7. Article

Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka apstrīdētā regulējuma ietekme uz kreditēšanas nozari vērtējama līdzīgi tai ietekmei, ko radīja ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām dienā. Arī tad ierobežojumu noteikšana esot izraisījusi kredīta devēju bažas par komercdarbības nerentabilitāti un iespējamu darbības izbeigšanu, taču tā neesot noticis. Turklāt esot prognozējams, ka, samazinoties īstermiņa aizdevumu piedāvājumam, samazināsies arī to personu skaits, kuras varētu attiecīgās saistības uzņemties neapdomīgi. 7.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā esot noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas patērētājam. Tās esot visas izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāveic saistībā ar kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas). Kredīta kopējās izmaksās ietilpstot arī izmaksas par papildu pakalpojumiem saistībā ar kreditēšanas līgumu, tajā skaitā apdrošināšanas prēmijas, ja papildu pakalpojumu līguma noslēgšana ir obligāts priekšnoteikums kredīta saņemšanai vai saņemšanai ar piedāvātajiem noteikumiem un nosacījumiem. Apstrīdētais regulējums ierobežojot kredīta kopējās izmaksas dienā. Tomēr normatīvajos aktos neesot noteikts, kā aprēķināt kredīta kopējās izmaksas dienā. Tā kā kredīta kopējās izmaksas tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma termiņam, aprēķinot kredīta izmaksas dienā, matemātiski visam kreditēšanas līguma termiņam noteikto izmaksu rādītājs būtu jādala ar šajā termiņā ietilpstošo dienu skaitu. Šādu aprēķinu esot viegli veikt, ja aizdevums tiek atmaksāts vienā maksājumā. Savukārt gadījumos, kad kredīta atmaksa netiek veikta vienā maksājumā, neesot iespējams izdarīt korektu aprēķinu, lai pārliecinātos par to, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums tiek ievērots. Turklāt apstrīdētais regulējums radot tādu situāciju, ka kredīta dārdzību ietekmē kreditēšanas līguma termiņš. Proti, īstermiņa kredītiem pieļaujamā maksimālā gada procentu likme esot zemāka nekā ilgtermiņa kredītiem. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums nenodrošinot līdzvērtīgu izmaksu ierobežošanu visiem kreditēšanas līguma veidiem. Turklāt tas neesot ekonomiski pamatots, jo īstermiņa kredītu izmaksas vienmēr būšot lielākas. Jau pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs norādījis likumdevējam uz nepilnībām šā regulējuma piemērošanā, aicinājis izdarīt grozījumus likumā un kredīta kopējo izmaksu ierobežošanai izmantot gada procentu likmi, kam normatīvajos aktos ir noteikta skaidra aprēķināšanas kārtība un kas visprecīzāk atspoguļo kredīta dārdzību. Tomēr likumdevējs šo priekšlikumu noraidījis. 7.2. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā, visticamāk, nelielas aizdevuma summas uz laiku līdz 30 dienām kredīta devējiem vairs nebūšot izdevīgi izsniegt. Pastāvot risks, ka tādā gadījumā tie kredīta devēji, kuri joprojām piedāvās īstermiņa patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, varētu veikt pasākumus kredīta izsniegšanas izmaksu samazināšanai, proti, minimizēt procesu, kurā tiek izvērtētas patērētāju spējas kredītu atmaksāt, un šā procesa kvalitāti, kā arī ieguldīt salīdzinoši mazākus resursus kvalitatīvas iekšējās kontroles sistēmas ieviešanā un klientu izpētē. Vairāki kredīta devēji varētu savu darbību pārtraukt, pat ja tie pārorientētos tikai uz ilgtermiņa kredītu piedāvāšanu. Tas, iespējams, varot ietekmēt konkurenci tirgū. Patēriņa kredītu pieejamībai esot būtiska nozīme visas tautsaimniecības attīstībā. Ieviešot nebanku kredīta devēju licencēšanu, esot ieviests arī kritērijs atbildīgas patērētāju maksātspējas izvērtēšanai, un tas esot svarīgākais atbildīgas aizdošanas kritērijs. Kredīta kopējās izmaksas patērētājam varot tikt ierobežotas, tomēr attiecīgie ierobežojumi nedrīkstot apdraudēt konkrēta kreditēšanas pakalpojuma būtību. Piemēram, īstermiņa kredīta izsniegšana esot tāds kreditēšanas pakalpojums, kuram raksturīgas lielas izmaksas un īsi termiņi, tādējādi šis kredīta veids tiekot klasificēts kā augstu izmaksu īstermiņa kredīts, piekļuve kuram ir ātra un vienkārša. Vajagot ņemt vērā, ka no finanšu pratības viedokļa attiecībā uz šādiem kredītiem vismazāk aizsargāti ir patērētāji ar zemiem, neregulāriem ienākumiem vai negatīvu kredītvēsturi.