4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma ir izdota, ievērojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, jo kredītiestāžu maksājumi Komisijas noteiktajā apmērā ir nepieciešami Komisijas darbības finansēšanai un nepārsniedz likumā noteikto maksimālo apmēru. Likumdevējs esot izvērtējis un Kredītiestāžu likuma 100.1 panta pirmajā daļā iekļāvis tādu maksājuma maksimālo apmēru, kādu, pēc tā ieskata, būtu samērīgi un pieļaujami no kredītiestādes prasīt Komisijas darbības finansēšanai. Šāds pilnvarojums piešķirot Komisijai rīcības brīvību lemt par kredītiestādēm nosakāmo maksājumu apmēru tiktāl, ciktāl tas nepieciešams likumā noteiktajam mērķim - Komisijas darbības finansēšanai - un nepārsniedz likumā noteikto maksimālo apmēru. Šāda rīcības brīvība attiecībā uz iestādes budžetu citstarp izrietot no Komisijas pilnvērtīgai darbībai nepieciešamās autonomijas. Komisijai tāpat kā jebkuram citam likumpakārtotu tiesību normu izdevējam esot saistoši gan augstāka juridiska spēka normatīvie akti, tostarp Satversme, gan vispārējie tiesību principi. Tas, ka atsevišķu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas pilnībā vai daļēji tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem, esot pieļaujams. Atbilstoši Komisijas likumam kopš 2007. gada Komisijas darbība tiekot finansēta vienīgi no tirgus dalībnieku maksājumiem un Komisija nesaņemot finansējumu ne no valsts budžeta, ne no kāda cita stabila un pastāvīga ienākumu avota. Komisijas likuma 22. pants skaidri nosakot, ka tirgus dalībnieku maksājumi ir paredzēti Komisijas darbības finansēšanai kopumā, nevis uzraudzības funkcijas veikšanai attiecībā uz konkrētu nozari vai konkrētu tirgus dalībnieku. Tāpat arī vienas nozares ietvaros kāda tirgus dalībnieka uzraudzības izmaksas varot segt citi šīs pašas nozares tirgus dalībnieki. Piemēram, lielāka kredītiestāde veikšot lielākus maksājumus Komisijai, tomēr tas ne vienmēr nozīmējot to, ka šīs iestādes uzraudzībai būs jāizlieto vairāk resursu. Savukārt tad, ja Komisija konstatējusi augstākus riskus mazākas kredītiestādes darbībā, tā šo iestādi uzraudzīšot intensīvāk, attiecīgi atvēlot tās uzraudzībai vairāk resursu. Saeima piekrīt atbildes rakstā norādītajam, ka Komisijas funkcijas dažkārt nevar strikti sadalīt pa nozarēm vai atsevišķiem tirgus dalībniekiem. Atsaucoties uz Bāzeles Banku uzraudzības komitejas izstrādātajiem Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipiem (turpmāk - Bāzeles pamatprincipi), Saeima norāda, ka banku uzraudzības iestādei jābūt nodrošinātiem efektīvas uzraudzības īstenošanai pietiekamiem resursiem un šo resursu pieejamībai jābūt nodrošinātai tādā veidā, kas nemazinātu iestādes autonomiju un darbības neatkarību. Turklāt Komisijas darbības nodrošināšanai esot nepieciešams arī tās administratīvo izdevumu finansējums - tas gan tieši neattiecoties uz Komisijas veikto uzraudzības funkciju, bet bez tā neesot iespējama Komisijas pilnvērtīga un efektīva funkcionēšana. Tātad, lai sasniegtu likumā noteikto Komisijas darbības mērķi, esot pieļaujams tas, ka vienu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas tiek segtas no citu tirgus dalībnieku maksājumiem Komisijas darbības finansēšanai. To, cik lielā mērā tas nepieciešams un kā atbilstoši šai nepieciešamībai nosakāms katra tirgus dalībnieka maksājumu apmērs, vērtējot un nosakot pati Komisija, izdodot normatīvos noteikumus.