17. Article

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma dēļ tās vairs nevarēšot izsniegt neliela apmēra kredītus uz laiku līdz 30 dienām un tādējādi tā liedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas, tostarp tiesībsargs un J. Grasis, uzskata, ka apstrīdētā norma neliedz Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk veikt patērētāju kreditēšanu uz licences pamata. Proti, tā neparedzot jau izsniegto licenču anulēšanu vai darbības apturēšanu, bet nosakot vienīgi ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām. Izsniegtās speciālās licences ļaujot Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk izsniegt patērētājiem neliela apmēra aizdevumus. Savukārt iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums neesot uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās paļāvības principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma attiecīgās tiesības ierobežo. 17.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9.1. punktu). Tas sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2011. gada 29. marta noteikumiem Nr. 245 "Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 245) Pieteikumu iesniedzējām uz nenoteiktu laiku ir izsniegtas speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 40.-44. lp., Datubāze. Kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Pieejama: www.ptac.gov.lv). Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā. 17.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei, kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 10.2. punktu). Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā protokola 1. panta piemērošanā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka pat tad, ja personai izsniegtā licence nav atsaukta, bet personas komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tai izsniegtās licences jēga, Konvencijas Pirmā protokola 1. pants ir piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa 7 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09, 177.-178. punktu un 2018. gada 8. novembra sprieduma lietā "O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88. punktu). Turklāt, lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā tiesības uz īpašumu ir ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās paļāvības principam (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu). Tātad, lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, Satversmes tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma traucē Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences pamata. Pēc tam Satversmes tiesai, vērtējot ierobežojuma samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga. 17.3. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 9. punktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas). Tātad kredīta kopējās izmaksas ir visi tie maksājumi, kurus kredīta devējs var pieprasīt no patērētāja saistībā ar kredītlīgumu. Līdz 2016. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2015. gada 28. maija likums "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam nebija noteikti. Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs paredzēja, ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25 procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu. Savukārt līgumos, kuros paredzēts, ka kredīts atmaksājams pēc pieprasījuma vai kuros noteiktais kredīta izmantošanas termiņš pārsniedz 30 dienas, par neatbilstošām uzskatīja kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedza 0,25 procentus dienā no kredīta summas. Plānojot savu komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā, Pieteikumu iesniedzējas rēķinājušās ar to, ka, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tām ir jāpiemēro minētie ierobežojumi. Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir paredzējis vienotu ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam neatkarīgi no kredīta līguma termiņa, nosakot, ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu likumdevējs ir samazinājis maksimāli pieļaujamo apmēru tiem maksājumiem, kurus kredīta devējs var pieprasīt no patērētāja saistībā ar kreditēšanas līgumu. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdēto normu pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam esot ievērojami samazinātas un tādējādi apdraudot Pieteikumu iesniedzēju spēju turpmāk sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz licences pamata. Proti, Pieteikumu iesniedzēju ienākumi, ko tās gūst no patērētāju maksājumiem saistībā ar kredītlīgumiem, vairs nespēšot nosegt tos izdevumus, kas kredīta devējam rodas saistībā ar kredīta izsniegšanu. Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka, samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tiekot traucēta to komercdarbība, kas tiek veikta uz licences pamata. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo paredz kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus nekā iepriekš, ar kuriem Pieteikumu iesniedzējām turpmāk jārēķinās, plānojot savu komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tātad apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā paredzētās tiesības.