19. Article

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu). Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta astoņu 12. Saeimas deputātu iesniegtajā likumprojektā Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Tā izskatīšanas gaitā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk - Atbildīgā komisija) nolēma izstrādāt savu, alternatīvu likumprojektu Nr. 1305/Lp12 "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk - likumprojekts Nr. 1305/Lp12), kurā tika iekļauta arī apstrīdētā norma. Likumprojekts Nr. 1305/Lp12 Saeimā izskatīts trijos lasījumos. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2018. gada 4. oktobrī pieņemto likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas 2018. gada 16. oktobrī izsludināts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 2018/204.6. 19.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas pieņemšanas process varbūt atbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, tomēr likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, pirms apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma attiecībā uz izraudzīto procentu likmi, kā arī tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Tāpat apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot ņemts vērā dažu nozares pārstāvju viedoklis par iespējamo tās neatbilstību Satversmes 105. pantam, kā arī neesot vērtētas iespējamās alternatīvas. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācija neatbilstot Saeimas kārtības ruļļa 85. pantam. Proti, tajā neesot ietverts pamatojums tam, kādēļ likums ir vajadzīgs un kā tas var ietekmēt sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Apstrīdētās normas kvalitāti esot ietekmējusi arī steiga, kādā tā tikusi pieņemta. Turklāt likumdevējs neesot apsvēris, vai par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kuri ietvēra apstrīdēto normu, nebija saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo Eiropas Komisijai. 19.1.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu). Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka Atbildīgās komisijas sēdēs, kurās tika apspriesta apstrīdētā norma, ir piedalījušies ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī nozares pārstāvji. Atbildīgās komisijas sēžu protokoli un audioieraksti liecina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā vairākkārt tika uzklausīti arī nozares pārstāvju iebildumi un ierosinājumi. Proti, savu viedokli par iecerēto regulējumu vairākās Atbildīgās komisijas sēdēs pauda Ekonomikas ministrija, Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Komercbanku asociācija, Konkurences padome, Latvijas Banka, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" un citas institūcijas. Tāpat viedokli pauda arī deputāti, kas iesnieguši priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 94.-158. lp.; 2. sēj. 1.-154. lp.; 3. sēj. 1.-21. lp.). Likumprojekts apspriests arī Darba grupā, kuras sagatavotais ziņojums "Priekšlikumi normatīvā regulējuma pilnveidošanai patērētāju kreditēšanas jomā" iesniegts Atbildīgajai komisijai. Tajā citstarp analizēts citu valstu regulējums, kas vērsts uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežošanu, un secināts, ka Latvijā līdz apstrīdētās normas pieņemšanai noteiktās kredīta kopējās izmaksas patērētājam bija augstākās Baltijā un to maksimālās likmes samazināšana ir pamatota. Ziņojumā norādīti arī kritēriji, kas būtu jāņem vērā, nosakot attiecīgus ierobežojumus, kā arī likumdevēja uzmanība vērsta uz riskiem, ko var radīt pārmērīga likmes samazināšana (sk. lietas materiālu 2. sēj. 115.-127. lp.). Tādējādi Satversmes tiesa gūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs ir nodrošinājis ieinteresēto personu līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12 izskatīšanas procesā. Tas, ka likumdevējs nav ņēmis vērā visus paustos iebildumus un sniegtos priekšlikumus, nevar būt par pamatu tam, lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa uzsver, ka labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1. punktu). Tādējādi attiecībā uz ieinteresēto personu līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12 izskatīšanas procesā labas likumdošanas princips nav pārkāpts. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka plaša priekšizpēte tiesību normas izstrādes un pieņemšanas laikā, citstarp konsultācijas ar zinātniekiem un nozares ekspertiem, var labvēlīgi ietekmēt tiesību normas kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 21. punktu). Vērtējot pamatojumu apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai, Satversmes tiesa secina: apstrīdētās normas izstrādes process kopumā liecina par to, ka likumdevējs ir apzinājis konkrēto situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un citu valstu praksi, kā arī vērtējis dažādas iespējas ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam. Tādējādi arī šajā aspektā labas likumdošanas princips ir ievērots. 19.1.2. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijā norādīts, kādēļ likums ir vajadzīgs, kāda var būt likuma ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un spēkā esošo tiesību normu sistēmu, kādām Latvijas starptautiskajām saistībām likumprojekts atbilst, kādas konsultācijas notikušas, to sagatavojot, un kā tiks nodrošināta likuma izpilde (sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotāciju). Likumprojekta anotācija ir viens no avotiem, kas sniedz informāciju par tiesību akta nepieciešamību, piemērošanu un ietekmi uz dažādām jomām. Tai ir informatīva nozīme - tā iepazīstina ar likumprojekta iesniedzēja motivāciju. Anotācijā ietvertais pamatojums ļauj sabiedrībai gūt priekšstatu par tiem apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai, un sekmē tādas pārliecības veidošanos sabiedrībā, ka tiesību normu pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības ir rūpīgi izsvērta. Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par anotācijas neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa prasībām ir saistīti ar, viņuprāt, nepietiekamo pamatojumu apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai. Tomēr anotācijā ietvertā pamatojuma detalizācijas apjoms pats par sevi nevar būt kritērijs labas likumdošanas principa pārkāpuma konstatācijai. 19.1.3. Pēc lietas nodošanas izskatīšanai sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO" iesniegusi Satversmes tiesai viedokli par lietas materiāliem, kurā papildus norāda, ka likumdevējs nav apsvēris, vai par attiecīgo likumprojektu, kas ietvēra apstrīdēto normu, nebija jāpaziņo Eiropas Komisijai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra direktīvas 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu jomā (turpmāk - Direktīva) prasībām. Direktīva uzliek valsts iestādēm pienākumu informēt Eiropas Komisiju par jebkuru tehnisko noteikumu projektu pieņemšanu par produktiem un informācijas sabiedrības pakalpojumiem, pirms šie noteikumi tiek iekļauti valsts tiesību aktos. Direktīvas mērķis ir nodrošināt to, ka dalībvalstis ir informētas par jebkuras citas dalībvalsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem (sk. Direktīvas sesto apsvērumu). Saskaņā ar Direktīvas 1. panta "b" apakšpunktu Direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumiem, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma. Savukārt "tehniskie noteikumi" Direktīvas izpratnē ir noteikumi par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un administratīvie akti, izņemot Direktīvas 7. pantā minētos, kas aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu vai arī aizliedz veikt uzņēmējdarbību kā pakalpojumu sniedzējam. No Direktīvas izriet, ka dalībvalstij ir pienākums informēt Eiropas Komisiju, ja konkrēts regulējums atbilstoši Direktīvā ietvertajiem kritērijiem ir atzīstams par "tehnisko noteikumu projektu". Latvija, tāpat kā Somija, Lietuva un Igaunija, pieņemot apstrīdētajai normai līdzīgu regulējumu, ar kuru noteikti ierobežojumi patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām, par to nav informējusi Eiropas Komisiju (sk.: Eiropas Savienības dalībvalstu paziņoto tehnisko noteikumu informācijas sistēmas datu bāze, Pieejama: ec.europa.eu). Direktīvas 1. panta 4. punktā ir noteikts, ka tā neattiecas uz noteikumiem, kuri skar jautājumus, kas ietverti Eiropas Savienības tiesību aktos finanšu pakalpojumu jomā un uzskaitīti Direktīvas II pielikumā, turklāt norādīts, ka šis saraksts nav izsmeļošs. Tie ir, piemēram, kapitālieguldījumu pakalpojumi, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas operācijas, banku pakalpojumi, darbības, kas saistītas ar pensiju fondiem, pakalpojumi, kas saistīti ar darījumiem nākotnē vai iespējām. Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū norādīts, ka finanšu pakalpojums ir arī kreditēšana (sk. šīs direktīvas 18. apsvērumu). 19.1.4. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus sakarā ar apstrīdētās normas izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. 19.2. SIA "ExpressCredit" norāda, ka apstrīdētā norma nav pietiekami skaidri formulēta, jo neesot noteikta metodika, pēc kādas aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas dienā. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka pastāv vairāki kredīta atmaksas veidi. Tie ietekmējot kredīta kopējo izmaksu dienā aprēķināšanu. Tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota anuitātes metode, korekti aprēķināt kredīta kopējās izmaksas dienā neesot iespējams. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir vērsis Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka normatīvajos aktos nav noteikts, kā aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas dienā. Lai tās aprēķinātu, kredīta kopējās izmaksas, kas tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma termiņam, būtu jādala ar kreditēšanas līguma termiņā ietilpstošo dienu skaitu. Tomēr šādā gadījumā rodoties tāda situācija, ka tiem kredītiem, kuri izsniegti uz īsāku termiņu, pieļaujamā maksimālā gada procentu likme ir zemāka nekā tiem, kuri izsniegti uz ilgāku laiku (sk. lietas materiālu 3. sēj. 81.-85. lp.). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja pieņemtajām tiesību normām ir jābūt paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami stabilām, lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004‑03‑01 9.2. punktu). Par būtisku kritēriju, kas apliecina to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personai skaidri paredzēt tās piemērošanas jomu un nozīmi. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai tiesību norma ir pietiekami skaidra, ir tas, cik lielas pūles un cik daudz laika tiesību normas adresātam jāvelta tam, lai viņš spētu apzināties savas no jaunā regulējuma izrietošās tiesības un pienākumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.3. punktu). 19.2.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir skaidrots gan tas, kas šā likuma izpratnē ir uzskatāms par patērētāja kreditēšanas līgumu, gan tas, kuras personas drīkst sniegt kreditēšanas pakalpojumu patērētājam, ir norādīts arī likuma mērķis un piemērošanas joma. Šā likuma 1. panta 9. punktā noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas patērētājam. No apstrīdētās normas skaidri izriet likumdevēja nolūks ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam līdz 0,07 procentiem dienā no kredīta summas. Tas attiecas uz visiem patērētāja kreditēšanas līgumiem, izņemot tādus, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Tas attiecas arī uz jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanas tehniku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu un 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010‑70‑01 16.1. punktu). Tā kā tiesību norma pēc savas juridiskās dabas ir abstrakts uzvedības priekšraksts, no Satversmē ietvertajām tiesību normas kvalitātes prasībām neizriet tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Likumdevējs ir tiesīgs formulēt dažādas detalizācijas pakāpes tiesību normas, veidojot gan vispārīgu, gan speciālu regulējumu. Likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris vispārīgu principu, kas jāievēro, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, un kas ir skaidrs tipiskos gadījumos. Tas, ka atsevišķos gadījumos, kad saistībā ar kredīta atmaksas veidu, aprēķinot kredīta kopējās izmaksas dienā, ir jāveic papildu darbības, pats par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra. 19.2.2. No apstrīdētās normas nepārprotami izriet, ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Vai kredīta kopējās izmaksas patērētājam atbilst šim maksimāli pieļaujamam apmēram, tas katrā konkrētajā gadījumā visupirms ir jāpārbauda kredīta devējam. Biedrība "Latvijas alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" norāda, ka apstrīdētā norma un tās piemērošanas nianses nozares profesionāļiem ir pietiekami skaidras (sk. lietas materiālu 3. sēj. 93. lp.). Lai pareizi piemērotu apstrīdēto normu un aprēķinātu maksimāli pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā, personai var būt nepieciešamas zināšanas finanšu jomā. Taču tiesību norma var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša palīdzība (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Tātad, ja persona pati nespēj noskaidrot apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma saturu, tā var to noskaidrot ar attiecīgās jomas ekspertu un juristu palīdzību. Turklāt atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumu Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja kreditēšanu" 20. un 21. punktam patērētāju kreditēšanas joma pati par sevi paredz kredīta devēja pienākumu saprotamā un vienkāršā veidā izskaidrot patērētājam piedāvātā pakalpojuma būtību, lai tas spētu pieņemt uz patiesu un pilnīgu informāciju balstītu lēmumu par līguma slēgšanu. 19.2.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Savukārt tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu kredītiem, kas izsniegti uz ilgāku laiku, pieļaujamā maksimālā gada procentu likme ir augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem, pats par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra. Šis apstāklis ņemams vērā, izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei pēc būtības. Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, un tās pieņemšanas process atbilst arī labas likumdošanas principam. Tādējādi no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.