23. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). 23.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvs līdzeklis ir tāds regulējums, ar kuru tiktu nodrošināta pienācīga patērētāju kredītspējas izvērtēšana pirms līguma noslēgšanas. Turklāt jau šobrīd esot izveidota un pastāvot kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbības uzraudzības sistēma, ko īstenojot Patērētāju tiesību aizsardzības centrs. Turpretim Saeima norāda, ka ar šo Pieteikumu iesniedzēju norādīto līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt tādā pašā kvalitātē. Jau šobrīd normatīvajos aktos esot noteikts kredīta devēju pienākums pārbaudīt patērētāja kredītspēju, taču šis pasākums neesot pietiekami efektīvi nodrošinājis patērētāju tiesību aizsardzību. Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa direktīvas 2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu 87/102/EEK 8. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt to, ka kreditors pirms kredītlīguma noslēgšanas novērtē patērētāja kredītspēju. Latvija šajā direktīvā ietvertās prasības ieviesusi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, vairākās tā normās paredzot kredīta devēja pienākumu pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 4.1, 4.2, 4.7 daļu un piektās daļas 2. punktu). Šādas novērtēšanas mērķis ir nodrošināt to, ka ar patērētāju tiek slēgti tikai tādi kreditēšanas līgumi, kuros paredzētās saistības patērētājs, visticamāk, spētu izpildīt. Tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības centra veikto pārbaužu rezultāti liecina, ka patērētāja spēja atmaksāt kredītu ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta. Proti, 2017. un 2018. gadā, veicot uzraudzības darbības, lai pārbaudītu, kā kredīta devēji nodrošina patērētāju maksātspējas izvērtēšanu pirms lēmuma pieņemšanas par aizdevuma piešķiršanu, tika konstatēts, ka 55 gadījumos no 152 gadījumiem patērētājam ir izsniegts tāds aizdevums, kuru viņš no saviem ienākumiem, visticamāk, nespēs atmaksāt (sk.: Patērētāju tiesību aizsardzības centra veiktajā finanšu pakalpojumu uzraudzības projektā konstatētais. Pieejams: http://www.ptac.gov.lv). Pārbaudes veiktas pie 16 kredīta devējiem, kuru kredītportfelī bija liels kavēto maksājumu īpatsvars, un tās apliecina, ka patērētāja kredītspējas izvērtēšana ne visos gadījumos tiek veikta pienācīgi. To Atbildīgās komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdē atzina arī Ekonomikas ministrijas pārstāvis D. Brūklītis (sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.). Pieteikumos minētie apsvērumi par nepieciešamību pilnveidot patērētāju kredītspējas izvērtēšanas procesu tiek saistīti ar iespējām uzlabot spēkā esošā normatīvā regulējuma piemērošanu. Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1. punktu). 23.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, varētu atzīt tādu procentu likmes ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām dienā, kas nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzību, bet mazāk ierobežotu Pieteikumu iesniedzēju tiesības veikt komercdarbību. Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības mazāk ierobežojošu risinājumu Atbildīgās komisijas sēdē esot piedāvājusi Latvijas Banka, tomēr likumdevējs to bez jebkāda pamatojuma noraidījis. Alternatīva varētu būt arī tāds tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas vai kas par gada procentu likmes ierobežojumu noteiktu 60 procentus gadā no aizdevuma summas. Tāpat esot iespējams noteikt, ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,1 procentu dienā no kredīta summas. Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcijai alternatīvi priekšlikumi ir apspriesti Atbildīgās komisijas 2018. gada 18. un 25. septembra sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka deputāti bija iesnieguši vairākus priekšlikumus noteikt citādu procentu likmi kredīta kopējām izmaksām dienā. Tāpat, pamatojoties uz Latvijas Bankas un Darba grupas piedāvāto risinājumu, Atbildīgā komisija bija sagatavojusi priekšlikumu noteikt, ka par neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras, izteiktas gada procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada procentu likmi patēriņa euro kredītiem rezidentu mājsaimniecībām. Kā Atbildīgās komisijas sēdē norādīja Latvijas Bankas pārstāvis, pēc līdzīgas formulas ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam esot noteikti arī Igaunijā. Saskaņā ar šo aprēķinu kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkstētu pārsniegt aptuveni 0,13 procentus dienā no aizdevuma summas. Lai gan Atbildīgās komisijas sēdē šis priekšlikums tika atbalstīts, tomēr Saeimas 2018. gada 4. oktobra sēdē tas tika noraidīts. Tāpat Atbildīgās komisijas 2018. gada 18. septembra sēdē tika uzklausīti Patērētāju tiesību aizsardzības centra argumenti par nepieciešamību noteikt ierobežojumus, izmantojot nevis kredīta kopējās izmaksas, bet gan gada procentu likmi (sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas 2018. gada 18. un 25. septembra sēžu audioierakstus lietas materiālu 3. sēj.). Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv alternatīvi līdzekļi, kas kredīta devējiem Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk, un pēc šīs izvērtēšanas izvēlējies tādu risinājumu, ka arī turpmāk ierobežojums ir nosakāms, izmantojot nevis gada procentu likmi, bet kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā. Turklāt likumdevējs ir secinājis, ka, ievērojot pašreizējo situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un nepieciešamību aizsargāt patērētāju tiesības un likumīgās intereses, kā arī sabiedrības labklājību, kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir ierobežojamas līdz 0,07 procentiem dienā no kredīta summas un ka alternatīvi līdzekļi nepastāv. Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējam, izvēloties kādu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, ir vērtēšanas un lemšanas tiesības. Ja likumdevējs, izmantojot savu rīcības brīvību, nolēmis, ka piemērotākais risinājums ir ierobežojumu noteikšana kredīta kopējām izmaksām patērētājam, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt citu, alternatīvu procentu likmi, ja vien likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.