12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zanda Dāvida - norāda, ka Eiropas Savienības tiesībās īpaši uzsvērta nepieciešamība nodrošināt augstā līmenī patērētāju tiesību aizsardzību. Minētā nepieciešamība esot saistīta ar šīs jomas sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un kredīta ņēmēju nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos. Sabiedrības globalizācijas un digitalizācijas, kā arī informācijas un dažādu pakalpojumu veidu pārpilnības apstākļos patērētāju tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot. Ja patērētāju tiesību aizsardzība nav pietiekama un efektīva, varot ne vien tikt apdraudētas vēsturiski klasiskās patērētāju tiesības, bet arī būtiski negatīvi ietekmēta valsts drošība, sabiedrības sociālās un ekonomiskās vērtības. Eiropas Savienības normatīvie akti nenosakot speciālas prasības attiecībā uz īstermiņa aizdevumiem patērētājam. Tādējādi dalībvalstīm esot rīcības brīvība, izvērtējot sabiedrības un tirgotāju vajadzības, valsts sociālo un ekonomisko situāciju, tradīcijas, vēsturi, kā arī patērētāja portretu un paredzamo rīcību, pieņemt atbilstošāko regulējumu. Esot jāņem vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgā situācijā, īpaši informācijas ziņā, un tāpēc jāuzskata, ka patērētājs ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk pieredzējis nekā tirgotājs. Tomēr šo nevienlīdzību varot mazināt likumdevējs ar savu iejaukšanos. Turklāt mūsdienu modernās "kredītu sabiedrības" ietvaros aktuāls esot kļuvis jautājums par nabadzību un nepieciešamību īpaši aizsargāt patērētājus ar nelieliem ienākumiem. Likumdevēja argumentēta izšķiršanās par konkrētu patērētāja tiesību aizsardzības veidu esot politisks lēmums, kas ne vienmēr sakrītot ar iesaistīto personu izpratni par atbilstošāko risinājumu. Patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma izstrādes procesā esot svarīgi veikt empīriskus un ekonomiskus pētījumus. Tomēr esot jāņem vērā, ka šādi pētījumi ir dārgi un to izstrāde prasa daudz laika. Gadījumos, kad ir šaubas par aizsargājamo vērtību balansa viduspunktu vai apstākļi spiež likumdevēju ātri atrisināt problēmsituāciju, prioritāras esot patērētāju intereses. Turklāt pieņemtajam regulējumam nevajadzētu veicināt "kredītu sabiedrības" attīstību. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs šos principus esot ievērojis, un šis regulējums atbilstot Satversmes 1. un 105. pantam.