20. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma mērķis ir novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās, izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat pielīdzinātas augļošanai. Turklāt apstrīdētā norma netieši veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas ātri un neapdomīgi uzņemties parādsaistības, kuras tā patiesībā nevar atļauties. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot Satversmes 116. pantā noteiktā citu cilvēku - patērētāju - tiesību aizsardzība. 20.1. No likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijas izriet, ka apstrīdētā norma pieņemta tāpēc, ka iepriekš veiktie dažādie pasākumi, kuru mērķis bija ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tomēr nav bijuši pietiekami efektīvi. Proti, pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem par 2017. gadu, atsevišķās kreditēšanas jomās (distances kredīti, hipotekārie kredīti) kavēto kredītu apjoms joprojām ir augsts (virs 20 procentiem no kredītu portfeļa) un ar katru gadu pieaug pagarināto distances kredītu skaits (2016. gadā - 61 procents, bet 2017. gadā - 64 procenti). Likumprojekta mērķis ir nodrošināt to, lai kredīta kopējās izmaksas patērētājam būtu samērīgas (sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotāciju). Izskatot likumprojektu Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas vēlāk tika iekļauts likumprojektā Nr. 1305/Lp12, Atbildīgās komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdē, Ekonomikas ministrijas pārstāvis D. Brūklītis raksturoja situāciju patērētāju kreditēšanas tirgū un atzina, ka ar katru gadu nebanku kreditēšanas jomā izsniegto kredītu skaits ir pieaudzis, distances kredītiem joprojām ir augsts kavēto maksājumu apjoms, turklāt ir izteikta vispārēja tendence pagarināt kredīta atdošanas termiņu, proti, aizņemties, neizvērtējot iespēju kredītu atmaksāt laikā (sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra 2019. gada pārskatā par nebanku patērētāju kreditēšanas tirgus darbību 2018. gadā norādīts, ka līdz 2018. gada 31. decembrim 45 procentiem distances kredītu atmaksas termiņi tika pagarināti trīs un vairākas reizes (sk.: Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Pārskats par nebanku patērētāju kreditēšanas tirgus darbību 2018. gadā, 2019, 22. lp.). Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas 2019. gada ziņojumā par īstermiņa kredītiem patērētājam norādīts, ka Latvijā tikai 65 procenti no visiem īstermiņa aizdevumiem tiek atmaksāti laikā (sk: OECD (2019). Short-term consumer credit: provision, regulatory coverage and policy responses, p. 27). Minētie dati liecina, ka tā tiesiskā regulējuma ietvaros, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, daudziem patērētājiem bijušas grūtības ar izsniegtā aizdevuma atmaksāšanu noteiktajā termiņā. 20.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pantā ir noteikts šā likuma mērķis - nodrošināt patērētājiem iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību. Turpretī kredīta devējs ir tāds tiesisko attiecību dalībnieks, kas mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgāks par patērētāju. Patērētāju aizsardzības tiesību būtībai un mērķim atbilst kredīta devēja mantisko interešu ierobežošana ar mērķi aizsargāt patērētāja kā vājākā tirgus dalībnieka tiesības un intereses (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu). Patērētāju tiesību aizsardzības nozīme ir atzīta arī Eiropas Savienības tiesībās. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Kā norāda pieaicinātā persona Z. Dāvida, šāda īpaša aizsardzība ir noteikta vienīgi patērētāju tiesību un vides tiesību jomā. Tas esot saistīts ar šo jomu sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos. Turklāt mūsdienu modernajā "kredītu sabiedrībā" patērētāju - īpaši to patērētāju, kuru ienākumi ir nelieli, - tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot (sk. lietas materiālu 5. sēj. 36.-37. lp.). Arī juridiskajā literatūrā norādīts, ka dažādu veidu preču un pakalpojumu pārpilnības apstākļos nepieciešamība nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību ir pieaugusi. Tiek norādīts arī uz atsevišķām patērētāju grupām, kurām ekonomisko, sociālo vai citu apstākļu dēļ varētu būt nepieciešama īpaša aizsardzība (sk.: Benöhr I. EU Consumer Law and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2013, p. 78). 20.3. Īstermiņa aizdevumi, ja tie ir pienācīgi regulēti un tos izmanto zinoši un informēti patērētāji, var efektīvi apmierināt noteiktas patērētāju vajadzības. Tomēr īstermiņa aizdevumi, īpaši augstu izmaksu patēriņa aizdevumi savas specifikas dēļ var radīt patērētājam arī papildu riskus, tostarp novest viņu pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla un lielākām izmaksām nekā citu finanšu produktu izvēles gadījumā. Šie riski īpaši attiecas uz tiem patērētājiem, kuru ienākumi ir zemi vai nepastāvīgi un kuru finanšu pratība arī ir zema, uz jauniem vai - tieši pretēji - vecāka gadagājuma cilvēkiem (sk: OECD (2019). Short-term consumer credit: provision, regulatory coverage and policy responses, pp. 6, 26-27, 30). Patērētāju tiesību aizsardzības centra rīkotās iedzīvotāju aptaujas rezultāti atklāj, ka biežāk no nebanku kredītu devējiem aizņemas cilvēki ar zemiem ienākumiem (sk.: Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Latvijas iedzīvotāju viedoklis par finanšu uzkrājumiem, kā arī banku un nebanku kredītu devējiem, 2019, 12. lp.). Saskaņā ar Latvijas Universitātes veikto pētījumu 39 procentiem aptaujāto ir bijušas grūtības atmaksāt saņemto aizdevumu, bet 25 procentiem šādas grūtības bijušas vairākkārt. Tipiskākais šādu problēmu risināšanas veids ir kredīta atdošanas termiņa pagarināšana, turklāt nereti pat vairākas reizes (sk.: Ansonska E., Austers I., Bērziņš G., Priede J. The Use of Distance Payday Loans in Latvia. Psychological Aspects of Consumer Behaviour. Riga: University of Latvia, 2017, pp. 39, 41-42). Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada pētījumā secināts: lai arī Latvijas iedzīvotāju finanšu pratība ir augusi, tomēr joprojām daļai iedzīvotāju kredīti ir vēl lielāks slogs nekā iepriekš, un šādās situācijās tiek izmantoti dārgi īstermiņa risinājumi (sk.: Finanšu pratības indekss. Pieejams: www.klientuskola.lv). Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis ir, ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, aizsargāt patērētāju tiesības, nosakot, kādas kredīta kopējās izmaksas ir uzskatāmas par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām. Šāds regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka kredīta devēja izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tādas, ka patērētājs, īpaši persona ar nelieliem ienākumiem, var atmaksāt aizdevumu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir viens no līdzekļiem, kas izmantojami, lai aizsargātu citu cilvēku, proti, patērētāju, tiesības un likumīgās intereses. Latvijas mājsaimniecību stabilitāte, labklājība un finansiālā ilgtspēja ir nozīmīga visai valsts ekonomikai. Tātad ierobežojums kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības labklājības aizsardzība. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir šādi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.