4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. 4.1. Satversmes 105. pants neparedzot tiesisko aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tāpat tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam ierobežot personas tiesības uz īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm, tostarp grozot tiesisko regulējumu. Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām izsniegtās licences anulēšanu vai to darbības apturēšanu, bet vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta pakalpojuma - kreditēšanas - kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas dēļ iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums neesot uzskatāms par īpašuma tiesību ierobežojumu. Kopējo kredīta izmaksu ierobežojums līdz 0,07 procentiem dienā no kredīta summas pats par sevi neesot uzskatāms par nesamērīgi zemu vai tādu, kas liegtu personai gūt augļus no sava īpašuma. Tādējādi apstrīdētais regulējums neierobežojot Pieteikumu iesniedzējām no Satversmes 105. panta izrietošās tiesības uz īpašumu. 4.2. Pat ja apstrīdētais regulējums ierobežo personai Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, tas esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Likumdevējs esot uzklausījis un vērtējis nozares pārstāvju iebildumus vairākās atbildīgās komisijas sēdēs. Tāpat atbildīgās komisijas sēdēs esot plaši apspriestas apstrīdētā regulējuma alternatīvas. Atbildīgās komisijas locekļi, atbalstot Finanšu ministrijas organizētās darba grupas un Latvijas Bankas piedāvājumu, akceptējuši regulējumu, kas paredzēja, ka par nesamērīgām un neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas, kas, izteiktas gada procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada procentu likmi patēriņa euro kredītiem. Tomēr Saeimas deputāti šo priekšlikumu neesot atbalstījuši, uzskatot, ka apstrīdētais regulējums ir labāk piemērots līdzeklis patērētāju tiesību aizsardzībai. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku - patērētāju - tiesību aizsardzība. Proti, likumdevēja nolūks, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās, izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat tikt pielīdzinātas augļošanai. Tāpat ierobežojums veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas ātri un nepārdomāti uzņemties parādsaistības, kuras tā nevar atļauties. Samazinoties aizdevumu piedāvājumam, samazināšoties arī to personu skaits, kuras varētu neapdomīgi attiecīgās saistības uzņemties. Patērētāju uzvedības ietekmēšana, ierobežojot noteikta produkta vai pakalpojuma pieejamību, esot tiesību sistēmā pieļaujama prakse. 4.3. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošinot to, ka ne kredīta procentu maksājumi, ne komisijas maksa kopā vai atsevišķi nevar būt noteikti tādā apmērā, ka radītu nesamērīgas izmaksas patērētājam. Tas aizsargājot gan tos patērētājus, kuri pārdomāti izvēlējušies ņemt kredītu, gan arī tos patērētājus, kuri aizdevumu varētu būt saņēmuši bez pienācīgas savu finansiālo iespēju un vajadzību izvērtēšanas. Gadījumi, kad aizdevumi tiek izsniegti personām, kuras nespēj tos atmaksāt, neesot nemaz tik reti. Tas, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu samazināties īstermiņa kredītu piedāvājums, atbilstot patērētāju interesēm. Šādi aizdevumi neesot izmantojami tam, lai apmierinātu personu vajadzības pēc ikdienas precēm, kā arī rēķinu apmaksai vai medikamentu iegādei. To izmantošana šādiem nolūkiem varot novest pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai palielinot personu parādsaistības. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot pietiekami izvērtēti alternatīvi līdzekļi, tomēr likumdevējs uzskatījis, ka ar tiem nebūs iespējams sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē. Arī efektīvāka patērētāju kredītspējas pārbaude neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli. Jau ilgstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumā kredīta devējiem esot noteikts pienākums pirms patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Taču šis pienākums daudzos gadījumos netiekot efektīvi pildīts, tāpēc likumdevējam esot tiesības un pienākums noteikt arī citus līdzekļus, kas nodrošinātu sabiedrības interešu pienācīgu aizsardzību. Patērētāju kā mazāk aizsargātas sabiedrības grupas interešu aizsardzībā likumdevējam esot plaša izvērtēšanas brīvība. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību pašu izraudzītajā jomā. Turklāt likumdevējs esot noteicis pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši apstrīdētajam regulējumam.