22. Article

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir viens no tiesību normas spēkā esības priekšnoteikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10.4. punktu un 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā ietvertā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atšķirīga attieksme var tikt noteikta saskaņā ar likumu. Vārds "likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējos) normatīvos aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā, ir pietiekami skaidri formulēti, kā arī atbilst tiesiskas valsts principiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu). 22.1. Komisija ir atvasināta publisko tiesību juridiskā persona. Tā ir pilntiesīga autonoma valsts iestāde, kas savas funkcijas īsteno patstāvīgi un nav padota Ministru kabinetam vai kādai citai institūcijai. Saskaņā ar Komisijas likuma 13. panta pirmo daļu un 17. panta pirmās daļas 2. punktu Komisiju pārvalda padome, kurai citstarp ir noteiktas tiesības izdot tirgus dalībnieku darbību regulējošus normatīvus noteikumus. Saskaņā ar šā likuma 8. pantu Komisijas padomes izdotie normatīvie noteikumi ir saistoši tirgus dalībniekiem. Tātad likumdevējs ir piešķīris Komisijas padomei tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Pieteikuma iesniedzēja un pieaicinātās personas nav izteikušas šaubas par Komisijas padomes tiesībām izdot apstrīdēto normu. Tomēr Satversme tiesa atbilstoši vispārējam tiesību principam "tiesa zina tiesības" izvērtē visus ar lietas izskatīšanu saistītos tiesību jautājumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 2.3. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Komisijas padome bija tiesīga izdot apstrīdēto normu, kas ietverta ārējā normatīvajā aktā. 22.2. Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības, proti, tiesības kādu jautājumu noregulēt ar likumu, pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujami izņēmumi no likumdevēja virsvadības principa (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Komisija, veicot tai uzticētos pienākumus, darbojas valsts pārvaldē. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar Satversmi izpildvaras funkcija ietilpst Ministru kabineta kompetencē, tomēr atsevišķas izpildvaras darbības var tikt uzticētas arī citām institūcijām (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Satversmes 58. pants apvieno visas valsts pārvaldes institūcijas, kas veic publiskās varas funkcijas, vienā kopējā Ministru kabinetam padotā sistēmā (sk. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) secinājumu daļas 2. punktu). Savukārt Satversmes 57. pants pieļauj tādu autonomu valsts iestāžu izveidošanu, kuras atsevišķas izpildvaras darbības īsteno, nebūdamas funkcionāli padotas Ministru kabinetam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.1. un 16.3. punktu). 22.3. Viena no valsts pārvaldes darbībām ir ārējo normatīvo aktu izdošana gadījumā, kad likumdevējs, ievērojot Satversmi, tos izdot pilnvarojis izpildvaras institūciju. Tā kā šādu normatīvo aktu izdošana ir valsts pārvaldes darbība, Ministru kabinets vai cita institūcija tikai detalizē likumā ietverto politisko gribu vai noteic likuma īstenošanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.1. punktu). Izpildvaras institūcijai ir tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem, Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamats (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima ir tiesīga pilnvarot autonomu valsts iestādi izdot likuma īstenošanai nepieciešamus ārējos normatīvos aktus kādā ar likumu tai piešķirtas kompetences jomā, kuras pārraudzībai ir nepieciešama īpaša kompetence un autonomija. Savukārt iestāde, īstenojot pilnvarojumu likumdevēja piešķirtās kompetences jomā, ir tiesīga noteikt saistošas prasības tikai konkrētam tiesību subjektu lokam atbilstoši to darbības specifikai (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 21.2. punktu). Ja likumdevējs, izmantojot tam Satversmes 57. pantā paredzētās tiesības ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās attiecības, kādu valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no funkcionālās padotības Ministru kabinetam, tad tam jāparedz arī atbilstoša šīs iestādes demokrātiskā leģitimācija un atbildība par savu darbību, kā arī likumā jāiestrādā efektīvi tiesiskas valsts principam atbilstoši iestādes uzraudzības mehānismi. Par autonomajām valsts iestādēm nodotās kompetences īstenošanu ir atbildīga šo iestāžu vadība, kā arī pati Saeima, kurai, šādu iestādi veidojot, likumā ir jāiestrādā arī precīzs iestādes darbības tiesiskuma nodrošināšanas modelis, kas vienlaikus iestādei ļauj saglabāt savu patstāvību tai piešķirto funkciju īstenošanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.1. un 16.3. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai Komisijas padomes demokrātiskā leģitimācija bija atbilstoša, lai šī padome būtu tiesīga izdot ārējos normatīvos aktus.