8. Article

Uzskatu, ka Spriedumā nav sniegti pietiekami argumenti tam, lai secinātu, ka konkrētajā gadījumā pastāv citi, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi (sk. Sprieduma 24.2. punktu). Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir konsekventi uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 21. punktu). Tātad, ja lietas izskatīšanas gaitā tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv saudzējošāki līdzekļi, Satversmes tiesa izvērtē, vai ar šiem līdzekļiem var sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 18.3. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.2. un 28.3. punktu). Lietā ir izteikti argumenti par to, ka citi, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, tostarp bāriņtiesas veikts individuāls izvērtējums, neļautu nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību vismaz tādā pašā kvalitātē, kā to nodrošina apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums. Nav iespējams garantēt to, ka persona, kas agrāk izdarījusi noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, patiešām neapdraudēs bērnus. Kaut viena bērna pakļaušana potenciālam vardarbības riskam nav pieļaujama (sk. pieaicinātās personas K. Baloža viedokli lietas materiālu 2. sēj. 58.-62. lp.). Spriedumā norādīts, ka iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē. Tātad pastāv alternatīvs līdzeklis, tomēr likumdevējs to nav apsvēris (sk. Sprieduma 24.2. punktu). Spriedumā nav ietverts izvērtējums un argumenti, kas ļautu secināt, ka ar šo līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķi patiešām varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. Nevaru piekrist Spriedumā secinātajam, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, alternatīvus līdzekļus nav vērtējis. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa nav piešķīrusi pietiekamu nozīmi tam, ka apstrīdētā norma aizliegumu kļūt par adoptētāju paredz tikai tām personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nevis par jebkādu noziedzīgu nodarījumu. Likumdevējs ir apzinājies to, kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma raksturam un kaitīgumam iedalāmi noziedzīgi nodarījumi un ka tieši tie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir tādi noziegumi, kuru izdarītāji var radīt īpašu risku bērnam. Uzskatu, ka, nosakot to konkrēto nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu notiesātajiem ir aizliegts pretendēt uz adoptētāja statusu, likumdevējs jau ir izšķīries par personas tiesības saudzējošāko ierobežošanas līdzekli. Līdz ar to nepastāv alternatīvi apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķa sasniegšanas līdzekļi.