24. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, paredzot kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus, ar kuriem tiem turpmāk nāksies rēķināties, plānojot savu komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā, ir līdzsvarot personas tiesības veikt komercdarbību tās izraudzītajā jomā ar apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem atbilstošajām tiesībām un likumīgajām interesēm, tostarp nepieciešamību nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām un likumīgām interesēm. 24.1. Satversmes tiesa daudzkārt norādījusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑08‑01 9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007‑22‑01 18.3. punktu). Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pieļāva to, ka daudziem patērētājiem radās grūtības ar izsniegtā aizdevuma atmaksāšanu noteiktajā termiņā. Tādēļ likumdevējam bija pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi pret patērētāju un novērstu tādas situācijas, ka kredīta devējs, izmantojot savas ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu mantisku labumu uz patērētāja rēķina. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma būtībai un mērķim pretējs būtu regulējums, kas pieļautu to, ka kredīta devējs ar patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanu saistītos izdevumus un riskus kompensē uz patērētāja - ekonomiski vājākā līdzēja - rēķina. Valstij ir jānodrošina efektīva patērētāju tiesību aizsardzība. Patērētāju tiesību aizsardzība ir demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība, un tā ir svarīga arī sabiedrības ilgtspējīgas attīstības aspektā. 24.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs, samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, ir centies pasargāt patērētāju no augstiem maksājumiem par kredītu. Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības princips pieļauj un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu, likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 11. punktu). Tiesiskās paļāvības princips aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016‑03-01 13. punktu). Kredīta devēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā (sk. šā sprieduma 17.1. punktu). Taču no šīm tiesībām ir nošķirama kredīta devēju interese gūt iecerētā apmēra peļņu. Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Tādējādi kredīta devējam uz nenoteiktu laiku izsniegtā licence var radīt aizsargājamu tiesisku paļāvību uz iespējām turpināt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tomēr komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums netiks mainīts tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību, samazinot iespējas gūt iecerētā apmēra peļņu. Izskatāmajā lietā ir būtiski arī tas, vai likumdevējs, grozot tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots, ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu saudzējošu pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Apstrīdētā norma ir pieņemta 2018. gada 4. oktobrī, bet atbilstoši Grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pantam tā stājās spēkā tikai 2019. gada 1. jūlijā. Tādējādi kredīta devējiem bija aptuveni deviņi mēneši laika, lai pielāgotu savu komercdarbības praksi jaunajam regulējumam un nodrošinātu to, ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam iekļaujas apstrīdētajā normā noteiktajās robežās. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka ir nodrošināta tiesiskās paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. 24.3. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp patērētāju un kredīta devēju tiesībām, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar šajā normā ietverto ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta tiem izsniegto licenču jēga. Pieteikumu iesniedzējas un biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" norādījušas, ka apstrīdētā norma padara kredīta devēju komercdarbību ekonomiski neizdevīgu - kredīta devēji vairs nevarēšot veikt komercdarbību izraudzītajā jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem. Jau šobrīd vairākas komercsabiedrības apstrīdētās normas dēļ esot mainījušas piedāvātos produktus vai pārtraukušas savu darbību. Ekonomikas ministrija norāda, ka apstrīdētā norma varētu negatīvi ietekmēt atsevišķus kredīta devējus, kuru komercdarbība ir saistīta tieši ar īstermiņa aizdevumu izsniegšanu. Tas, vai šīs komercsabiedrības turpinās savu darbību, esot atkarīgs no to spējas pielāgoties tirgus izmaiņām. Savukārt Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzskata, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā tās komercsabiedrības, kuru komercdarbības joma ir īstermiņa aizdevumu izsniegšana, savu darbību, iespējams, pārtrauks, tomēr kopumā apstrīdētās normas ietekme uz kreditēšanas nozari esot vērtējama līdzīgi tai ietekmei, kādu radīja iepriekš noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam. Arī tad kredīta devēji esot pauduši bažas, ka, iespējams, tiem nākšoties savu komercdarbību izbeigt, taču šīs bažas neesot apstiprinājušās (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86. lp. un 4. sēj. 73. lp.). Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 1.1 daļu un Noteikumu Nr. 245 2. punktu kreditēšanas pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura saņēmusi Patērētāju tiesību aizsardzības centra izdotu speciālu licenci patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai. Speciālās licences darbības laikā kredīta devējiem ir pienākums divas reizes gadā - līdz 1. martam un 1. septembrim - iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram informāciju par to sniegtajiem pakalpojumiem, lai tādējādi nodrošinātu kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību (sk. Noteikumu Nr. 245 28. punktu). Pieteikumu iesniedzējas arī pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās turpina sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz tām izsniegto licenču pamata. No Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un Noteikumiem Nr. 245 izriet, ka licence dod kredīta devējiem tiesības sniegt patērētājam jebkura veida kreditēšanas pakalpojumus. Apstrīdētā norma neparedz kredīta devējiem izsniegto licenču anulēšanu un pati par sevi neliedz kredīta devējiem sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz tiem izsniegto licenču pamata. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata izdarīt secinājumu, ka ar attiecīgo ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiktu traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiktu atņemta tām izsniegto licenču jēga. 24.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad pastāvēja nepieciešamība ierobežot kredīta kopējās izmaksas, lai tādējādi aizsargātu patērētāju tiesības, ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas kredīta devējiem rodas to pamattiesību ierobežojuma dēļ. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un kredīta devēju tiesisko paļāvību, pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku. Tādējādi ierobežojums atbilst samērīguma principam, un līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele