17. Article

Komisija lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai tiesvedība lietā nebūtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu. Procesuāla rakstura jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punktu). Tādējādi Komisijas lūgums izvērtējams visupirms. Komisija uzskata, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Proti, ar apstrīdēto normu neesot tieši noteikts pienākums Pieteikuma iesniedzējai veikt maksājumu Komisijas darbības finansēšanai, un šī norma nosakot vienīgi kredītiestāžu maksājumu apmēru 2019. gadā. Savukārt pienākums kredītiestādēm veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai tieši izrietot no Komisijas likuma 22. panta pirmās daļas un 23. panta pirmās daļas, kā arī Kredītiestāžu likuma 100.1 panta pirmās daļas. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi: izskatot iesniegto konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu, tiek vērtēta sūdzības atbilstība Satversmes tiesas likuma prasībām, pārliecinoties, vai pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis pamatojumu savam pamattiesību aizskārumam. Savukārt lietas izskatīšanas gaitā tiesa pārbauda aizskāruma esību, ņemot vērā lietā apkopotos materiālus un viedokļus (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 6. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03 13. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīd nevis likumā noteikto pienākumu veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai pašu par sevi, bet gan tieši atšķirīgo attieksmi, kas, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, izriet no apstrīdētās normas. Arī Komisija atbildes rakstā atsaukusies uz pieteikumā ietverto norādi, ka Pieteikuma iesniedzēja neapšauba nepieciešamību finansēt Komisijas darbību no tirgus dalībnieku maksājumiem. Pieteikuma iesniedzēja ir kredītiestāde, un ar normatīvajiem aktiem tai noteikts pienākums veikt maksājumus Komisijas darbības finansēšanai. Šā pienākuma tvērumā ietilpst arī konkrētais maksājuma apmērs, kas noteikts apstrīdētajā normā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdētās normas adresāts un šī norma Pieteikuma iesniedzēju skar. Pieteikumā tā iesniedzēja ir pamatojusi savu viedokli, ka tieši apstrīdētā norma ierobežo tās tiesības uz īpašumu un šis ierobežojums neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības izbeigšanu saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.