4. Article

Lai noskaidrotu apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma raksturu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paustās atziņas jāattiecina uz Satversmes tiesā izskatīto lietu. Civillikuma 162. panta pirmā daļa noteic, ka nepilngadīga bērna adopcija ir atļauta, ja tā ir bērna interesēs. Savukārt šā likuma 163. pants noteic dažādus adopcijas ierobežojumus, citstarp paredz to personu loku, kuras nedrīkst būt par adoptētāju. Attiecībā uz personām, kuras kādreiz bijušas sodītas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, ir noteikts, ka par adoptētāju nedrīkst būt vienīgi tādas personas, kuras iepriekš sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Tātad, ja adopcija ir bērna interesēs, par adoptētāju vispār var būt arī tāda persona, kura kādreiz ir sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Taču, lai aizsargātu adoptējamos no vardarbības ģimenē un pienācīgi nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību, likumdevējs paredzējis izņēmumu no vispārīgā noteikuma, proti, noteicis aizliegumu kļūt par adoptētāju vienīgi tām iepriekš sodītajām personām, kuras var radīt risku bērna drošībai. Ja paturam prātā Krimināllikuma sevišķo daļu, tad ir skaidrs, ka aizliegums attiecas uz samērā šauru to personu loku, kuras iepriekš ir sodītas par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Tādējādi likumdevējs ir mērķtiecīgi un visnotaļ pārdomāti noteicis aizliegumu nevis visām iepriekš sodītajām personām, bet tikai tām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam nav visaptveroša jeb neierobežota rakstura, un tas nozīmē, ka nepastāv priekšnoteikumi šā aizlieguma atzīšanai par absolūtu. Sprieduma 19.2. punktā norādīts: lai konstatētu, ka tiesību normā ietvertais aizliegums ir absolūts, jāvērtē, pirmkārt, vai tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām, proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma izvērtējumu, tādējādi pieļaujot izņēmumus, un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu. Uzskatu, ka šāda absolūta aizlieguma definīcija ir pārāk plaša, jo faktiski nozīmē to, ka ikviena aizliedzoša tiesību norma, kas neparedz individuālu izvērtējumu, ir vērtējama kā absolūts aizliegums. Sekojot Satversmes tiesas spriedumā atspoguļotajai absolūtā aizlieguma izpratnei, pat tādā gadījumā, ja likumdevējs noteiktu aizliegumu kaut vai tikai viena Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas dēļ, piemēram, noteiktu, ka par adoptētāju nedrīkst būt persona, kas sodīta par laupīšanu, tad nāktos atzīt, ka arī šāds acīmredzami šaurs aizliegums ir atzīstams par absolūtu.