma secinājumu daļā Tiesa nemaz nav lietojusi absolūtā aizlieguma jēdzienu un nav arī norādījusi kritērijus, pēc kuriem tiesību normā ietverts aizliegums atzīstams par absolūtu. 3.1. Visupirms atgādinu lietas "Animal Defenders International v. The United Kingdom" faktiskos apstākļus - nevalstiskajai organizācijai tika liegts pārraidīt televīzijā reklāmu, kurā tā vērsās pret dzīvnieku turēšanu būros un eksponēšanu. Tiesai bija jāvērtē, vai ar tiesību normu noteikts politiskās reklāmas aizliegums radio un televīzijā atbilst samērīguma principam. Tiesa sprieduma 106. punktā ir norādījusi uz to, ka politiskās reklāmas aizliegumi var tikt noteikti ar vispārīgiem pasākumiem (general measures), proti, ar tiesību normu. Tad Tiesa atzīmējusi, ka ar vispārīgiem pasākumiem noteikti tiesību ierobežojumi ir jānošķir no tādiem ierobežojumiem, kuri noteikti ar individuālu tiesību piemērošanas aktu, un šai nolūkā jāizvērtē konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi. Tādējādi sprieduma 106. punktā Tiesa ir secinājusi vienīgi to, ka aplūkojamais politiskās reklāmas aizliegums ir noteikts ar vispārīgiem pasākumiem un tā atbilstība Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai ir vērtējama, piemērojot noteiktu metodoloģiju, kas kodolīgi atklāta šā sprieduma 110. punktā. Neraugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem par sprieduma lietā "Animal Defenders International v. The United Kingdom" 106. punkta nozīmi, pēc būtības ir jāpievēršas jautājumam, vai ar tiesību normu (ar vispārīgiem pasākumiem) noteiktais politiskās reklāmas aizliegums ir atzīstams par absolūtu. Nozīmīgu artavu atbildes rašanai sniedz šā sprieduma 124. punkts. Tiesa tajā akcentējusi, ka tiesību norma nav aizliegusi politisko reklāmu visos plašsaziņas līdzekļos, proti, tā aizliedz pārraidīt politisko reklāmu radio un televīzijā, bet ne citos plašsaziņas līdzekļos, piemēram, internetā (sociālajos tīklos), laikrakstos, uz plakātiem. Tiesa ņēma vērā Lielbritānijas valdības sniegtos apsvērumus par to, kādēļ politiskā reklāma tika aizliegta tieši radio un televīzijā, - proti, tādēļ, ka radio un televīzija ir vispopulārākie un ietekmīgākie plašsaziņas līdzekļi. Tiesa atzina, ka Lielbritānijas likumdevējs, nosakot politiskās reklāmas aizliegumu kā vispārīgu pasākumu, ir ievērojis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas, jo rūpīgā likumdošanas procesā pienācīgi sabalansējis dažādās tiesības un intereses. Tādējādi aplūkotais politiskās reklāmas aizliegums nav tāds, kas attiektos uz visiem plašsaziņas līdzekļiem, citiem vārdiem sakot, tas nav visaptverošs (neierobežots), un taisni tāpēc, manuprāt, Tiesa to nav vērtējusi kā absolūtu aizliegumu. 3.2. Notingemas Trentas Universitātes profesors Toms Luiss (Tom Lewis), analizējot spriedumu lietā "Animal Defenders International v United Kingdom", savā rakstā arī secinājis, ka tieši politiskās reklāmas aizlieguma tvērums ir bijis par pamatu tam, lai Eiropas Cilvēktiesību tiesa to vērtētu nevis kā absolūtu aizliegumu, bet gan kā vispārīgu pasākumu. Lai arī profesors Tiesas pozīciju vērtē kritiski, tomēr viņš atzīmē, ka turpmāk, pēc sprieduma minētajā lietā, izšķiroša nozīme būs tam, vai tiesību ierobežojumu Tiesa kvalificēs kā absolūtu aizliegumu (blanket ban) vai vispārīgu pasākumu (general measure), jo tieši piemērojamās metodoloģijas dēļ gadījumos, kad ierobežojums tiks atzīts par absolūtu aizliegumu, dalībvalstīm būs krietni sarežģītāk pamatot tā atbilstību samērīguma principam [sk.: Lewis T. Animal Defenders International v United Kingdom: sensible dialogue or a bad case of Strasbourg jitters? The Modern Law Review, 2014, 77 (3), pp. 460-474]. 3.3. Visbeidzot, lai uzskatāmāk atklātu atšķirības starp absolūtu aizliegumu un tādu aizliegumu, kas noteikts kā vispārīgs pasākums, jāpakavējas vēl pie kāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma, proti, 2005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst v. The United Kingdom". Jāatgādina, ka minētās lietas faktiskie apstākļi bija saistīti ar ieslodzīto personu tiesībām piedalīties vēlēšanās. Lielbritānijas likums "The Representation of the People Act 1983" noteica, ka personām, kurām piespriests brīvības atņemšanas sods, tikmēr, kamēr tās atrodas ieslodzījuma vietā, nav tiesību piedalīties parlamenta vai vietējās pašvaldības vēlēšanās. Tiesa šā sprieduma 82. punktā atzina, ka aplūkojamais vēlēšanu tiesību ierobežojums ir kvalificējams kā absolūts aizliegums, jo tas noteikts visām ieslodzījuma vietā esošām notiesātajām personām neatkarīgi no tā, par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un uz cik ilgu termiņu personai cietumsods piespriests. Tātad aplūkotais aizliegums bija visaptverošs (neierobežots), jo attiecās uz visām ieslodzījuma vietā esošām notiesātajām personām neatkarīgi no kādām citām atšķirīgām pazīmēm. Tiesa, vērtējot vēlēšanu tiesību ierobežojumu, atzina, ka šāds aizliegums neatbilst samērīguma principam. 3.4. Iepriekš minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos paustās atziņas liecina, ka tiesību normā ietverts aizliegums atzīstams par absolūtu, ja tas pēc sava rakstura ir visaptverošs jeb neierobežots, piemēram, ja noteikta veida reklāma tiek aizliegta visos plašsaziņas līdzekļos vai atsevišķas tiesības tiek liegtas visām pie noteiktas grupas piederošām personām. Šāds absolūta aizlieguma skaidrojums ir saskanīgs ar paša jēdziena "absolūts" izpratni, proti, svešvārdu vārdnīcā dotā tā nozīme ir "neierobežots, pilnīgs" (sk. Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca, www.letonika.lv).