13. Article

Pieaicinātā persona - Banku augstskolas asociētais profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām izsniegtās licences anulēšanu vai darbības apturēšanu. Tas vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta kreditēšanas pakalpojuma kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Līdz ar to apstrīdētais regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz tām izsniegtās licences pamata. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, esot jāņem vērā tas, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi ir ļoti mazi, proti, aptuveni divām trešdaļām sabiedrības locekļu uzkrājumi nav pietiekami, lai viņu finansiālo situāciju varētu uzskatīt par stabilu. Tāpat, pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem par nedeklarētajām jeb "aplokšņu algām", tādas 2018. gadā esot saņēmuši aptuveni 19 procenti strādājošo. Cilvēkiem, kuri saņem algu regulāri un legāli, īstermiņa aizdevumi faktiski neesot vajadzīgi, jo nepieciešamības gadījumā viņi varot izmantot komercbanku piedāvātos produktus. Turklāt arī finanšu pratības līmenis Latvijā esot ļoti zems. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis aizsargāt patērētājus, kuru ienākumi ir mazi un arī finanšu pratība nav sevišķi augsta. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, esot lielāks nekā kredītu devējām nodarītais kaitējums. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot pietiekami skaidrs. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot uzklausīta biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija", Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas Komercbanku asociācija, kā arī citas ieinteresētās personas. Tas, ka šo personu viedoklis netika ņemts vērā, nevarot būt pamats apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot paredzējis arī pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši jaunajam regulējumam. Atsevišķu kredīta devēju tiesības uz rentablu un ātru peļņu nesošu biznesu, kura labad nāktos upurēties finansiālās grūtībās nonākušiem cilvēkiem, nedrīkstot būt svarīgākas par valsts pienākumu aizsargāt patērētājus un veidot ilgtspējīgu kreditēšanas vidi. Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana radīs kādas būtiskas negatīvas sekas tautsaimniecībai kopumā.