3. Article

Vēlētāju apvienību īpašā loma un uzdevumi pašvaldībās Atbilstoši Satversmes 1. un 101. pantam vietējās pašvaldības ir obligāts Latvijas demokrātiskās valsts iekārtas elements. Vietējās pašvaldības nozīmē attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju pašpārvaldes tiesības, proti, tiesības pašiem savās interesēs kārtot vietējo pašvaldību kompetencē esošus jautājumus. Vietējo pašvaldību līmenī atbilstoši subsidiaritātes principam attiecīgās kopienas pašas brīvi izlemj jautājumus, kas skar to intereses. Vēlos īpaši uzsvērt, ka vietējās pašvaldības pamatā risina lokālus un komunālus jautājumus, kas vistiešākajā mērā skar vietējās kopienas dzīves pārzināšanu. Vietējās pašvaldības nerisina nacionāla mēroga vai politiskus jautājumus, kas ir Satversmē noteikto konstitucionālo orgānu kompetencē. Vietējo pašvaldību galvenais orgāns ir pilsoņu vēlēta pārstāvniecība - dome. Lai varētu nodrošināt savu lokālo un komunālo interešu pārstāvniecību domē un ietekmēt vietējās pašvaldības darbu, iedzīvotājiem ir iespēja ievēlēt savus pārstāvjus domē, kā arī pašiem iesaistīties domes deputāta kandidātu saraksta veidošanā un kandidēt domes vēlēšanās. Satversmē noteiktais demokrātiskas valsts iekārtas princips prasa, lai vietējās intereses tiktu efektīvi pārstāvētas. Likumdevēja paredzētais monopols tikai politiskajām partijām un to apvienībām iesniegt deputātu kandidātu sarakstus nesamērīgi apgrūtina iedzīvotāju vietējo interešu pārstāvniecības iespējas vietējā pašvaldībā, mazina politisko konkurenci un kavē iedzīvotāju kopienu līdzdalību vietējo pašvaldību līmenī (sk. plašāk manu kā Satversmes tiesas pieaicinātās personas viedokli Satversmes tiesas lietā Nr. 2014-03-01 pēc tiesas sēdes 2014. gada 16. decembrī stenogrammas). Likumdevējs politisko partiju monopolu deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanai republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās paredzējis ar mērķi stiprināt politisko partiju sistēmu un sekmēt politiski aktīvu pilsoņu iekļaušanos politiskajās partijās. Tajā pašā laikā šāds risinājums nav sekmējis attiecīgā mērķa sasniegšanu. Tāpat vairākās republikas pilsētās ir izveidojušās pilsoniski aktīvas domubiedru kopas, kas aktīvi iestājas par konkrētu lokālo un komunālo jautājumu risināšanu, kā arī ieguvušas iedzīvotāju uzticēšanos un spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu vietējās pašvaldībās. Tātad: ja arguments par politisko partiju stiprināšanu vēl var tikt akceptēts nacionālajā, t.i., Saeimas vēlēšanu līmenī, kur partijām ir jāattīsta idejiski orientētas politiskas nostādnes atsevišķos politikas laukos (iekšpolitikā, ārpolitikā, ekonomikas politikā, sociālajā politikā u.t.t.) un ilgstoši un konsekventi jāmēģina tās īstenot, tad šis arguments nav attaisnojams pašvaldību vēlēšanu līmenī, kuru kompetencē pamatā nav idejiski, bet gan konkrēti pārvaldības jautājumi. Tieši ap šiem konkrētajiem pārvaldības jautājumiem varētu kristalizēties vēlētāju apvienības (kas, starp citu, varētu apvienot cilvēkus ar dažādu ārpolitisku, iekšpolitisku u.c. orientāciju). Jāatzīmē, ka vēlētāju apvienību pielaišana pašvaldību vēlēšanās nebūt neizslēdz politisko partiju piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās, tas tikai pilsoņiem dotu papildus demokrātiskas līdzdalības iespējas. Latvijas demokrātiju un iedzīvotāju līdzdalību tikai stiprinātu tas, ka šādām aktīvām domubiedru kopām likumdevējs piešķirtu tiesības iesniegt arī deputātu kandidātu sarakstus republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās. Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanās vēlētāji izlemj nevis politiskus un nacionāla mēroga jautājumus, bet gan ietekmē to, kādā veidā vietējā pašvaldība ievēlētās domes pilnvaru termiņā risinās konkrētus lokālos un komunālos jautājumus, kuri aktuāli konkrētajai pašvaldībai, vietējo iedzīvotāju interesēs. Vēlētāju apvienības var vismaz tikpat efektīvi un kvalitatīvi kā politiskās partijas formulēt savu redzējumu par lokālās un komunālās politikas jautājumiem.