3. Article

Amatpersonu atbildība. Tiek izvērtēta vairāku personu rīcība un izmeklēšana arī virzās uz priekšu. c) Iepazīstoties ar materiāliem un, ņemot vērā prokurora atziņas 2019. gada 23. septembra Komisijas sēdes laikā, Komisija ir sagatavojusi un saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 9. panta otro daļu, Komisija: 1. 2019. gada 30. septembrī nosūtījusi Ģenerālprokuratūrai lūgumu organizēt pārbaudi (vēstules Nr. 232.9/18-35-13/19), lai izvērtētu, vai astoņās epizodēs ir noticis Krimināllikuma 177., 195. vai 319. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums; 3. 2019. gada 19. novembrī ir pārsūtījusi Ģenerālprokuratūrai Ziedoņa Ziediņa iesniegumu, ar lūgumu cita starpā izvērtēt Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektora 2019. gada 6. septembra lēmuma par kriminālprocesa Nr.11221079919 izbeigšanu, pamatotību. No Zemgales tiesas apgabala prokuratūras 2019. gada 6. septembrī saņemta informācija, ka lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu pilnībā atcelts un nodots izmeklēšanas turpināšanai; 4. 2020. gada 21. janvārī pārsūtīti dokumenti (vēstules Nr. 232.9/18-2-13/20) Ģenerālprokuratūrai, kuri satur informāciju par iespējamām krāpnieciskām darbībām ar pašpatēriņu, paralēli elektrības ražošanai iepērkot elektroenerģiju no "Latvenergo" par vairāk nekā 100 epizodēm. Iepazīstoties ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras un Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras sniegto informāciju par kriminālprocesu virzību, noskaidrots, ka divi kriminālprocesi nodoti izskatīšanai tiesā. Zemgales tiesas apgabala prokuratūra krimināllietā Nr.11815004818 ir pieteikusi kaitējuma kompensāciju valsts interesēs par kopējo summu 2 544 781,83 EUR (divi miljoni pieci simti četrdesmit četri tūkstoši septiņi simti astoņdesmit viens euro 83 euro centi)14. Ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas darbības laikā veica kriminālprocesu pirmstiesas izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Komisijai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 396.pantu nebija iespējas iepazīties ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju, līdz ar to Komisija nevar vērtēt Valsts policijas veiktās izmeklēšanas kvalitāti, kā arī nebija iespēja pārliecināties par to, ka kriminālizmeklēšanas gaitā būtu identificētas personas, kuras tieši vai netieši guvušas personīgu labumu no savas darbības vai bezdarbības, ir tikušas prettiesiski tieši vai netieši ietekmētas vai motivētas no atbalsta saņēmēju puses. Šādi pārkāpumi ir konstatējami tikai izmeklēšanas gaitā, izmantojot Kriminālprocesa likumā noteiktās darbības, kas nav Komisijas kompetencē. Komisijas ieskatā šobrīd nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, jo turpinās izmeklēšanas darbības. Komisijas sastāvs Izmeklēšanas komisijas sastāvā ir 7 deputāti, katrs no septiņām 13. Saeimā izveidotajām frakcijām: Ieva Krapāne (KPV LV), Mārtiņš Šteins (AP), Romāns Naudiņš (NA), Viktors Valainis (ZZS), Jānis Ādamsons (S), Sandis Riekstiņš (JKP), Atis Lejiņš (JV). Komisijas locekļi par Komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ievu Krapāni (KPV LV), bet par Komisijas sekretāru - Mārtiņu Šteinu (AP). Ievērojot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma III. nodaļā noteikto, jau pirmajā Komisijas sēdē vienbalsīgi tika pieņemts lēmums ierosināt ģenerālprokuroru norīkot darbam Komisijā prokuroru. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokuroru Uvi Kozlovski un Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokuroru Ando Skalbi. Komisijas konsultante no 2019. gada 8. jūlija līdz 2019. gada 22. novembrim un no 2019. gada 29. novembra līdz 2020. gada 20. februārim bija Ineta Muižniece. Komisijas tehniskā sekretāre no 2019. gada 5. jūlija līdz 2019. gada 22. novembrim un no 2019. gada 27. novembra līdz 2020. gada 20. februārim bija Ilze Vanaga. Komisijas pētījuma objekts Izvērtējot saņemtos jautājumus, komisija definē savu izpētes objektu, kas ir Latvijas valsts tiesiski noteikta atbalsta sistēma elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un efektīvā koģenerācijā. Komisija, vadoties no Satversmes tiesas pieņemtās prakses, vērtē, vai OIK sistēmai ir tiesiskiem līdzekļiem sasniedzams racionāls mērķis, vai ir bijis tiesiskais regulējums un vai šis regulējums atbilst nospraustā mērķa sasniegšanai, kā arī to vai nosprausto mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar sabiedrībai mazāk nelabvēlīgiem instrumentiem. Komisija pieņem, ka OIK racionālais mērķis ir nodrošināt Latvijas enerģētisko neatkarību un nodrošinātu videi draudzīgas elektroenerģijas ražošanu. AER un koģenerācija kā elektroenerģijas ieguves veidi, vērtējot OIK nav nošķirami, jo Latvijas apstākļos, lai nodrošinātu enerģētisku autonomiju un stabilu strāvas padevi tīklā, ir nepieciešams kompensāciju mehānisms. Pasaules praksē to nodrošina ar ģenerācijas sistēmām, kuras izmanto fosilo kurināmo un darbojas nepārtraukti, gaidīšanas režīmā. Lai mazinātu šāda procesa negatīvo ietekmi uz vidi, labākais risinājums ir izmantot radīto enerģiju siltuma formā (koģenerācijā). Komisija ņem vērā EK un ekspertu atzinumus par AER un citu elektroenerģijas ražošanas tehnoloģiju raksturu un tehnoloģisko progresu. Piemēram, apstākli, ka šobrīd AER tehnoloģiju iekārtu dzīves cikls, izņemot hidroelektrostacijas, ir aptuveni 20 gadi, kā tas norādīts EK lēmuma 78. punktā. Komisija ir konstatējusi, ka laika posmā no 1995. gada līdz šai dienai, valsts atbalsta sistēmu regulē komplicēta, šim mērķim radīta, tiesību normu kopa, attiecīgi tiesiskais regulējums pastāv un to ir iespējams vērtēt. Lai atbildētu uz pēdējo jautājumu Komisija vērtē, vai ir bijuši atbilstoši pētījumi par situāciju, kurā tika veidots tiesiskais regulējums atbalsta sistēmas veidošanai un vai tiesiskais regulējums ir veidots atbilstoši šo pētījumu rezultātiem, kā arī vai atbildīgās valsts iestādes un amatpersonas ir veikušas ietekmes izvērtēšanu un nodrošinājušas atbilstošu izmaiņu veikšanu, gadījumā, ja regulējums nav sasniedzis savu mērķi. Komisijas pētāmā laika ietvars Klasiskā OIK sistēma tiesību normā tiek nosaukta vārdā 2005. gadā Elektroenerģijas tirgus likumā. Tomēr, ievērojot Saeimas doto uzdevumu un definēto pētījuma objektu, komisija secina, ka pirmo reizi kā dubulto tarifu sistēma tā parādās 1995. gadā Ministru kabineta 1995. gada 14. martā noteikumos nr.54 "Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām", pamatojoties uz likuma "Par 1925. gada 1.aprīļa likuma "Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu" (turpmāk - Ministru kabineta iekārtas likums) 14.panta pirmās daļas 3.punktu. Pētījuma aptvertais periods turpinās līdz mūsu dienām. Komisijas darbs Ir notikušas 27 sēdes, kurās kopumā piedalījušās 52 uzaicinātās personas15 Paralēli Komisijas sēdēm noritēja apjomīga sarakste ar valsts iestādēm, kā arī tika izskatīti saņemtie fizisko personu iesniegumi. Uz Komisijas rakstiskajiem jautājumiem atbildes tika saņemtas no Ekonomikas ministrijas, AS "Sadales tīkli", Ģenerālprokuratūras, Rīgas apgabala tiesas prokuratūras, Valsts Kancelejas, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes, Frakcijas "Saskaņa" deputāta Ivara Zariņa, Frakcijas "Saskaņa" deputāta Jāņa Ādamsona, privātpersonām, Latvijas Republikas Saeimas Pieprasījumu komisijas, Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes, Zemgales tiesu apgabala prokuratūras, Zemkopības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, no Aigara Kalvīša kā Ministru prezidenta (laikā no 2004. gada līdz 2007. gadam), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Valsts Policijas, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieka eiro un sociālā dialoga, kā arī finanšu stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības jautājumos Valda Dombrovska kā bijušā Latvijas Republikas Ministru prezidenta. Sēžu apmeklējums16 Hronoloģija Vēsturiski Latvija, ievērojot augsto rūpnieciskās attīstības līmeni, ir bijusi enerģētiski atkarīga no importētiem energoresursiem un elektroenerģijas. 20. gadsimta nogalē Latvijā elektroenerģiju ražoja trīs HES, un četri TEC (ir arī citas nelielas ģenerējošas iekārtas). Trūkstošā elektroenerģija tika saņemta no Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas, ar kurām bija saslēgums vienotā elektrotīklā. Līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu radās nepieciešamība veidot patstāvīgu enerģētikas politiku un izstrādāt savu tiesisko regulējumu. Juridiskie pamati atbalsta sistēmai elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un efektīvā koģenerācijā tika iestrādāti likumā "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā", kas tika pieņemts 1995. gada 6. septembrī. Likums noteica, ka no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas iepirkuma cena atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Komisijas rīcībā nav informācijas, vai Ekonomikas ministrija vai Saeima būtu veikusi nepieciešamos pētījumus, aprēķinus un novērtējumus pirms likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā". Palielināts elektroenerģijas tarifs, par AER un efektīvā koģenerācijā ražotu elektroenerģiju, tiek noteikts ar Ministru kabineta 1995. gada 14. martā noteikumos nr. 54 "Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām" vēl pirms likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā" pieņemšanas. 90-tie gadi Ar OIK tika aizvietots Latvijā jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū izveidotais virsmaksājums, kas tika ieviests, lai sniegtu iespēju mazas jaudas (līdz 2MW) hidroelektrostacijām, kas darbojās vai plānoja savu darbību atjaunot līdz 2000. gadam, saņemt iepirkuma cenu, kas atbilda valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam aprēķina tarifam17. 1997. gadā Satversmes tiesas procesā Saeima konstatēja, ka Ekonomikas ministrijas pārstāvji likumprojektu izskatīšanas laikā deputātiem pasniedza vienpusēju informāciju, attiecīgajai atbildīgajai komisijai noklusējot, ka jau ir aizsākti konkrēti koģenerācijas projekti, noslēgti līgumi par nepieciešamās tehnikas izgatavošanu, sākta projektu kreditēšana. Deputāti netika informēti, ka Ekonomikas ministrija nav par piedāvātajām izmaiņām informējusi tos uzņēmējus, kas jau saņēmuši licenci uzņēmējdarbībai enerģētikā koģenerācijas jomā. Laika posmā no 1995. gada 6. septembra, kad spēkā stājies likums "Par uzņēmējdarbību enerģētikā", līdz 1997. gada februārim, Ekonomikas ministrijas speciālisti tā arī nav uzsākuši izstrādāt konkrētu koģenerācijas attīstības programmu. Turklāt pietiekami mērķtiecīgi netiek vadīta un kontrolēta pašu enerģētikas ražotāju attīstība. Kopš 1995. gada 6. septembra Ekonomikas ministrija tā arī nav izstrādājusi saražotās elektroenerģijas iepirkšanas kārtību. Pieņemot neprecīzu likumu 1995. gadā, toreizējais enerģētikas valsts ministrs Juris Ozoliņš norādīja, ka šīs normas pieņemšanas sakarā radīsies ekonomiskas problēmas. Savukārt Ministru kabineta pārstāvis ir norādījis, ka koģenerācijas stacijas saražotās elektroenerģijas pārpalikumu iepirkšana elektrotīklā par divkāršu realizācijas vidējo tarifu nav ekonomiski pamatota, un līdz ar to tika mākslīgi radīts elektroenerģijas tarifu ievērojams pieaugums. Jau šajā posmā tiek izdarīts secinājums, ka neprognozējamas izmaiņas tiesību normās un kļūdainu normu atcelšana var radīt papildu izdevumus, kompensējot komersantiem radītos zaudējumus. 1995.-2005. gads Obligātās iepirkumu komponentes, kā sistēmas attīstības pirmais posms no 1995. gada līdz 2005. gadam, ir Ministru kabineta 1995. gada 14. marta Noteikumi Nr. 54 "Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām" (Ekonomikas ministrs - Jānis Zvanītājs, Enerģētikas valsts ministrs - Juris Ozoliņš). Šie noteikumi ir uzskatāmi par pirmo normatīvo dokumentu jautājumā par atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai elektroenerģijas ražošanā. Noteikumi ielika pamatu ilggadējai koncepcijai par paaugstināto iepirkuma cenu mazas jaudas elektroenerģijas ģenerētāju atbalstam, nosakot, ka: "Valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo" jāiepērk elektroenerģija no tās pārziņā nenodotām elektrostacijām Iepirkuma cena to decentralizēto mazas jaudas (līdz 2 MW) hidroelektrostaciju ražotajai elektroenerģijai, kuras darbojas vai kuru darbību atjaunos līdz 2000. gadam, atbilst valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam aprēķina tarifam un ir spēkā astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma". Vai Latvenergo iepirkumu veic, izmantojot savu lielo HES radīto peļņu, vai arī šos izdevumus iekļauj elektroenerģijas tarifos un tādējādi tos maksā elektroenerģijas galalietotāji, vai tie tiek kādā citādā veidā subsidēti - nav precizēts. Nekādus aprēķinus un/vai ekonomisko pamatojumu tieši divkāršai cenai un astoņu gadu atbalsta periodam nav izdevies atrast. 06.10.1998. stājas spēkā Enerģētikas likums, kas dažādo pieeju enerģētikas tehnoloģijām. Arī šim likumam nav zināmi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini noteiktajiem tarifiem par elektroenerģiju no atjaunojamajiem resursiem. No iepriekšējā likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā" pārnests tarifu piesaistes princips elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam vai importa elektroenerģijas cenai, arī tam nav parādīts ekonomiskais pamatojums. Saglabāts astoņu gadu periods paaugstinātajiem tarifiem. 10.05.2001. pieņemtie grozījumi Enerģētikas likumā izmainīja iepirkuma cenu struktūru un normatīvo deleģējumu, iesaistot regulatoru - sākotnēji Energoapgādes regulēšanas padomi, vēlāk SPRK. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Gailis, Ekonomikas ministrs Jānis Zvanītājs, Ministru prezidents Andris Šķēle, Ekonomikas ministrs Gundars Krasts. 2005. gads 2005. gadā tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums (turpmāk - ETL) (turpmāk grozīts 22 reizes), uz kura deleģējuma pamata 2009. gada 24. februārī Ministru kabinetā tika pieņemti noteikumi Nr.198 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību", kas cita starpā nosaka arī kārtību, kādā nosakāma garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu, kā arī tās uzraudzības un samaksas kārtību. Noteikumi paredzēja cenu samazinājumu katru gadu, izņemot biomasu, kurai tika saglabāta 10 gadu robežšķirtne. 2010. gada 16. martā šie MK noteikumi tika aizstāti ar MK noteikumiem Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību", cita starpā nosakot no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no energoresursu veida. Elektroenerģijas tirgus likums paredz obligātu iepirkumu gan no atjaunojamiem energoresursiem, gan no koģenerācijas stacijām - iepirkuma izdevumus kompensē visi Latvijas elektroenerģijas patērētāji proporcionāli patēriņam. Tika radīts neterminēts obligātās iepirkumu komponentes mehānisms, kas ir arī bez ierobežojumiem iekšējās peļņas normai. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Aigars Kalvītis, Ekonomikas ministrs: Krišjānis Kariņš, Valsts sekretārs: Kaspars Gerhards 2008. gads Obligātā iepirkuma atbalsta paplašināšanai tiek pieņemti grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā - Grozījumos un Ministru kabineta noteikumos tiek paredzēts atbalsts gāzes TEC (>20 MW) un biogāzes stacijām (>1 MW). Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Ivars Godmanis, Ekonomikas ministrs: Kaspars Gerhards, Valsts sekretārs: Anrijs Matīss. 2009.-2010. gads Komersantu un valsts iestāžu starpā notiek strīdi par rindām, kvotām un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību". Paralēli notiek divi Zemkopības ministrijas Eiropas fondu konkursi, kas papildus obligātā iepirkuma tiesībām dod biogāzes stacijām arī fondu grantus līdz 50% no biogāzes stacijas uzbūvēšanas izmaksām. No 2009. gada OIK staciju uzraudzību Valsts būvinspekcijas vietā veic SPRK atbilstoši ETL 82. pantā veiktajiem grozījumiem. Galvenā atbildīgā amatpersona: Zemkopības ministrs: Jānis Dūklavs No saņemtajiem materiāliem izriet, ka 147 lēmumus par atļauju piešķiršanu pieņēmis ekonomikas ministrs Artis Kampars, nevis valsts sekretārs18. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Valdis Dombrovskis, Ekonomikas ministrs: Artis Kampars, Valsts sekretārs: Anrijs Matīss, no 08.02.2010. Juris Pūce 2010.-2011. gads Tiek veikti mēģinājumi apturēt OI atļauju izsniegšanu, J. Pūce izsaka iniciatīvu pārtraukt konkursu norisi un arī apturēt obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu koģenerācijas stacijām bez konkursa. Grozījumus Ministru kabineta noteikumos bloķē Zemkopības ministrija. Dombrovskis, Dūklavs un Kampars panāk kompromisu izbeigt kvotu konkursu, neapturot atjaunojamo energoresursu un koģenerācijas staciju obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu. Gāzes stacijām atbalsts tiek apturēts, tomēr tiek dots pusotra mēneša pārejas periods, kurā tiek izsniegts desmitiem obligātā iepirkuma atļauju, tostarp Latvenergo TEC. 2011. gada 15. februārī Ministru Kabinets atbalstīja Atjaunojamās enerģijas likumprojektu. Pieņemot Atjaunojamās enerģijas likumu, tiktu ieviesti jauni, un līdz ar to tiktu atcelti tobrīd spēkā esošie, atjaunojamās enerģijas ražošanas nosacījumi un atbalsta instrumenti. Sagatavotais likumprojekts paredzēja: * cenas veidošanās pamats būtu elektroenerģijas cena biržā (NordPool); * par elektroenerģijas pārdošanu atjaunojamās enerģijas ražotājs, kas ir komersants, varētu saņemt papildu piemaksu, kas likumā noteiktajos gadījumos sastāvētu no jaudas komponentes, siltumnīcefekta gāzu emisiju komponentes un lauksaimniecības komponentes. Šāds atbalsta mehānisms veicinātu koģenerācijā saražotās siltumenerģijas realizēšanu; * likumprojektā bija iekļauts atbalsta mehānisms mājsaimniecības sektoram - autonomais ražotājs, kam pieder vai kura lietošanā ir viena vai vairākas atjaunojamās elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kuru nominālā jauda nepārsniedz 50kW, varētu izmantot elektroenerģijas neto uzskaiti. Atjaunojamās enerģijas likumprojektam bija virkne nepilnību, tā virzība bija lēna un pēc 11. Saeimas vēlēšanām Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija nolēma nevirzīt likumprojektu tālākai izskatīšanai. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Valdis Dombrovskis, Zemkopības ministrs: Jānis Dūklavs, Ekonomikas ministrs: Artis Kampars, Valsts sekretārs: Juris Pūce, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītājs: Vjačeslavs Dombrovskis. 2011.-2012. gads Tika panākta jaunu obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanas apturēšana, ieviests atbalsta termiņa ierobežojums, kā rezultātā 2017.-2018. gadā virknei staciju atbalsts ir izbeigts. Liela pretestība pret moratorija ieviešanu bija no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Zemkopības ministrijas puses. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs: D.Pavļuts, valsts sekretārs: J. Pūce EK saņem pirmās sūdzības par OIK. Advokātu birojs LAWIN Kļaviņš & Slaidiņš iesniedza sūdzību 2011. gada 23. martā. Šī sūdzība 2011. gada 31. oktobrī tika pārsūtīta Latvijas iestādēm, kas atbildēja 2011. gada 15. decembrī. 2013. gads 2013. gada 3. oktobrī Ministru kabinetā tiek skatīts Ekonomikas ministrijas sagatavotais Informatīvais ziņojums "Komplekss risinājums elektroenerģijas tirgus problemātikai". 2013. gadā tiek pieņemts Subsidētās elektroenerģijas nodoklis (SEN), ko maksā OIK subsīdiju saņēmēji un kas pirmo reizi efektīvi samazina OIK apjomu, kas jāsedz patērētājiem. EK saņem vēl vienu sūdzību par OIK 2013. gada 20. decembrī. Šī sūdzība 2014. gada 28. maijā tika pārsūtīta Latvijas Republikas valdībai, kas atbildēja 2014. gada 26. jūnijā. Valsts Kontrole 2012.-2013. gadā veic pārbaudi un norāda, ka elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenas veidošanas mehānisms nav caurskatāms un ar ekonomiskiem aprēķiniem pamatots, cenu ietekmējošie rādītāji nav pamatoti, tiem nav sasaistes ar elektroenerģijas ražošanu, izmantojot AER19. Pēc revidentu aplēsēm elektrostaciju izveidošanas investīcijas varētu atmaksāties nesamērīgi īsā, pat četru gadu termiņā. Valsts kontroles ziņojumā ir norādīts, ka normatīvajos aktos noteiktā elektroenerģijas vienas megavatstundas vidējā cena obligātā iepirkumā no 2007. gada līdz 2011. gadam būtiski ir pārsniegusi "Nord Pool Spot" biržā noteikto vidējo cenu no 736 % jeb Ls 129,82 2007. gadā līdz 226 % jeb Ls 74,69 2011. gadā. Papildus, Valsts kontrole ir norādījusi, ka normatīvajos aktos nav noteikti apjoma ierobežojumi obligātajam iepirkumam no AER saražotai elektroenerģijai koģenerācijas stacijās. Ekonomikas ministrija nevarēja iesniegt dokumentārus pierādījumus normatīvajos aktos noteikto no AER saražotās elektroenerģijas iepirkuma cenu formulu izveides un izvēles pamatojumu. Tādejādi 2013. gadā (pirms septiņiem gadiem), problēmas bija zināmas vismaz Ekonomikas ministrijai. Valsts Kontrole savu revīziju izbeidza ar 2013. gada 11. februāra lēmumu, to pamatojot ar apstākli, ka Ekonomikas ministrija 2012. gada laikā Ministru kabinetam bija iesniegusi vairākus politikas plānošanas dokumentus un normatīvo aktu projektus, kam varētu būt ietekme uz revīzijā izvērtētajiem jautājumiem, un revīzijas turpināšana Valsts kontroles ieskatā nebija lietderīga. Komisija ir izteikusi priekšlikumu VK atkārtoti izvērtēt šo lēmumu, un apsvērt iespēju pabeigt pārbaudi. SIA "EKODOMA" 2013. gadā pēc Ekonomikas ministrijas pasūtījuma izstrādāja pētījumu "Elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai" (turpmāk - SIA "EKODOMA" 2013. gada pētījums). Tā mērķis bija detalizēts izvērtējums esošā elektroenerģijas, kas ražota no atjaunojamiem energoresursiem un augsti efektīvā koģenerācijā, atbalsta intensitātes, vienlaikus nosakot optimālo atbalsta intensitāti, nodrošinot informatīvo bāzi kvalitatīva rīcības plāna izstrādei. Sekojoši Latvija izstrādāja pārkompensācijas novēršanas mehānismu, nosakot kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas (IRR) maksimālo robežu atbalsta saņēmējiem OI mehānisma ietvaros 9 % apmērā". Tiek pieņemts Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs: Daniels Pavļuts, valsts sekretārs: Juris Pūce 2014. - 2016. gads Ministru Vjačeslava Dombrovska, Danas Reiznieces-Ozolas, Arvila Ašeradena darbības laikā nozīmīgi uzlabojumi OIK regulējumā netiek virzīti. Formālais iemesls - tiek gaidīts Eiropas Komisijas saskaņojums valsts atbalsta lietā. 2014. gadā Ekonomikas ministrija nosūta vēstuli, kas padara par iespējamu darbības uzsākšanu ar nepilnu jaudu ("konteineru shēma"). EM amatpersonas faktiski rīkojās pretēji sabiedrības interesēm un valdības lēmumiem, ļāva uzņēmējiem ar stacijās uzstādītām vairākkārt mazākām jaudām, nekā deklarēts, saglabāt OIK atļauju un tādējādi nesākt ražošanu noteiktajā termiņā. Ekonomikas ministrijas amatpersonas uzsāka un turpināja praksi, kas saglabāja iespēju uzņēmējiem saņemt OIK subsīdijas gadījumos, kad koģenerācijas stacijas tehnoloģiskās iekārtas nepārtraukti neatrodas noteiktajā stacijas atrašanās vietā. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministri Vjačeslavs Dombrovskis, Dana Reizniece-Ozola, vēstules paraksta Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs" Stājas spēkā Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums. Dana Reizniece-Ozola turpina Latvenergo saistību pārstrukturēšanu, Arvils Ašeradens panāk lēmumu kompensēt daļu izmaksu patērētājiem uz Latvenergo kapitāla un peļņas rēķina (tiek pārceltas izmaksas). Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 3. punktu Latvijas iestādes 2015. gada 22. septembrī elektroniski paziņoja par atbalsta atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai pasākumiem (OIK shēmu). Komisija pieprasīja papildu informāciju 2015. gada 14. decembra vēstulē, kas papildināta ar vēstulēm 2016. gada 14. jūnijā un 2016. gada 14. oktobrī un ar e-pastiem 2016. gada 19. decembrī un 2017. gada 17. februārī. Latvijas iestādes iesniedza papildu informāciju vēstulēs 2016. gada 7. martā, 2016. gada 15. jūlijā, 2016. gada 23. novembrī, 2017. gada 27. janvārī un 2017. gada 23. februārī. 2016. gadā Ekonomikas ministrija veic cenu aptauju un no trim izvēlētajiem pretendentiem noslēdz līgumu ar SIA "Prudentia Energy Markets" priekšlikumu izstrādei metodiskajām vadlīnijām iekšējās peļņas normas aprēķināšanai pārkompensācijas novēršanai komersantiem, kas ir saņēmuši tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma vai garantētās maksas ietveros. Pārkompensācijas novēršanas mehānisma ieviešana bija priekšnosacījums, lai Eiropas Komisija lemtu par valsts atbalsta pasākuma atbilstību ES iekšējam tirgum valsts atbalsta lietā SA 4314020. Tāpat SIA "Prudentia Energy Markets" 2016. gadā izstrādāja metodiskās vadlīnijas "Metodiskās vadlīnijas par iekšējās peļņas normas (IRR) aprēķināšanu pārkompensācijas novēršanai komersantiem, kas ir saņēmuši tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, vai saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu", kas tika izmantotas, lai izstrādātu nosacījumus pārkompensācijas izvērtēšanai un novēršanai, ko ieviesa ar MK noteikumu Nr. 262 un MK noteikumu Nr. 221 2016. gada grozījumiem. Latvijas koģenerācijas elektrostaciju asociācija iesniedza sūdzību 2014. gada 25. martā. Šī sūdzība 2014. gada 13. maijā tika pārsūtīta Latvijas iestādēm, kas atbildēja 2014. gada 10. jūnijā. Mazās hidroenerģētikas asociācija iesniedza sūdzību 2016. gada 6. septembrī. Biogāzes stacijām atbalsts pieaug, jo EM, fiksējot iepirkuma cenas formulā ietverto dabasgāzes cenu, izvēlas 2013. gada cenu līmeni (par 40% augstāku cenu nekā 2016. gadā). 2016. gada 8. jūnijā Saeima pieņem grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, izslēdzot 29. panta daļas, uz kura pamata ir izdoti OIK sistēmu regulējošie Ministru kabineta noteikumi. Tas nozīmē 2005. gadā izveidotās OIK sistēmas likvidēšanu, pēc tam, kad būs beigušās uzņemtās saistības. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens." 2017.-2018. gads 2017. gada otrajā pusē mediju darba rezultātā tiek pievērsta uzmanība iespējamām sistemātiskām krāpšanām OIK ietvaros, pieaug sabiedrības spiediens OIK izbeigšanai. 2017. gada 24. aprīlī EK pieņem lēmumu lietā par OIK shēmu. EK šauri pārbaudīja, vai dalībvalstu īstenotie pasākumi ir valsts atbalsts un, ja tā, vai tie ir saderīgi ar vienoto tirgu. EK kompetencē bija vienīgi pārbaudīt, ka valsts pasākumi nerada nepamatotus tirgus izkropļojumus un ka atbalsts nav piešķirts, pārsniedzot minimumu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Citi politikas mērķi (piemēram, enerģētikas politikas mērķi) neietilpa valsts atbalsta analīzes darbības jomā. Izskatīšanas laikā Latvija atzina iespējamo ES kopējā tirgus ražotāju diskrimināciju un apsolīja ieguldīt 80 miljonus eiro projektos, kas ir labvēlīgi ārvalstu ražotājiem kā palielināts potenciāls ārvalstu elektroenerģijas importam. Secinājumos EK pauda nožēlu par to, ka Latvija attiecīgo atbalsta pasākumu ir īstenojusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, kas paredz valsts pienākumu sasakņot atbalsta pasākumus komercdarbībai ar EK un neuzsākt to realizāciju līdz EK akcepta saņemšanai. Tomēr tā nolēma, pamatojoties uz iepriekš izklāstīto novērtējumu, necelt iebildumus pret atbalstu, pamatojoties uz to, ka tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas paredz, ka par pieļaujamu uzskatāms atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm. Attiecīgi EK ir vērtējusi tikai OIK shēmas ietekmi uz ES kopējo tirgu un nav pievērsusi uzmanību OIK shēmas ietekmei uz Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem. Komisijas ieskatā Latvijas apņemšanās ar investīcijām kompensēt tirgus kropļojumus, iespējams, ir atstājusi iespaidu uz lēmuma saturu. Komisija konstatējusi, ka 2017. gadā pēc EM pasūtījuma Rīgas Tehniskā universitāte izstrādāja pētījumu "Elektroenerģijas cena un to ietekmējošie faktori", lai sagatavotu analīzi par elektroenerģijas cenas veidojošo mehānismu Latvijā, veicot matemātisko modelēšanu, kurā ievērota virkne mainīgo faktoru, piemēram: elektroenerģijas ikstundas cenas Nord Pool biržā, elektroenerģijas un siltumenerģijas patēriņš un tā prognozes, elektroenerģijas un siltumenerģijas pieprasījuma un ražošanas nosacījumu atkarība no gaisa temperatūras, Daugavas HES ūdens pieteces izmaiņas un to varbūtiskais raksturs, Daugavas HES rezervuāru ekoloģiskie ierobežojumi, vēja elektrostaciju ietekme, Latvijas augstsprieguma tīkla ierobežojumi un starpvalstu elektropārvades līniju ierobežojumi, termoelektrostaciju elektroenerģijas ģenerācijas atkarība no siltumenerģijas ražošanas apjoma koģenerācijas režīmā. Lai modelētu elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas dinamiku līdz 2030. gadam, pētījumā īpaša uzmanība tika pievērsta Rīgas termoelektrocentrālēm TEC-1 un TEC-2, kas saņem arī atbalstu OI mehānisma ietvaros garantētās maksas par elektrostacijā uzstādīto jaudu veidā.21 Tomēr pētījumā nav tieši vērtēta ietekme uz atsevišķām tautsaimniecības jomām un Latvijas tautsaimniecību kopumā. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, Valsts sekretārs Juris Stinka. 2017. gada 30. oktobrī tiek pieņemts lēmums nodot elektrostaciju kontroles funkcijas BVKB. 2018. gada 23. februārī Ekonomikas ministrija iniciē speciālistu meklēšanu pētījumam "Sistēmas, kuras ietvaros komersantiem, kuri ražo un realizē elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vai saņem garantēto maksu par uzstādīto jaudu, ilgtspējas, efektivitātes un atbilstības sabiedrības interesēm, izvērtējums un ieteikumi sistēmas tālākai attīstībai līdz 2030. gadam." 6.aprīlī projekts tiek apturēts, jo EM tika atteikts tam nepieciešamais papildus finansējums. Pētījumu nebija iespējams veikt. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, finanšu ministre Dana Reizniece - Ozola, valsts sekretārs Juris Stinka. Ministru kabinets 2018. gada 10. aprīlī pieņēma grozījumus regulējumā, kas nosaka elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā, kā arī elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību, būtiski pastiprinot šī procesa uzraudzību. Līdz ar grozījumu spēkā stāšanos AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" veic vienreizēju visu - aptuveni 400 elektrostaciju, kuras pārdod saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, pārbaudi. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, valsts sekretārs Ēriks Eglītis. 2018. gada 17. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja darba grupu elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanai. Darba grupā tika iekļauti 24 pārstāvji gan no enerģētikas nozares organizācijām, gan lielākajām uzņēmēju organizācijām, gan augstskolām un valsts institūcijām. Darba grupas uzdevums izvērtēt OIK un subsidētās elektroenerģijas sistēmas ietekmi uz tautsaimniecību; sagatavot priekšlikumus OIK maksājumu sistēmas atcelšanai; sagatavot priekšlikumus esošo atbalsta saņēmēju darbības nosacījumiem pēc OIK maksājumu sistēmas atcelšanas. 13.08.2018. Ministru kabineta komitejas sēdē izskatīja informatīvo ziņojumu par darba grupas rezultātu. Ziņojums tālāk iesniegts Valsts kancelejā, bet nav virzīts izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Daļa no ziņojumā izvērtētiem priekšlikumiem ir iestrādāti Elektroenerģijas tirgus likumā, kurš stājas spēkā 15.02.2020. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Kučinskis, Arturs Krišjānis Kariņš no 23.01.2019. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, Ralfs Nemiro no 23.01.2019., valsts sekretārs Ēriks Eglītis. 2018. gada 24. aprīlī Ministru Kabinets pieņem rīkojumu "Par elektroenerģijas kopējās obligātā iepirkuma un jaudas komponentes samazināšanu". Pirmo reizi OIK komponente elektroenerģijas patērētājiem sarūk. Tam tiek novirzīta Latvenergo virsplāna peļņa. OIK sarūk no 25,79 eiro par megavatstundu (MWh) līdz 22,68 eiro par MWh. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, valsts sekretārs Ēriks Eglītis. Auditorkompānija PricewaterhouseCoopers pārbaudīja EM darbinieku faktisko rīcību laika posmā no 2012. gada 28. augusta līdz 2017. gada 14. novembrim, pieņemot lēmumus, ar kuriem piešķirtas tiesības pārdot no atjaunojamiem un fosiliem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Audita būtiskākie secinājumi atklāja sistēmiska rakstura nepilnības, piemēram, labas pārvaldības prakses trūkumu funkciju nodalīšanā, nepietiekamu cilvēkresursu piešķiršanu OI administrēšanas un uzraudzības procesam, iekšējās kontroles sistēmas trūkumu, grūti izsekojamu dokumentu uzskaites un uzglabāšanas sistēmu, sadarbības trūkumu starp iesaistītajām institūcijām; un nepilnības piešķirto lēmumu uzraudzības procesā, tai skaitā izsniegto lēmumu uzraudzības procesa nepietiekamību, dažādas nepilnības gada pārskata regulējumā un faktiskajā izskatīšanā, kontroles grupas sniegto iespēju nepilnīgu izmantošanu. Iepazīstoties ar audita secinājumiem, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens 23.08.2018. vēršas prokuratūrā, lūdzot izvērtēt ministrijas augstāko ierēdņu rīcību saistībā ar OIK uzraudzību un kontroli, ļaujot uzņēmējiem saņemt subsīdijas, lai gan nav ievērotas visas prasības. Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, valsts sekretārs Ēriks Eglītis. 2019. gads 2019. gada 26. martā Ministru kabinetā skatīts likumprojekts OIK atcelšanai, valdībā netika atbalstīta tā tālāka virzība, saskatot būtiskus finansiālos riskus OIK atceļot. 2019. gada 1. jūlijs 134 elektrostacijām uz laiku, līdz pārkāpuma novēršanai apturēts valsts atbalsts, par elektrostaciju principiālo elektrisko pieslēguma shēmu neatbilstību/neiesniegšanu. 2019. gada 16. jūlijs valdībā atbalstīts Informatīvais ziņojums "Par risinājumiem elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes atcelšanai un enerģētikas politikas īstenošanas funkcijām" 2019. gada 28. novembris - izsludināti grozījumi ETL paredzot: • Ar 2020. gada 1. janvāri - piemērot "Nodevu elektroenerģijas ražošanai piešķirtā valsts atbalsta izlietošanas uzraudzībai"; • Ar 2020. gada 1. janvāri - Uzraudzības funkcija tiek nodota BVKB. 2019. gadā valsts atbalsts atcelts 21 OIK elektrostacijai, ļaujot valstij ietaupīt aptuveni 31,5 miljonus EUR 2019. gadā samazināts maksimālais obligātajā iepirkumā iepērkamais elektroenerģijas apjoms par 79 328 MWh gadā. 2019. gadā ministra Ralfa Nemiro uzdevums EPT, veikt visu atlikušo spēkstaciju pirmreizējās pārbaudes, līdz 2019. gada 30. decembrim. 2020. gada 15. februāris - Valsts prezidents izsludina, un spēkā stājas plaši grozījumi ETL paredzot stingrākus kontroles nosacījumus un vienotā tehnoloģiskā cikla ieviešanu. Atbildība Ekonomikas ministrija savā 2019. gada 16. augusta vēstulē Nr. 3.3-1/2019/4983 norāda, ka Ekonomikas ministrijas amatpersonu atbildība ir noteikta Ministru kabineta 2010. gada 23. marta noteikumu Nr.271 "Ekonomikas ministrijas nolikums" (turpmāk - Noteikumi Nr.271) 11.1. 11.2., 11.3., 11.4., 11.7. un Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa "Ekonomikas ministrijas nolikums" noteikumu Nr.23822 (turpmāk - Noteikumi Nr.238) 3. nodaļā atbilstoši to kompetencei. Atbildīgā amatpersona par nozares politikas īstenošanu un Ekonomikas ministrijas darbības tiesiskuma, funkciju izpildes, pārvaldes lēmumu pārbaudes sistēmas nodrošināšanu, kā arī racionālu struktūras izveidi Ekonomikas ministrijas funkciju izpildei ir valsts sekretārs. Savukārt ekonomikas ministrs ir atbildīgs par Ekonomikas ministrijas sagatavoto tiesību aktu projektu virzību. Ministru kabinets ir atbildīgs par valdības īstenoto politiku, tai skaitā par OI mehānisma izveidi. Normatīvos aktus, kas paredzēja OI mehānisma izveidi un tā uzraudzības kārtību virzīja ekonomikas ministrs, un pieņēma Ministru kabinets. Turklāt minētie tiesību akti saskaņā ar Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumiem Nr. 111 "Ministru kabineta kārtības rullis"23 un Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" tika skaņoti ar citām institūcijām, tai skaitā ar ministrijām, starp kurām nozīmīgākās ir bijušas Zemkopības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Finanšu ministrija, Tieslietu ministrija, kā arī Valsts kanceleja. Savukārt Elektroenerģijas tirgus likumu, uz kā pamata izdoti MK noteikumi, ar ko izveidots OI mehānisms, ir pieņēmusi Saeima un izsludinājis Valsts prezidents. Politiskā atbildība nav saistīta ar laika ierobežojumu (noilguma institūtu), un šī atbildība var tikt attiecināta uz personu, kura ir jau zaudējusi varu (neieņem amatu Ministru kabinetā). Vēl vairāk tā var tikt attiecināta uz valsts sekretāru, kura politiskā atbildība tiešiem vārdiem nav norādīta normatīvajos aktos24. Ievērojot apstākli, ka par situācijas neatbilstību labas pārvaldības un taisnīguma principiem bija informēta augstākā līmeņa izpildvara un likumdevējs, komisija nevērtē zemāku līmeņu iesaistīto institūciju un pārvaldes orgānu atbildību, jo situācijā, kad nefunkcionē spēkā esošais tiesību režīms, padotās iestādes amatpersonas pienākums ir informēt par to augstākstāvošo vadību, kuras pienākums ir organizēt situācijas novēršanu. Ievērojot neapgāžamos pierādījumus par to, ka augstākā vadība ir bijusi informēta par problēmām, komisijai ir jāpieņem, ka zemākā līmeņa pārvaldes iestāžu amatpersonas ir savus pienākumus izpildījušas tiesību normas noteiktajos ietvaros. Komisijas ieskatā, katras OIK procesā iesaistītās politiskās personas, vai par valsts politikas izstrādi un virzību atbildīgas izpildvaras amatpersonas, atbildības izvērtēšana komisijai atvēlētā laika ietvarā ir neiespējama. Komisija, vērtējot situāciju, uzskata par pamatotu piemērot legālās vainas prezumpciju attiecībā pret visām politiskām amatpersonām un par valsts politikas virzību atbildīgām izpildvaras amatpersonām, kas iesaistītas OIK procesā. Šo personu atbildībai ir jābūt solidārai, un tam, kurš vēlas, lai viņu neuzskata par līdzatbildīgu būtu pašam jāpierāda, ka tā ir veikusi visas darbības, ko viņa ieņemamais amats paredz. Secinājumi un rekomendācijas Komisija, izvērtējusi iegūto informāciju, secina, ka kopš 199725. gada obligātās iepirkuma komponentes jautājumos nav nodrošināta savlaicīga un atbilstoša parlamentārā kontrole no Saeimas puses. Saeima vairākkārt ir konstatējusi nepilnības tiesiskajā regulējumā un izpildvaras darbībā, bet nav devusi uzdevumus izpildvarai nekavējoties novērst trūkumus. Likumdevējs ir atbalstījis tiesību normu iniciatīvas un politiskās programmas, pieņemot, ka tās pēc labākās sirdsapziņas ir izvērtētas un apspriestas izpildvaras ietvaros. Nav izskatīti alternatīvi risinājumi. Saeima nav izmantojusi savas iespējas pieprasīt un pārliecināties par to, ka šim tiesiskajam regulējumam ir izstrādāts ekonomiskais pamatojums. OIK shēma, ir saistīta ar valsts pārvaldes aparāta apzinātu rīcību, aplama tiesiskā regulējuma ietvaros, zinot, kādas potenciālas sekas tas radīs. Šāda rīcība ir pretēja sabiedrības interesēm un demokrātiskas valsts tiesību principiem. Šo situāciju ilustrē gadījums, kad EM amatpersona nesniedza informāciju Komisijas noteiktajā apjomā un termiņā, vēlāk sniedza neprecīzu informāciju, un, iespējams, mēģināja izvairīties no Komisijas uzdotajiem jautājumiem. Šobrīd Komisijai ir jānorāda, ka tās ietvars nepieļauj operatīvo darbību veikšanu vai uzdevumu došanu valsts drošības iestādēm, attiecīgi tā savas darbības rezultātā nav ieguvusi tiešus pierādījumus kādas personas vai grupas interešu iespaidam uz izpildvaru vai likumdevēju šo 25 gadu laikā. Ievērojot apstākli, ka kadru mainības rezultātā, EM un MK ir nomainījies viss personālsastāvs, ir jāpieņem divas iespējas - OIK aplamo normu pieņemšanu stimulējis ārējs spēks, vai arī tās ir pieņemtas esošajā formā un tiek aizstāvētas, jo nodrošina stabilu un prognozējamu status quo iesaistītajās valsts institūcijās, Proti, neviens neko negrib mainīt, jo tad būtu jāveic papildus darbs. Sadaļā par atbildību norādīts personu loks. Lai nosauktu visas atbildīgās personas, secīgi pēc vainas pakāpēm, komisijai nav ne laika, ne cilvēkresursu. Mēģinājums to paveikt Komisijas ietvaros atkārtotu Dreifusa prāvas26 rūgto pieredzi ar neprognozējamām sekām. Apkopojot saņemtos dokumentus, kā arī iepazīstoties ar 2013. gada LR Valsts kontroles un 2017. gada Pricewaterhouse Coopers ziņojumu, skaidri izgaismojas, ka enerģētikas politika nav pārskatāma, savstarpēji koordinēta un uzraudzīta, un nozarē nav nodrošināta vienota plānošana mērķu sasniegšanai. Pieņemtie lēmumi par elektroenerģijas obligāto iepirkumu, kas saražota no AER, un elektroenerģijas iepirkuma cenu ir vērsti uz noteiktu AER elektroenerģijas ražošanas jomā strādājošu komersantu atbalstu, nevis nodrošina sabiedrības interesēm atbilstošu risinājumu. Situāciju ir pasliktinājusi atsevišķu komersantu pretlikumīgās rīcības, kuru atklāšana un pierādīšana ir prasījusi ievērojamus sabiedrības resursus un iekavējusies kontrolējošo institūciju samazinātās kapacitātes dēļ. Pozitīvi, ka tiek sakārtots kontroles mehānisms, atbildību par tā izpildi uzticot Būvniecības valsts kontroles birojam. Tomēr, komisija norāda, ka BVKB kapacitāte šobrīd darbinieku trūkuma dēļ nepārsniedz 50 staciju klātienes kontroles gadā. Tādejādi sabiedrībai tiek radīts papildu apdraudējums, pieļaujot iespējamību, ka negodīgi komersanti turpina darbību. Papildus sabiedrisko apdraudējumu rada kriminālizmeklēšanas iestāžu kapacitātes samazināšanās, tostarp uz personāla kvalifikācijas trūkuma pamata. Saeimas lēmums par Komisijas izveidi ir bijis novēlots. Šobrīd komisijai ir iespējas sniegt situācijas politisku vērtējumu, nosaukt atbildīgos par radušos situāciju un rekomendēt tālāko darbības virzību, kuras rezultātā būtu iespējams izveidot situācijai atbilstošu tiesisku risinājumu bez graujošām sekām valsts tautsaimniecībai, situācijā, kad valsts pieņemtās programmas jau paredz būtiska sloga palielināšanu, lai sasniegtu valsts politiskos mērķus. Izpildvara situācijā ar OIK izveidi un virzību ir rupji ignorējusi valsts pārvaldes principus, nenodrošinot valsts pārvaldes rīcības nepārtrauktību, sabiedrības interešu aizsardzības un darba efektīvas organizācijas principus. Komisija norāda, ka tās darbības formāts un ietvars, kā arī materiāli tehniskais nodrošinājums nav piemērots šāda mēroga izmeklēšanas veikšanai, un komisijas veiktais situācijas novērtējums nav uzskatāms par rīcību, kas nestu tiešu labumu Latvijas iedzīvotājiem un nodokļu maksātājiem, jo komisijai nav iespējams izstrādāt pasākumus situācijas risināšanai pēc būtības, vai pilnvērtīgi izveidot likumdošanas iniciatīvas situācijas risināšanai. Situācija komisijas ieskatā ir Latvijai unikāla, jo izveidojusies tiesiski, iesaistītajām pusēm rīkojoties spēkā esoša tiesiskā regulējuma ietvaros. Situācijas risinājumam ir, iespējams, nepieciešams veidot neordināru risinājumu, lai panāktu ne tikai tiesisku, bet arī taisnīgu un Latvijas interesēm atbilstošu rezultātu. Šajā situācijā ir nepieciešams novērst esošās situācijas turpināšanos un komisija rekomendē Saeimai pieņemt deklarāciju, ka no 1995. gada ieviestie fosilās un atjaunojamās enerģijas atbalsta pasākumi ir bijuši pārspīlēti un Latvijas situācijai neatbilstoši. Uzdot Ekonomikas ministrijai nekavējoties izstrādāt tiesību normu, ar kuru atceļ OIK sistēmu, protams, ievērojot, ka likuma atcelšana neietekmēs jau noslēgtos līgumus, kā arī gadījumus, kad atbilstoši tiesiski saņemtai atļaujai jau ir veiktas būtiskas un neatgriezeniskas investīcijas konkrēta energoražošanas objekta izveidē, un iesniegt to Saeimā. Uzdot Ekonomikas ministrijai nekavējoties izstrādāt stratēģiju un tiesisko regulējumu šī aplamā tiesiskā regulējuma seku novēršanai un iesniegt to Saeimā. Ir jāņem vērā, ka persona, kas izmanto tiesiskā regulējuma trūkumus savās savtīgajās interesēs un pret sabiedrības interesēm, pārkāpj Satversmi, un tiesiskās paļāvības princips pret viņu nav piemērojams. Pastiprināt kontroli pār esošajā sistēmā iesaistīto uzņēmumu darbību un radikāli pastiprināt pārkāpēju sodīšanu par atbalsta saņemšanas esošo noteikumu pārkāpumiem saistībā ar pašpatēriņu, lietderīgo siltumenerģiju, atkritumproduktu izmantošanu un citām prasībām, kas noteiktas likumos. Izpildvaras struktūrā, ministrijām sadarbojoties, ne vēlāk kā divos gados jāizstrādā un jāpublisko enerģijas tirgus stratēģija, īpaši atjaunojamās enerģijas jomā, kā arī jāizstrādā pilnvērtīgs tiesiskais regulējums, lai aktīvie patērētāji un mazie un vidējie uzņēmumi varētu tam pielāgoties. Šo stratēģiju ir jāapstiprina Saeimā. Stratēģijai jāatbilst Latvijas ekonomiskajai situācijai, kas balstītos uz Latvijas nacionālo interešu ievērošanu un ES interešu respektēšana. Kā parāda komisijas darba laikā uzklausītie viedokļi, šādi scenāriji ir vairāki, un šobrīd izpildvaras atbalstītais risinājums nav vienīgais, lai arī vislabāk atbilst Latvijas lielāko enerģētikas uzņēmumu interesēm. Ja tiek konstatēta izpildvaras nepamatota kavēšanās uzdevumu izpildē, Saeimai ir jārod iespēja piesaistīt atbilstošu speciālistu komandu un veikt nepieciešamās darbības, neiesaistot izpildvaru. Likumdevējam nekavējoties jāizstrādā tiesiskais regulējums lobēšanai, kas ļautu aizsargāt sabiedrības intereses pret iespējamu spēcīgu interešu grupu pretvalstisku iniciatīvu netraucētu virzību valdībā un Saeimā. Ir jārēķinās ar to, ka iespējama ne tikai mantisku, bet arī tīri politisku interešu lobēšana, ko parāda situācija ar OIK. Ir nepieciešams nodrošināt papildu kapacitāti likumdevējam, lai dotu tam iespēju veikt papildus neatkarīgu tiesību normu projektu analīzi un tiesisko vērtējumu, kā nolūkā būtu jānostiprina Saeimas juridiskais birojs un analītiskais dienests. Izstrādājot un pieņemot tiesību normas vai politiskās plānošanas dokumentus ar ilgstošu ietekmi, ir nepieciešams atteikties no vēlmes paātrināt likumdošanas procesu, ko spilgti parāda situācija ar OIK un akcīzes nodokli. Ir būtiski samazināt kontrolējošo institūciju sašķeltību. Šaura kompetenču nošķiršana kontroles jomā ir radījusi būtisku apdraudējumu valsts vitālajam interesēm, jo nav iespējams izbēgt no procesu palēninājuma un informācijas zudumiem, ja vienu funkciju veic divas, trīs un vairāk iestādes, vai iestāžu struktūrvienības. Šis gadījums iezīmē nepieciešamību Latvijas valsts pārvaldi veidot iespējami koncentrētu un kompetentu, tostarp, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtas iespējas. Ir nepieciešams izveidot vienotu un pilnvērtīgu, akadēmijas tipa augstākās izglītības iestādi iekšlietu sistēmas speciālistu apmācībai, kas ļautu nozaru speciālistiem iegūt izmeklēšanas darbam nepieciešamās zināšanas, vai arī ļautu operatīvi mācīt policistiem nepieciešamās speciālās zināšanas attiecīgajā nozarē. Šāda iestāde nepieciešama ne tikai policijai, bet visām valsts pārvaldes iestādēm, kuras veic kontroles funkcijas. Izpildvarai tautsaimniecības atbalsta programmu un projektu ietvaros jāatsakās no savas administratīvi represīvās funkcijas un jāpievēršas koordinējošai un konsultatīvai darbībai, lai mazinātu atšķirīgas attieksmes riskus un iespēju aktīvi meklēt likuma robus, savu savtīgo interešu piepildīšanai. Šāda koncepcijas maiņa arī noteiktu atklātākus un pārskatāmākus procesus valsts pārvaldē. Rīgā, 2020. gada 19. februārī Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne Komisijas sekretārs Mārtiņš Šteins Komisijas loceklis Jānis Ādamsons Komisijas loceklis Atis Lejiņš Komisijas loceklis Romāns Naudiņš Komisijas loceklis Sandis Riekstiņš Komisijas loceklis Viktors Valainis (pievienojot savas atsevišķās domas) Pielikums Nr.1 Nr. Kas Aicināts kā Kad 1. Roberts Meijers Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu nodaļas vecākais eksperts 23.09.2019. 2. Artūrs Krišjānis Kariņš Ekonomikas ministrs laikā no 2004. gada līdz 2006. gadam 30.09.2019. 3. Jurijs Strods Ekonomikas ministrs laikā no 2006. gada līdz 2007. gadam 01.10.2019. 4. Anrijs Matīss Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2008. gada līdz 2009. gadam, Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra pienākumu izpildītājs , Valsts sekretāra vietnieks no 2008. gada 15. janvāra līdz 30. janvārim. 01.10.2019. 5. Ints Ķuzis Valsts policijas priekšnieks 08.10.2019. 6. Andrejs Grišins Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks 08.10.2019. 7. Ģirts Mundurs Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieka vietnieks 08.10.2019. 8. Pēteris Bauska Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks 08.10.2019. 9. Ivars Zariņš Frakcijas "Saskaņa" deputāts 08.10.2019. 10. Aigars Štokenbergs Ekonomikas ministrs laikā no 2006. gada aprīļa līdz novembrim 08.10.2019. 11. Andris Liepiņš Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieks laikā no 2009. gada līdz 2010. gadam 08.10.2019. 12. Džineta Innusa Ekonomikas ministrijas juridiskā departamenta direktore 08.10.2019. 13. Uģis Sarma Ekonomikas ministrijas enerģētikas departamenta direktors 08.10.2019. 14. Aigars Kalvītis Ministru prezidents laikā no 2004. gada līdz 2007. gadam 15.10.2019. 15. Artis Kampars Ekonomikas ministrs laikā no 2009. gada līdz 2011. gadam 15.10.2019. 16. Daniēls Pavļuts Ekonomikas ministrs laikā no 2011. gada līdz 2014. gadam 15.10.2019. 17. Sandis Jansons a/s Sadales tīkli valdes priekšsēdētājs 22.10.2019. 18. Jānis Kirkovalds a/s Sadales tīkli attīstības direktors 22.10.2019. 19. Raimonds Skrebs a/s Sadales tīkli tehniskais direktors 22.10.2019. 20. Indra Sprance žurnāla "IR" žurnāliste 22.10.2019. 21. Jānis Stinka Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs no 2016. gada līdz 2018. gadam 22.10.2019. 22. Jānis Irbe Latvijas atjaunināmās enerģijas federācijas Valdes priekšsēdētājs 29.10.2019. 23. Juris Ozoliņš Enerģētikas eksperts 29.10.2019. 24. Inta Liepa Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktore 05.11.2019. 25. Gustavs Gailis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Juridiskā departamenta Juridiskās nodaļas vadītājs 05.11.2019. 26. Māris Knoks Labklājības ministrijas Juridiskā departamenta juriskonsults 12.11.2019. 27. Laura Buivida Ekonomikas ministrijas biroja vadītāja 12.11.2019. 28. Kaspars Gerhards Ekonomikas ministrs laikā no 2007. gada līdz 2009. gadam, Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs no 1999. gada līdz 2007. gadam 25.11.2019. 29. Juris Pūce Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2010. gada līdz 2013. gadam 02.12.2019. 30. Jurijs Spiridonovs Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2015. gada februāra līdz jūlijam 03.12.2019. 31. Mārtiņš Lazdovskis Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2014. gada līdz 2015. gadam 03.12.2019. 32. Ringolds Beinarovičš Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2015. gada līdz 2016. gadam 03.12.2019. 33. Raimonds Aleksejenko Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2016. gada februāra līdz maijam 03.12.2019. 34. Dana Reizniece-Ozola Ekonomikas ministre laikā no 2014. gada līdz 2016. gadam 10.12.2019. 35. Vjačeslavs Dombrovskis Ekonomikas ministrs laikā no 2014. gada janvāra līdz novembrim 10.12.2019. 36. Gatis Ābele Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs 10.12.2019. 37. Ilga Preimate Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra vietniece 10.12.2019. 38. Arvils Aršeradens Ekonomikas ministrs laikā no 2016. gada līdz 2019. gadam 17.12.2019. 39. Jānis Bunkšs Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas izpilddirektors 17.12.2019. 40. Lelde Dimante Valsts kontroles revīziju rezultātu analīzes un pilnveidošanas procesu vadītāja 17.12.2019. 41. Ēriks Eglīte Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs 06.01.2020. 42. Artis Kampars Ekonomikas ministrs laikā no 2004. gada līdz 2007. gadam 07.01.2020. 43. Anrijs Matīss Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2008. gada līdz 2009. gadam, Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra pienākumu izpildītājs, Valsts sekretāra vietnieks no 2008. gada 15. janvāra līdz 30. janvārim. 07.01.2020. 44. Jānis Dūklavs Zemkopības ministrs laikā no 2009. gada līdz 2011. gadam 13.01.2020. 45. Ivars Godmanis Ministru prezidents laikā no 2007. gada līdz 2009. gadam 13.01.2020. 46. Laimdota Straujuma Ministru prezidente laikā no 2014. gada līdz 2015. gadam, Zemkopības ministre laikā no 2011. gada līdz 2014. gadam, Zemkopības ministrijas Valsts sekretāre laikā no 1999. gada līdz 2006. gadam 13.01.2020. 47. Ilmārs Grīnbergs privātpersona 13.01.2020. 48. Eduards Lunis privātpersona 13.01.2020. 49. Jānis Stadja privātpersona 13.01.2020. 50. Alise Šatalova privātpersona 13.01.2020. 51. Agris Auce Dr. phys. 03.02.2020. 52. Svetlana Mjakuškina Būvniecības valsts kontroles biroja direktore 10.02.2020. 13.01.2020. Rīgā, 2020. gada 19. februārī Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne Sekretārs Mārtiņš Šteins Pielikums Nr. 2 Nr. Datums Stenogramma Protokols Ieradās Neieradās 1. 06.06.2019. 2 Arvils Aršeradens Ieva Krapāne Romāns Naudiņš Sandis Riekstiņš Mārtiņš Šteins Viktors Valainis Ivars Zariņā 2. 08.07.2019. 10 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 3. 15.07.2019. 14 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 4. 19.08.2019. 15 5 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 5. 23.09.2019. 33 6 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 6. 30.09.2019. 20 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 7. 01.10.2019. 17 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 8. 08.10.2019. 37 5 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Romāns Naudiņš Jānis Ādamsons Viktors Valainis 9. 15.10.2019. 41 5 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Romāns Naudiņš Jānis Ādamsons 10. 21.10.2019. 34 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 11. 29.10.2019. 29 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 12. 05.11.2019. 20 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš Atis Lejiņš 13. 12.11.2019. 30 5 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 14. 19.11.2019. 1 2 Ieva Krapāne Sandis Riekstiņš 15. 25.11.2019. 16 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Romāns Naudiņš Jānis Ādamsons 16. 02.12.2019. 22 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 17. 03.12.2019. 26 9 Ieva Krapāne Atis Lejiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš Mārtiņš Šteins Sandis Riekstiņš 18. 10.12.2019. 25 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš Viktors Valainis 19. 17.12.2019. 39 13 Ieva Krapāne Atis Lejiņš Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš Mārtiņš Šteins Sandis Riekstiņš Viktors Valainis 20. 06.01.2020. 22 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Atis Lejiņš Romāns Naudiņš 21. 07.01.2020. 24 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 22. 13.01.2020. 31 4 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 23. 14.01.2020. 22 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 24. 03.02.2020. 14 3 Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Viktors Valainis Jānis Ādamsons Sandis Riekstiņš Romāns Naudiņš 25. 10.02.2020. Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Viktors Valainis Sandis Riekstiņš Jānis Ādamsons Romāns Naudiņš 26. 17.02.2020. Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Romāns Naudiņš Jānis Ādamsons 27. 19.02.2020. Ieva Krapāne Mārtiņš Šteins Atis Lejiņš Sandis Riekstiņš Viktors Valainis Romāns Naudiņš Jānis Ādamsons Rīgā, 2020. gada 19. februārī Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne Sekretārs Mārtiņš Šteins 1 Ievērojot, ka 1.2.1. un 1.2.2. punkti prezumē valsts amatpersonu apzināti ļaunprātīgas rīcības gadījumus, Komisija sniedz sekojošu atbildi: Ar Komisijas rīcībā esošajiem izmeklēšanas rīkiem tai nav izdevies pierādīt, ka OIK sistēmu kāda persona vai personu grupa mērķtiecīgi veidojusi savtīgās interesēs. 2 Skat piezīmi pie punkta 1.2.1. 3 Ministru kabineta 2015. gada 17. septembra rīkojums Nr. 567 Par konceptuālo ziņojumu "Kompleksi pasākumi elektroenerģijas tirgus attīstībai". 4 Ekonomikas ministrijas 2019. gada 16. augusta vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 2.punkts. 5 Turpat. 6 Turpat. 7 Valsts kontroles padomes 2013. gada 11. februāra lēmums par likumības revīzijas Nr. 5.1-2-19/2011 "Atjaunojamo energosesursu elektrostacijās saražotās elektroenerģijas pārdošanas obligātā iepirkuma ietvaros procesa atbilstība normatīvo aktu prasībām un ilgtspēja" izbeigšanu (Valsts kontroles padomes 2013. gada 11. Februāra sēdes protokols Nr. 8, 3.§) informācijas apkopojuma par konstatēto. 8 J.Spiridonovs, 2019. gada 3. decembra Komisijas sēdes stenogramma, 6.-7. un 16. lpp. 9 2020. gada 12. janvāra vēstule (atbilde uz Komisijas 2019. gada 23. decembra vēstuli Nr. 232.9/18-84-13/19) 10 2019. gada 3. decembra Komisijas sēdes stenogramma, 8.-9.lp. 11 Ministru prezidenta Māra Kučinska Ziņojums par obligātās iepirkumu komponentes ieviešanas hronoloģiju 2007.-2018. g., 12 2019. gada 8. oktobra Komisijas sēdes stenogramma. 13 Acīmredzot domātas krimināllietas un pārbaužu lietas, Komisijas piezīme 14 Latvijas Republikas prokuratūras Zemgales tiesas apgabala prokuratūras 2019. gada 6. septembra vēstule Nr. 000641AW2495 15 Pielikums Nr.1 16 Pielikums Nr.2 17 LDDK, EM 16.08.2019. vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 pielikums Nr. 2.4. - 2.11., 78. lpp. 18 EM 06.09.2019. vēstule Nr. 3.3-1/2019/5394 19 Latvijas Bankas noteiktais lata kurss pret Eiropas Savienības valstu valūtu, konstanti noteiktais dalītājs, konstanti noteiktais reizinātājs 20 (2015/NN, turpmāk - lieta SA 4314). (EM 16.08.2019. vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 2. pielikuma 2.4. - 2.11. apakšpielikumi). 21 EM 2019. gada 16. augusta vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 2.19. pielikums 22 Spēkā no 2003. gada 14. maija līdz 2010. gada 27. martam. 23 Spēkā no 2002. gada 1. jūnija līdz 2009. gada 1. martam. 24 Juridiskās zinātnes doktora studiju programmas doktorants Artūrs Caics, promocijas darbs "Saeimas deputātu politiskā atbildība", 65., 66. lpp. 25 1997. gada Satversmes tiesas spriedums lietā nr.04 - 01(97) 26 Grūtups Andris "Tiesāšanās kā māksla", 2013 Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem, ietekmi, kritērijiem atbalsta saņemšanai, atbalsta intensitāti, Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN) un par nodarīto kaitējumu un tiesību aizsardzības institūciju rīcību komisijas locekļa Viktora Valaiņa redzējums Tekstā izmantoto saīsinājumu paskaidrojums A - Ampēri AER - Atjaunojamie energoresursi BVKB - Būvniecības valsts kontroles birojs CSP - Centrālā statistikas pārvalde EM - Ekonomikas ministrija ETL - Elektrotransportlīdzeklis EUR - Eiro ES - Eiropas Savienība GWh - Gigavatstundas HES - Hidroelektrostacija IKP - Iekšzemes kopprodukts IRR - Iekšējās atdeves koeficients kV - kilovolti kWh - kilovatstundas LDDK - Latvijas Darba devēju konfederācija LOSP - Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome MK - Ministru kabinets MW - Megavati OIK - Obligātā iepirkumu komponente SPRK - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija TEC - Termoelektrostacija Tvid - Vidējās realizācijas tarifs Tvidimp - Vidējā importētās elektroenerģijas iepirkuma cena UNFCCC - Apvienoto Nāciju Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Pamatojoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 13.panta 3.daļu "Parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļi, kuri pilnībā vai daļēji nepiekrīt galaziņojumam, var tam rakstveidā pievienot savas atsevišķās domas." kā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem, ietekmi, kritērijiem atbalsta saņemšanai, atbalsta intensitāti, Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN) un par nodarīto kaitējumu un tiesību aizsardzības institūciju rīcību komisijas loceklis Viktors Valainis, kuru darbam deleģēja Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcija, pievienoju savas atsevišķās domas ATBALSTĀMĀS ELEKTROENERĢIJAS OBLIGĀTAIS IEPIRKUMS: IEVIEŠANA, KRITĒRIJI ATBALSTA SAŅEMŠANAI, ATBALSTA INTENSITĀTE, APJOMI, IETEKME Kopsavilkums Ministru prezidenta Māra Gaiļa valdības 1995. gadā iedibinātais feed-in atbalsta princips dažiem desmitiem atjaunoto mazo HES ar saistošu saražotās elektroenerģijas iepirkumu par divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu ir izaudzis līdz obligātā iepirkuma komponentei (OIK) elektroenerģijas galalietotāju rēķinos. Subsīdiju kopējais apjoms virs elektroenerģijas tirgus cenas jau Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdības laikā 2013. gadā bija tuvu 2,5% no Latvijas valsts budžeta (zīm. 1.), bet nākošajos gados šo līmeni arī pārsniedza. 2018. gadā OIK maksājums formāli tika samazināts, izmantojot Latvenergo pamatkapitāla samazināšanu daļējai OIK kompensācijai, taču finanšu transakciju maiņa nemaina būtību: par OIK Latvijas sabiedrība un uzņēmumi maksā ļoti lielas summas, pat 2018 gadā formāli atlikusī daļa ir vienāda ar kopējiem valsts budžeta izdevumiem kultūrai. Zīm. 1. OIK ikgadējais kopējais apjoms procentos no Latvijas valsts budžeta. OIK izaugsmē ir vērojami trīs laika periodi ar atšķirīgām iezīmēm. Pirmā atjaunojamo energoresursu (AER) un efektīvas koģenerācijas atbalsta dekāde 1995. - 2005. gadā raksturojas ar pakāpenisku atbalsta sistēmas veidošanu un elektroenerģijas iepirkuma cenu (t.s. dubulto tarifu) piesaisti vidējam elektroenerģijas realizācijas tarifam. Šajā periodā atbalsta apmēri kā iepirkuma cenu, tā ražošanas apjomu aspektā ir nelieli. Atbalstīto AER izmantošana deva 2,1% no kopējās patērētās elektroenerģijas 2004. gadā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) 2003. gadā apstiprināja vietējo neatkarīgo elektroenerģijas ražotāju komponenti galalietotāju rēķinos 0,2817 c€/kWh1, kas bija ap 6% no elektroenerģijas vidējā realizācijas tarifa. Elektroenerģijas cenu sadārdzinājums netika īpaši un plaši ievērots. Taču virzība jau bija iezīmēta. Otrs periods, kuru uzsāka ekonomikas ministra Artura Krišjāņa Kariņa vadībā virzītā Elektroenerģijas tirgus likuma pieņemšana 2005. gadā. Sekojošie gadi iezīmējas ar AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalsta sistēmas apjoma strauju pieaugumu, pateicoties kā komersantu motivēšanu subsidētās elektroenerģijas ražošanai, tā arī elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenu noteikšanas metodoloģijai. Šajā laikā ekonomikas ministrs Arturs Krišjānis Kariņš neizvērtēja mājsaimniecību maksātspēju un lielu slogu uzlika tieši uz sabiedrības līdzfinansējumu. 2010. gadā tiek secināts, ka "AER jomā Latvijas politika ir bijusi nestabila, nekonsekventa, ne vienmēr pamatota ar ekonomiskiem aprēķiniem un atkarīga no vietējām politisko viedokļu un interešu svārstībām2". Faktiski nepārtrauktās un necaurredzamās regulējošās vides izmaiņas ir izveidojušas investoros sajūtu par augstu regulēšanas risku, uzstādīto mērķu sasniegšanai nepieciešami arvien atraktīvāki normatīvi. Tikai sasniedzot 2013. gadā OIK līmeni, Ekonomikas ministrija (EM) beidzot atzīst, ka "kopumā Latvijā obligātā iepirkuma tarifi ir vieni no augstākajiem, salīdzinot ar Eiropas valstīm, kurās atbalsts veidots pēc obligātā iepirkuma (feed-in) principa"3. Faktiski Latvijai jau tad tie bija otri augstākie Eiropā, tikai Šveice atļaujas vēl lielākas subsīdijas. Praktiski jau agrāk bija radusies sajūta, ka straujais OIK pieaugums jābremzē. Pirmais mēģinājums bija jau 2011. gadā, nosakot liegumu uz tālāku pieteikšanos subsidētās no AER saražotās elektroenerģijas pārdošanai. T.s. moratorijs tika pieteikts kā pārejas regulējums līdz jaunas atbalsta sistēmas izveidei un ieviešanai. Nākamajos gados, kad ekonomikas ministra pienākumus pildīja Dana Reizniece-Ozola, sekoja virkne pasākumu, ko pabeidza nākamais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens: moratorija jeb jaunu licenču izsniegšanas aizlieguma turpināšana un nostiprināšana likumā (pirms tam ekonomikas ministrs Dainiels Pavļuts noteica moratoriju, bet to viegli varēja atcelt, jo likumā nebija noteikts aizliegums jaunu atbalstu sniegt). Vairāku simtu izsniegto licenču likvidēšana. Vēja staciju atbalsta termiņa ierobežošana (iepriekš beztermiņa). Gāzes cenas ietekmes ierobežošana uz elektrības cenu (lielas cenas svārstības ietekmēja atbalsta apjomu). Izstrādāts un pieņemts atbalsta mehānisms aizsargātajiem lietotājiem (trūcīgākai sabiedrības daļai) un energointensīvajiem uzņēmumiem. Ierobežots IRR jeb atbalsta apjoms atbalsta saņēmējiem. SEN pagarināšana (apmēram 40 milj. euro ietekme), vienlaikus arī uzvarot tiesvedības (86 tiesvedības vienlaicīgi). Latvenergo pamatkapitāla samazināšana (būtiska ietekme uz OIK nepieaudzēšanu). Latvenergo peļņas daļēja novirzīšana OIK samazināšanai (svarīgi, lai OIK nepieaugtu, un loģiski, jo lielā mērā OIK veido arī TEC maksājums, ne tikai "zaļie" ražotāji): 2016: 19,2 milj.; 2017: 42 milj.; 2018: 54 milj. Sadales tarifu sasaiste ar pieslēguma jaudu (lai neturētu tukšus, lielus pieslēgumus, par kuriem maksā citi patērētāji). Atbalsta shēmas saskaņošana ar EK (birokrātisks uzdevums, bet svarīgs tādā ziņā, ka pretējā gadījumā varētu būt pārkāpuma procedūra un sankcijas, jau sen pirms, bet īpaši no 2007. gada atbalsts tika sniegts, bet saskaņots ar EK nebija), kas noslēdzās ar subsidētās elektroenerģijas nodokļa ieviešanu 2014.- 2017. gadā un deva reālu, vērā ņemamu terminētu OIK izmaksu samazinājumu. OIK galalietotāju rēķinos ir dubultojusi elektroenerģijas cenu, neskatoties uz valsts budžeta līdzfinansējumu4. Elektroenerģijas tarifi Latvijas uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir vieni no pašiem augstākajiem ES valstīs. Pēdējos gados samazinās atbalstu saņemošo elektrostaciju skaits, jo beidzas terminētais atbalsta periods; taču pēdējā subsidētā elektrostacija beigs darbību tikai 2036. gadā. Ministru prezidenta Artura Krišjāņa Kariņa valdība līdz 2020. gada februārim joprojām nav veikusi esošā obligātā iepirkuma modeļa juridisko izvērtējumu, nav izstrādāts jauns ekonomiski pamatots un atvērtajam tirgum atbilstošs AER atbalsta modelis, nav ieviesti pasākumi esošā subsidēšanas modeļa ātrākai un tiesiskai izbeigšanai; ražotāji masveidā pārkāpj pat esošos ļoti mīkstos spēles noteikumus, faktiski zogot valsts maksājumu, taču nekādi motivējošo sodi viņiem netiek piemēroti. Latvijas Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.-2030. gadam projektā ir pareizi uzstādījumi turpmākai politikai AER jomā, tāpēc gribētos cerēt, ka plāns šoreiz tiks pildīts, turklāt apsteidzošos termiņos. Kopumā elektroenerģijas ģenerācijas atbalsta aspekta veidošana un īstenošana Latvijas enerģētikas politikā kopumā ir jāvērtē kā pretrunīga, necaurskatāma, ražotājiem izcili labvēlīga un sabiedrības interesēm neatbilstoša. Elektroenerģijas likumā deklarēto mērķi "visefektīvākajā iespējamajā veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija" ne likumdevējs, ne izpildvara nav pildījuši. Kopš 1995. gada Latvijas valdībā vairāk nav enerģētikas valsts ministra, ir nomainījušies daudzi ekonomikas ministri, valsts sekretāri un par enerģētiku atbildīgie valsts sekretāra vietnieki. OIK sistēma 25 gadu garumā ir veidojusies pakāpeniski, minēto amatpersonu vidū nav izdalāms viens vai daži, kuri būtu atbildīgi par šādas sistēmas izveidi. Arī Saeimas deputāti dažkārt ir bijuši aktīvi ne tikai pieņemot valdības iesniegtos likumprojektus. Vienlaikus katrs ir devis savu lielāku vai mazāku ieguldījumu ar jauna labvēlīga normatīva virzību, ar atbalsta saņemšanas kritēriju un metodoloģijas izvēli, ar ekonomiski nepietiekami pamatotu subsīdiju apmēru noteikšanu, ar nepietiekamu ražotāju uzraudzību un vāju kontroli, ar nekritisku obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu, ar ekspertu atzinumu neievērošanu, ar aktīvas darbības izrādīšanu un faktisku neko nedarīšanu. Rekomendējamā ceļa (konstatēto trūkumu novēršanai) kartē 2020. gadam nepieciešami Ministru kabinetam neatliekami pasākumi esošā subsidēšanas modeļa ātrākai tiesiskai izbeigšanai un ekonomiski pamatota atbalsta modeļa ieviešanai, tai skaitā: • jauna ekonomiski pamatota uz tirgus attiecībām balstīta tehnoloģiski neitrāla atbalsta modeļa izstrāde un pakāpeniska ieviešana atbilstoši OIK atbalsta termiņa beigām konkrētajai spēkstacijai. Daudzu ES valstu pieredze rāda, ka feed-in-premium slīdošais modelis ar definētiem minimuma un maksimuma sliekšņiem varētu būt piemērotākais; • neatkarīgas trešās puses kompetents (iespējams, starptautisks) juridisks vērtējums kā OIK būtu iespējams tiesiski atcelt, kādi soļi būtu juridiski pamatoti OIK maksājumu minimizēšanai; • valsts atbalsta saņēmēju kontroles krasa intensificēšana un pārkāpēju sodīšanas radikāla pastiprināšana par atbalsta saņemšanas esošo noteikumu pārkāpumiem; tas attiecas (bet ne tikai) uz pašpatēriņu, lietderīgo siltumenerģiju, atkritumproduktu izmantošanu; • subsīdiju samazinājums atbilstoši juridiskā izvērtējuma secinājumiem, tai skaitā pārrēķinot pārkompensāciju un mazinot atbalsta intensitāti; • aktualizēt Kurzemes loka jaudu apsaimniekošanu, lai ieguldītie līdzekļi kalpotu tautsaimniecībai; • klimata izaicinājuma apstākļos ieviest tādu kārtību, lai ieņēmumi no CO2 emisiju kvotu pārdošanas nonāktu atpakaļ atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalsta sistēmā un izvērtēt VARAM atbildību (bezatbildību), kas līdz šim nav izdarīts. • jautājumu par OIK sistēmā esošu juridisko personu atpirkšanu vērtēt kritiski un, izanalizējot sabiedrības ieguvumus, izmaksu pamatotību, neveidot "bonusus" tiem, kas turpmāk nesaņems OIK atbalstu. 2020. gadā neko nedos koncentrēšanās uz jautājumu "Kas vainīgs?". Tai vietā Saeimai, Ministru kabinetam (MK) un EM kopā ar ekspertiem ir konstruktīvi jāmeklē atbildes uz jautājumu "Ko darīt?", lai izstrādātu jaunu ilgtspējīgu ekonomiski pamatotu un samērīgu atbalsta modeli un paātrinātu tiesisku pārejas procesu. Jaunie klimata uzstādījumi nedod iespēju tālāk kavēties. Savukārt ražotājiem var ieteikt rūpīgi apsvērt pāreju savā biznesā uz "jaunu ekonomikas modeli, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa"5. 1.Atbalstāmās elektroenerģijas iepirkuma sistēmas veidošana Pirmā atjaunojamo energoresursu (AER) un efektīvas koģenerācijas atbalsta dekāde 1995.- 2005. gadā raksturojas ar pakāpenisku atbalsta sistēmas veidošanu un elektroenerģijas iepirkuma cenu piesaisti vidējam elektroenerģijas realizācijas tarifam (vēsturē iegājis kā dubultais tarifs). 1.1.AER izmantošanas atbalsts: feed-in principa ieviešana MK Noteikumi Nr. 54 Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām (pieņemti 14.03.1995.) ir uzskatāmi par pirmo normatīvo dokumentu AER izmantošanas atbalstam elektroenerģijas ražošanā. Noteikumi nosaka, ka: "valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo" jāiepērk elektroenerģija no tās pārziņā nenodotām elektrostacijām. Iepirkuma cena to decentralizēto mazas jaudas (līdz 2 MW) hidroelektrostaciju ražotajai elektroenerģijai, kuras darbojas vai kuru darbību atjaunos līdz 2000. gadam, atbilst valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam aprēķina tarifam un ir spēkā astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma". Ar šiem Noteikumiem pēc noklusējuma Latvijā tiek ieviesta feed-in sistēma mazas jaudas izkliedētu elektroenerģijas ģenerētāju atbalstam, kas darbojas vēl šodien. Kvalitatīvi ir ievēroti feed-in atbalsta pamatprincipi: • definētas tehnoloģijas (primārie energoresursi) uz kurām attiecas sistēma; • noteikta saražotās elektroenerģijas iepirkuma cena, kas ir paaugstināta attiecībā pret vidējo tirgus cenu; • noteikts saistošs saražotās elektroenerģijas iepirkums; • paaugstinātā cena ir noteikta terminētam laika periodam investīciju paātrinātai atgūšanai. Vai Latvenergo iepirkumu veic izmantojot savu lielo HES radīto peļņu, vai šos izdevumus iekļauj elektroenerģijas tarifos un tādējādi tos maksā elektroenerģijas galalietotāji, vai arī tie tiek kādā citādā veidā subsidēti, nav precizēts. Nekādus kvantitatīvus aprēķinus un/vai ekonomisko pamatojumu tieši divkāršai realizācijas cenai un astoņu gadu atbalsta periodam nav izdevies atrast. Jāatzīmē, ka 1993. gadā vidējais realizācijas tarifs bija 0,03 EUR/kWh. Likums Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemts 06.09.1995.) jau likuma līmenī ieviesa paaugstinātus iepirkšanas tarifus terminētā laika periodā elektroenerģijai, kas ražota izmantojot AER (mazās hidroelektrostacijas ar jaudu līdz 2 MW un vēja ģeneratori). Likums izplata arī uz citiem energoresursiem MK Noteikumos Nr. 95 ieviesto terminēto dubulto iepirkuma cenu, nosakot: "Elektroenerģijas iepirkuma cena no šā panta devītajā daļā minētajām elektrostacijām atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam un ir spēkā astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma. Pēc tam iepirkuma cena atbilst elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam". Elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām elektrostacijām, kurām ir "... noslēgti līgumi ar privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" par elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades tīklā". Tādā veidā tika atstāta iespēja kaut daļēji izmantot toreiz vēl nesadalītā Latvenergo peļņu (piem., no lētās Daugavas HES enerģijas ražošanas) šiem iepirkumiem. Nav atrasti nekādi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini: • iepirkumam par tieši divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu un tieši astoņu gadu periodam (acīmredzot paredzēts investīciju atpelnīšanai atbilstoši feed-in principiem); • iepirkuma tarifa piesaistei elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, ar kuru autonomo staciju ražošanas izmaksām nav nekādas saistības. Grozījumi Likumā Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemti 11.06.1997.) deleģēja kvantitatīvo funkciju MK, izmainot likuma sākotnējā versijā definēto iepirkumu par vidējo tarifu pēc astoņu gadu ekspluatācijas ar "...tarifiem, ko nosaka MK". Informācijai: ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. oktobra rīkojumu Nr.73 apstiprinātais vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs ir 0,03028 Ls/kWh (0,04308 EUR/kWh). Enerģētikas likums (stājas spēkā 06.10.1998.) dažādo pieeju dažādām tehnoloģijām. Likumā noteikti elektroenerģijas iepirkšanas tarifi no stacijām, kuras izmanto vēja, saules, biomasas, biogāzes un hidroenerģiju un kuru ekspluatācija uzsākta pirms 2005. gada (tab. 1.). Kā reference izmantota gan elektroenerģijas vidējā realizācijas tarifa (Tvid) vērtība, gan arī importētās elektroenerģijas iepirkuma vidējā cena (Tvidimp). Par cenu ekonomisko atbilstību ražošanas izmaksām nav informācijas. Tabula 1. Enerģētikas likumā noteikto AER elektroenerģijas iepirkšanas tarifu principi Tehnoloģija Jauda Tarifs Termiņš Tarifs pēc termiņa beigām Stacijas ekspluatācija uzsākta HES <2MW 2*Tvid 8 gadi Tvid Pirms 01.01.2005. Vējš <2MW 2*Tvid 8 gadi Tvid Pirms 01.01.2005. Saule 2*Tvid 8 gadi Tvid Pirms 01.01.2005. Biomasa <7MW 1,5*Tvidimp 8 gadi Vienošanās cena Pirms 01.01.2005. Biogāze <7MW 1,5*Tvidimp 8 gadi Vienošanās cena Pirms 01.01.2005. Informācijai: Šajā laikā joprojām spēkā ir ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. novembra rīkojumu Nr.73 apstiprinātais vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs 0,03028 Ls/kWh. Importa elektroenerģijas iepirkuma cena 2000. - 2005. gadā bija 0,02 Ls/kWh (0,02846 EUR/kWh) robežās6 (zīm. 2.). Zīm. 2. Enerģētikas likumā noteiktie AER elektroenerģijas iepirkuma tarifi (1998.g.) Nav zināmi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini noteiktajiem tarifiem par elektroenerģiju no atjaunojamajiem resursiem. No iepriekšējā likuma Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā pārnests tarifu piesaistes princips elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam vai importa elektroenerģijas cenai, arī tam nav parādīts ekonomiskais pamatojums. Saglabāts astoņu gadu periods paaugstinātajiem tarifiem. Grozījumi Enerģētikas likumā (pieņemti 10.05.2001.) krietni izmainīja iepirkuma cenu struktūru un normatīvo deleģējumu (tab. 2.), iesaistot regulatoru - sākotnēji Energoapgādes regulēšanas padomi, vēlāk SPRK. Tabula 2. Enerģētikas likuma grozītajā redakcijā noteiktie AER elektroenerģijas iepirkšanas tarifu principi (2001.g.) Tehnoloģija Jauda Tarifs Termiņš Tarifs pēc termiņa beigām Stacijas ekspluatācija uzsākta HES <2MW 2*Tvid 8 gadi Nosaka regulators Pirms 01.01.2003. Vējš Nosaka regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku Saule Nosaka regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku Biomasa Nosaka regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku Biogāze <7MW Tvid 8 gadi Pirms 01.01.2008 Jāatzīmē ka SPRK ar lēmumu Nr. 279 apstiprināja no 2004. gada 1. janvāra jaunu vidējo realizācijas tarifu - 0,03237 Ls/kWh (0,04606 EUR/kWh). 1.2.AER izmantošanas apjoms: saistošā iepirkuma atļaujas un elektroenerģijas ražošana 1990-tajos gados izkliedētajai elektroenerģijas ražošanai tikai sākoties, atbilstoši likumam Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemts 06.09.1995.), elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām AER izmantojošām elektrostacijām (toreiz mazie HES un vēja ģeneratori), kurām ir "... noslēgti līgumi ar privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" par elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades tīklā". Tikai Grozījumi Enerģētikas likumā (stājās spēkā 01.06.2001.) ievērojami izmainīja pieeju AER izmantošanai, uzsākot valstisko regulējumu arī no AER ražotās subsidētājs elektroenerģijas apjomiem. Likumprojekta 3. lasījumā pēc Saeimas Tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšlikuma tika iestrādāts: "Ministru kabinets nosaka kopējo apjomu jaudu uzstādīšanai, ja elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus, paredzot konkrētu apjomu katram veidam un reģeneratīvo energoresursu veidu attīstības teritoriālo izvietojumu". Šis precedents iezīmē tendenci šajā etapā izdarīt būtiskus labojumus un papildinājumus iesniegtajā likumprojekta tekstā, līdz ar to galīgajā versijā parādās normas, kas nav izdiskutētas un atbalstītas MK. Vēlākos gados Saeimas deputātu aktivitāte likumprojektu papildināšanā ar fundamentāliem aspektiem atkārtosies, arī tādā veidā Saeima ir demonstrējusi proaktīvu dalību AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalsta politikas veidošanā. Izpildot likuma prasību, MK Noteikumi Nr. 29 Elektroenerģijas ražošanas jaudu uzstādīšanas un izvietojuma kārtība, ja elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus (pieņemti 15.01.2002.) detalizēja jaunu ģenerējošo jaudu uzstādīšanas principus un apjomus (t.s. ģenerēšanas kvotas), nosakot, ka "vidējā elektroenerģijas realizācijas tarifā šim nolūkam paredzētās komponentes pieaugums ir 5% robežās Latvijas teritorijā līdz 2005. gada 31. decembrim". Ar MK Noteikumiem katru gadu tika noteikts AER izmantojošo jauno uzstādīto ģenerējošo jaudu kvota katram energoresursu veidam. Grozījumi Noteikumos Nr. 29 (pieņemti 30.09.2003.) jau paredzēja, ka EM rīko konkursu par atļaujām uzstādīt jaunas jaudas, nosakot prasības komersantiem un vērtēšanas kritērijus piedāvājumiem, gadījumā, ja pieteikumi pārsniedz MK noteikto kvotu apjomu. Tā, piem., 2002. gadā uz ģenerāciju mazajās HES bija iesniegti 88 pieteikumi, no kuriem kvotas robežās pieņemti 54 pieteikumi ar kopējo jaudu 9,952 MW. Savukārt uz biogāzes izmantošanu pieteikumi bija tikai uz 1,39 MW, kamēr uz biomasu pieteikumu vispār nebija 7. Kopsummā 4 gados tika izsludināts 58 MW apjoms, ikgadējie kvotu apjomi un to sadalījums pa resursu veidiem bija samērā mainīgi (tab. 3.)8. Protams, ka MK Noteikumos, kuros kvotas izsludinātas, nav nekādas informācijas un kritēriju par iemesliem tādam vai citādam kvotu apjomam. Taču kvotu struktūra liek secināt par uzsvaru uz biogāzes un īpaši biomasas izmantošanu, pēc noklusējuma var domāt par koģenerācijas prioritizēšanu. Mazo HES jaudu pieauguma iespējas līdz 2005. gadam ir praktiski izsmeltas. Nav pilnīgi saprotama noraidošā attieksme pret vēja elektrostacijām, iemesls varētu būt nestabilās vēja enerģijas izmantošanas radītās paaugstinātās prasības sistēmas balansēšanai, kam tolaik sadales tīkls vēl nebija gatavs. Tabula 3. MK izsludinātās kvotas jaudu uzstādīšanai elektroenerģijas ražošanai (MW) HES Vējš Biomasa Biogāze Kopā 2002.g. 10 10 10 30 2003.g. 1 1 1 3 2004.g. 1 1 2 2005.g. 20 3 23 Kopā 10 1 32 15 58 Jau iepriekšējos gados izsniegto licenču izmantošana un dubultais elektroenerģijas pārdošanas tarifs mazajām HES (2001.-2002. gadā darbu uzsāka vairāk nekā 40 mazās HES)9 un vēja elektrostacijām (līdz 2003. gadam ir uzstādīta 41 turbīna) ir skaidri rezultējušies ražošanas apjomu pieaugumā (zīm. 3a.) un šo tehnoloģiju īpatsvarā kopējā elektroenerģijas ražošanas apjomā no AER (zīm. 3b.)10. Tikmēr biogāzes izmantošana faktiski ir sākusies tikai pēc Enerģētikas likuma stāšanās spēkā (2004. gadā strādā trīs biogāzes stacijas atkritumu poligonos). Koksnes koģenerācijas staciju lēnās attīstības cēlonis ir augstās izmaksas, kas jau tajā laikā rādīja detalizētas analīzes nepieciešamību par šīs tehnoloģijas atbalsta ekonomisko mērķtiecību. Zīm. 3. Ar AER saražotie subsidētās elektroenerģijas apjomi (zīm. 3a.), un to īpatsvars kopējā elektroenerģijas ražošanas apjomā no AER 2004.g. (zīm. 3b.). Kopumā krasās svārstības MK apstiprinātajās ikgadējās kvotās jaunu ģenerēšanas jaudu ieviešanai nerada iespaidu, ka ir atrasts no dažādiem aspektiem (ekonomikas, vides, klimata) izdevīgākais scenārijs tālākam AER izmantošanas pieaugumam elektroenerģijas segmentā, nemaz nerunājot par enerģētiku kopumā, kur lielākais īpatsvars ir siltumenerģijas segmentam, un nozīmīgs ir arī transporta segments. 1.3.Efektīva koģenerācija: saistošā iepirkuma cenas un elektroenerģijas iepirkums Likums Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemts 06.09.1995.) ieviesa pirmos paaugstinātus iepirkšanas tarifus terminētā laika periodā arī elektroenerģijai, kas ražota mazas jaudas koģenerācijas stacijās (1 - 12 MW), pēc noklusējuma ir saprotamas dabasgāzes koģenerācijas stacijas. Likums izplata arī uz koģenerāciju iepriekš MK Noteikumos Nr. 95 ieviesto terminēto dubulto elektroenerģijas iepirkuma cenu no mazajām HES un vēja elektrostacijām, nosakot: "Elektroenerģijas iepirkuma cena no šā panta devītajā daļā minētajām elektrostacijām atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam un ir spēkā astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma. Pēc tam iepirkuma cena atbilst elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam". Elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām likumā definētajām elektrostacijām, kurām ir "... līgumi ar privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" par elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades tīklā"; tādā veidā arī šajā aspektā tika atstāta iespēja kaut daļēji izmantot toreiz vēl nesadalītā Latvenergo peļņu (piem., no lētās HES enerģijas ražošanas) šiem iepirkumiem. Nav atrasti nekādi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini: • iepirkumam par tieši divkāršu elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu un tieši astoņu gadu periodam (acīmredzami paredzēts investīciju atpelnīšanai atbilstoši feed-in principiem); • iepirkuma tarifa piesaistei elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, ar kuru autonomo staciju ražošanas izmaksām nav nekādas saistības; tāpēc divkāršo tarifu grūti vērtēt kā ekonomiski pamatotu. Feed-in koncepts, protams, ir tehnoloģiski neitrāls, Taču vienmēr tiek uzsvērts, ka tas ir AER izmantošanas politikas instruments relatīvi lielāko īpatnējo investīciju kompensēšanai11. Nav arī pamatojuma tam, kāpēc vispār dabasgāzes koģenerācijai ir vajadzīgs šāds atbalsts, kādu nav izdevies atrast kādā citā valstī. Tā kā dabasgāzes koģenerācija praktiski tiek izmantota centralizētās siltumapgādes sistēmās, faktiski šāds elektroenerģijas iepirkums par paaugstinātu cenu nozīmē siltumenerģijas cenas samazināšanu. Tātad visi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi pēc noklusējuma maksā ne tikai par savu apkuri, bet arī sponsorē to patērētāju daļu, kas izmanto centralizēto siltumapgādi (centralizētās siltumapgādes daļa Latvijā samazinās: 2011. gadā tā bija 35%12, bet 2017. gadā - 26% no kopējā siltumenerģijas patēriņa13). Grozījumi Likumā Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemti 11.06.1997.g.) noteica vairāku funkciju deleģējumu MK: • likumā sākotnējā versijā definētais iepirkums par vidējo tarifu pēc astoņu gadu ekspluatācijas mainīts ar "...tarifiem, ko nosaka MK"; • ir izdalītas atsevišķi jaunās mazās koģenerācijas stacijas ar elektroenerģijas jaudu < 4 MW, kurām līgumi ar Latvenergo par elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanu ir noslēgti laika periodā 1997. gada 31. maija līdz 2001. gadam, tām nosakot iepirkumu "...pēc tarifiem, ko nosaka MK"; uz šīm stacijām terminētais astoņu gadu atbalsta periods likumā netiek attiecināts. Uz pēdējā punkta pamata MK pieņem Noteikumus, kuri nosaka pirmos mazām koģenerācijas stacijām regulētos elektroenerģijas iepirkšanas tarifus bez termiņa ierobežojuma: • MK Noteikumi Nr. 170 (pieņemti 05.05.1998.) nosaka SIA "Edon Latvia" stacijām Ādažos un Lielvārdē tarifu 0,02715 Ls/kWh; • MK Noteikumi Nr. 171 (pieņemti 05.05.1998.) nosaka SIA "Vangažu namsaimnieks" stacijai tarifu 0,02247 Ls/kWh. Salīdzinājumam: ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada 27. oktobra rīkojumu Nr.73 apstiprinātais vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs ir 0,03028 Ls/kWh (0,0431 EUR/kWh). Iezīmējas liela starpība starp likumā noteikto tarifu pirmajām koģenerācijas stacijām ar jaudu līdz 12 MW un daudz mazākiem tarifiem stacijām, kas noteikti speciālajos MK Noteikumos (zīm. 4.). Tas rada jautājumu: ja jau speciālos Noteikumus gatavojot, ir aprēķināts, ka šīm stacijām pietiek ar daudz mazākiem elektroenerģijas iepirkuma tarifiem, kāpēc tik liels tas ir noteikts Likumā lielākām stacijām, un kāpēc tas nav ticis samazināts pēc vēlākajiem aprēķiniem? Zīm. 4. Elektroenerģijas iepirkuma cenas no dažādām koģenerācijas elektrostacijām, situācija 05.10.1998.g. Enerģētikas likums (stājas spēkā 06.10.1998.) deleģē MK noteikt "vienotu kārtību, kādā licencētie elektroenerģijas apgādes uzņēmumi iepērk no savā licences darbības zonā izvietotajām ekspluatāciju uzsākošām koģenerācijas stacijām saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc izlietošanas pašu vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem elektroenerģijas parametriem". Netiek noteikti nosacījumi, pēc kuriem būtu jāatlasa efektīvākās stacijas. Atbilstoši likumam MK Noteikumi Nr. 425 Koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas kārtība, (stājās spēkā 04.11.1998.) tieši nosaka, kā iepērk elektroenerģiju no koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu līdz 4 MW. Iepirkšanas tarifi ir piesaistīti elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam; tarifi (zīm. 5.) kļūst atšķirīgi stacijām, kas izmanto importēto kurināmo (t.i. dabasgāzi) un vietējo kurināmo (t.i. AER). Noteiktajiem iepirkuma tarifiem nav noteikts darbības termiņš. Zīm. 5. Ar MK Noteikumiem Nr. 425 noteiktie iepirkuma tarifi EUR/kWh; spēkā esoši līdz 01.06.2001.g. No koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu virs 4 MW iepirkums tiek veikts "... atbilstoši Enerģētikas likuma 33.pantā noteiktajam ekonomiskā pakāpeniskuma principam (t.i., vispirms lētāko) un tarifu nosaka pēc pušu savstarpējas vienošanās" Nav zināmi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini ne noteiktajiem tarifiem, ne arī koģenerācijas staciju sadalījumam pēc jaudas. No iepriekšējā likuma Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā pārnests visu tarifu piesaistes princips elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam, arī tam nav parādīts ekonomiskais pamatojums. Redzams, ka tajā laikā bija ievērots koģenerācijas pamatprincips par ieguvumu arī elektroenerģijas lietotājiem, gan arī neliels atbalsts vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Kopumā pieeja atbilst likumā definētajiem mērķiem, kuru vidū gan nav iedzīvotāju un uzņēmumu energoapgāde par ekonomiski pamatotiem tarifiem. MK Noteikumi Nr. 9 Prasības koģenerācijas stacijām un kārtība, kādā nosakāma saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas cena, (stājās spēkā 12.01.2002.) nomainīja iepriekšējos Noteikumus Nr. 425. Attiecībā uz koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas iepirkšanas cenām nekas nav izmainīts, saglabājot zīm. 5. parādītās cenas. Koģenerācijas stacijām ar uzstādīto elektrisko jaudu virs 4 MW, koģenerācijas ciklā saražotās elektroenerģijas pārpalikuma cenu nosaka regulators (SPRK), ja attiecīgā stacija to pieprasa. Sistēmas operators tā sistēmai nodoto elektroenerģijas pārpalikumu no šīm stacijām iepērk par regulatora noteikto cenu. 1.4.Secinājumi: atbalsta džins ir pamodināts un aktīvi cenšas izlauzties no pudeles AER un efektīvas koģenerācijas atbalsta pakāpeniska izveides dekāde 1995.- 2005. gads raksturojas ar vairākām iezīmēm, kuras saglabājas un strauji pastiprinās nākamajos gados, padarot elektroenerģijas cenas visiem galalietotājiem par vienām no visaugstākajām ES valstu vidū: • feed-in sistēmas izvēle un iedibināšana AER izmantošanas atbalstam; sistēmas pamatprincipi tiek ievēroti; • dabasgāzes koģenerācijas iekļaušana feed-in sistēmā, kas ir Latvijas unikāla pieeja. Tiek radīta nevienlīdzība sabiedrībā maksām par apkuri; • maksājums praktiski tiek uzlikts elektroenerģijas galapatērētājiem; nav informācijas par šajā laikā teorētiski iespējamo Latvenergo peļņas izmantošanu atbalstam; • atbalsta apjoma voluntāra noteikšana bez ekonomiskiem pamatojumiem un aprēķiniem; šāda pieeja saglabājas arī turpmākajos gados; • Saeimas deputātu radošas aktivitātes, iekļaujot likumā neizdiskutētus un valdībā neizskatītus postulātus; šāda pieeja vēlāk atkārtoti turpinās. Šajā sākuma periodā atbalsta apmēri kā cenu, tā ražošanas apjomu aspektā ir nelieli. Atbalstīto AER izmantošana deva 2,1% no kopējās patērētās elektroenerģijas 2004. gadā. SPRK 2003. gadā apstiprināja vietējo neatkarīgo elektroenerģijas ražotāju komponenti 0,2817 c€/kWh14; elektroenerģijas cenu sadārdzinājums netika īpaši un plaši ievērots. Taču virzība jau bija iezīmēta. 2.Atbalsta apjoma nekontrolēta pieauguma periods Sekojošie gadi iezīmējas ar AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalsta sistēmas apjoma strauju pieaugumu, pateicoties saražotās elektroenerģijas daudzumam un noteiktajām šīs elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenām. 2.1.Elektroenerģijas tirgus likums: obligātā iepirkuma izveide Elektroenerģijas tirgus likums (stājās spēkā 08.05.2005.) faktiski ielika pamatu straujajam OIK pieaugumam. Likuma pieņemšanas galvenais definētais mērķis bija atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai 2003/54/EC par elektroenerģijas iekšējā tirgus kopīgiem noteikumiem "... izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai". Taču Likumā tika ieviests arī jauns, atšķirīgs regulējums attiecībā uz AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalstu, kurš izrādījās par pavērsiena punktu atbalsta maksājumu apmēra (OIK) straujā izaugsmē. Pirmo reizi normatīvā dokumentā parādījās mērķis "nodrošināt, lai visiem elektroenerģijas lietotājiem, ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamajā veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija". Šis ieraksts likumā ir saglabājies līdz mūsdienām. Šajā tēzē, protams, slēpjas AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas saprātīgs atbalsts (pamatota cena!). Šāda pieeja kā tāda ir saprotama un apsveicama (jau 2002. gadā Saeimas deputāts Dr. habil. oec A. Kalniņš rakstīja: "Elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas cenai jābūt pamatotai, lai tā nepaaugstinātu vispārējo elektroenerģijas tarifa līmeni valstī"15). Diemžēl likumā un paskaidrojošā rakstā nav atrodami nekādi norādījumi par instrumentiem pamatotās cenas lieluma novērtēšanai un īstenošanai. Faktiski šis mērķis ir palicis kā deklaratīvs. Likumā ir uzstādīts mērķis "veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus", tā izpildei nosakot "veicināšanas pasākumus". Vienlaikus arī šis uzstādījums būtu jāsaista ar likumā izvirzītās pamatotās cenas prasību, tātad veicinošiem pasākumiem jābūt ciešā sasaistē ar pamatotu elektroenerģijas cenu galalietotājiem. Tomē ne šajā likumā, ne arī vēlāk nav atrodami nekādi pamatojumi un/vai aprēķini tam, kādai galalietotāju izdevumi šajā aspektā var būt pamatoti. Galvenais veicināšanas pasākums AER izmantošanai un koģenerācijai ir obligātā iepirkuma principa ieviešana no AER un koģenerācijas procesā saražotajai elektroenerģijai. Šis princips ir viens no galvenajiem virzītājiem (driver) vēlākajam neadekvātajam OIK pieaugumam. Papildus obligātajam iepirkumam, trūkstošo no AER saražoto elektroenerģijas apjoma daļu iepērk no jebkura ražotāja, kas izmanto AER, pēc ekonomiskā pakāpeniskuma principa, respektīvi, pēc zemākās cenas. Likuma punkts ir tīri teorētisks, jo izrādījās, ka visi ražotāji sekmīgi iekļāvās obligātā iepirkuma sistēmā. Tautsaimniecībā, kas kopumā balstās uz brīvā tirgus un konkurences principu īstenošanu un ievērošanu, minētajiem elektroenerģijas ražotājiem ir piešķirts ekskluzīvs stāvoklis un viņu biznesam garantēts nulles risks. Atšķirībā no Enerģētikas likuma, Elektroenerģijas tirgus likums jau tieši paredz, ka obligātā iepirkuma izmaksas sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam, pērkot noteiktu daļu no AER vai koģenerācijas elektrostacijās saražotās elektroenerģijas, vai kompensējot tās iepirkuma izdevumus. Obligātā iepirkuma princips ir vērtējams kā pretrunīgs pamatotās cenas politikai, jo obligāti papildizdevumi rezultējas cenas pieaugumā. Tas nesaskan ar likuma paskaidrojuma rakstā deklarēto attiecībā uz likuma ietekmi uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību: "Elektroenerģijas cenas nemainīsies tiem lietotājiem, kas neatbildīs kvalificētā lietotāja kritērijiem, vai neizvēlēsies izmantot kvalificēto lietotāju tiesībām". Likums nenosaka nekādas obligātā iepirkuma cenas vai principus to noteikšanai, deleģējot visas ar to saistītās funkcijas un atbildību MK (vienīgais izņēmums ir lielās hidroelektrostacijas ar jaudu virs 5 MW). Ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto AER un darbību ir uzsākuši pirms šā likuma stāšanās spēkā, pārdos elektroenerģiju atbilstoši tiem nosacījumiem par darbības režīmu, iepirkuma termiņiem un cenu, kādi uz tiem attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Tātad likumā jau ir paredzēta dažāda attieksme pret elektroenerģijas ražošanu, izmantojot vienu un to pašu tehnoloģiju. MK tiek uzdots līdz 2006. gada 1. janvārim izdot atbilstošos noteikumus. Likums nomainīja kvotu sistēmu ar konkrēti noteiktu daļu no visu Latvijas elektroenerģijas galalietotāju kopējā patēriņa, kura ir obligāti nosedzama ar elektroenerģiju, kas ražota, izmantojot AER. MK iesniegtajā likumprojektā bija paredzēts, ka šo daļu nākamajam piecu gadu periodam katram gadam jānosaka MK. Saeimas atbildīgā Tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisija uz 2. lasījumu (likumprojekts tika izskatīts kā steidzams divos lasījumos) iesniedza papildinošu priekšlikumu, samērā netipiski Latvijas normatīvajai sistēmai jau likumā skaitliski nosakot sasniedzamo daļu: "Šo daļu katram AER veidam piecu gadu periodam sākot no 2006. gada 1. janvāra nosaka Ministru kabinets tā, lai līdz 2010. gada 31. decembrim šīs daļas procentuālais īpatsvars attiecībā pret kopējo elektroenerģijas patēriņu sasniegtu ne mazāk kā 49,3%". Lai saprastu, ko nozīmē likumā noteiktie 49,3%, apskatīsim elektroenerģijas ražošanas struktūru Latvijā. Pirmskrīzes gados ekonomikas pieaugums bija ļoti straujš un nākotnes prognozes optimistiskas. Tas bija izsaucis arī augstu elektroenerģijas patēriņa ikgadējo pieaugumu pēdējos gados (vidēji 4,0% gadā) un ir pamatā pieņēmumam par elektroenerģijas pieprasījuma pieaugumu arī turpmāk. Kopējā elektroenerģijas patēriņa prognoze 2010. gadam bija apmēram 8500 GWh16, tātad izmantojot AER ir jāģenerē gandrīz 4200 GWh elektroenerģijas. Jāatzīmē, ka laika posmā no 2004. gada līdz 2007. gadam vienīgais ģenerējošās jaudas pieaugums, izmantojot AER, ir par 1 MW palielinājusies biogāzes koģenerācijas staciju kopējā jauda 2005. gadā. Dabīgi, ka arī nekāds elektroenerģijas ražošanas apjoma pieaugums nav novērojams. Piedevām 2005. gadā un īpaši 2006. gadā bija sausie gadi, nokrišņu daudzums Latvijā bija samazinājies par 10% un 20% attiecībā pret normu17, kas arī ir cēlonis izstrādes kritumam lielajās Daugavas HES. To izstrādes palielināšanai tiek plānota apjomīga modernizācija, kuras pirmie rezultāti ir 2010. gadā. Vairāk nekā 95% no AER elektroenerģijas iepriekšējos gados saražoja lielās HES, kuru izstrāde ir pilnīgi atkarīga no ūdens caurteces daudzuma un tāpēc ļoti mainīga (zīm. 6.). Redzams, ka 2004. gads ir bijis salīdzinoši ražīgs, uz ko nedrīkst cerēt stratēģiskos plānos. Iepriekšējo 15 gadu perioda tendences līkne rāda pat nedaudz krītošu izstrādi, var piekrist prognozes18 autoriem par pēdējo 10 gadu vidējo 2790 GWh potenciālo izstrādi lielajos HES. Ja ņemam vērā lielo HES modernizācijas plānus, to izstrāde 2010. gadā varētu pieaugt par apm. 2,5%, sasniedzot 2860 GWh. Tātad vairāk kā 1300 GWh ir jāražo mazajās atbalstāmajās AER stacijās. 2004. gadā bija saražotas 157 GWh. Zīm. 6. Lielo HES saražotā elektroenerģija 1990.-2004.g. Ar šādas dinamikas iekļaušanu likumā faktiski tiek ieviesta neierobežota jaunu licenču izsniegšana nākamajos gados uz ļoti atraktīviem atbalsta nosacījumiem un virspusēju komersantu darbības kontroli. Papildus tam likums prasa noteikt īpašus atbalsta pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no biomasas. MK reāli tiek deleģētas tikai iespējas sadalīt pieaugumu pa gadiem un tehnoloģijām un noteikt iepirkuma cenu lielumu katrai tehnoloģijai un lielu ražotāju atbalstu uz elektroenerģijas galapatērētāju rēķina. Kopumā tas ir krasā pretrunā ar pamatotas nepieaugošas cenas deklarējumu likuma paskaidrojuma rakstā. Nav brīnums, ka par šādu likuma virzību nav bijusi informēta ne sabiedrība un/vai pat Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, ne arī uzņēmēju organizācijas19. Likumdevējs bija ielicis pamatu OIK ekstremālai attīstībai. Likums turpmākajos gados būs tas kodols, ap kuru būvēsies, pārveidosies, izblīdīs un negribēs padoties viss OIK, kā AER tā arī koģenerācijas sastāvdaļa. 2.2.Obligātā iepirkuma cenu sasaiste ar dabasgāzes iepirkuma cenām Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma nosacījumiem MK Noteikumi Nr. 921 Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā (pieņemti 06.11.2006.) un MK Noteikumi Nr. 503 Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu izmantojot atjaunojamos energoresursus (pieņemti 24.07.2007., stājās spēkā 22.08.2007.) formāli atsevišķi normē abus Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktos elektroenerģijas ražošanas procesus (koģenerācija un AER izmantošana), uz kuriem attiecas obligātā iepirkuma princips. Taču ir iespējams pamatoties uz Noteikumiem Nr. 503 un izmantot biomasu vai biogāzi ražojot elektroenerģiju koģenerācijas procesā. Abiem Noteikumiem ir vienāda funkcionalitāte un zināma līdzība kā pieejas, tā virknes konkrētu nosacījumu ziņā, tāpēc tos ir mērķtiecīgi vienoti analizēt. Vienādojot abos Noteikumos noteikto obligātā iepirkuma maksāšanas kārtību, 2007. gada 26. jūnijā tiek pieņemti MK Noteikumi Nr 452 Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas noteikumi, kuri vēlreiz apstiprina: "Obligātā iepirkuma kārtībā un konkursa kārībā ieviesto jaudu saražotās elektroenerģijas obligātā iepirkuma nodrošināšanas izmaksas sedz visi elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli to elektroenerģijas patēriņa apjomam", detalizējot apmaksas procedūru. Abi Noteikumi (Nr. 921 un Nr. 503) radikāli un sinhroni maina obligātā iepirkuma cenu noteikšanas principu, vēl tālāk to virzot prom no ražošanas pašizmaksas kā ekonomiski pamatota noteicošā faktora. Noteikumi piesaista atbalstu visām izkliedētajām elektrostacijām SPRK apstiprinātajam dabasgāzes tirdzniecības gala tarifam. Nav atrasti nekādi aprēķini un pamatojumi ne atbalsta piesaistes principam, ne arī atbalsta apjomam. Netiek ņemta vērā tā laika situācija dabasgāzes tirgū un reālajā dabasgāzes iepirkuma cenu tendencē, kas ir ļoti nepateicīga ilgtermiņa svarīgu lēmumu pieņemšanai. Zīm. 7. Mazuta cenu izmaiņas naftas produktu biržā 2004. - 2007.g. Avots LG. Starptautiskā prakse abu Noteikumu pieņemšanas laikā dabasgāzes iepirkuma cenas cieši sasaistīja ar mazuta cenām naftas produktu biržā; pamats tam bija koncepts par abu produktu savstarpējās aizvietojamības iespēju. Tādu politiku piekopa arī Gazprom dabasgāzes pārdošanā Latvijai. Noteikumu izstrādes un pieņemšanas laikā jau bija skaidri redzama mazuta cenas nepārtrauktas un straujas pieaugšanas tendence, par kuras izbeigšanos nebija nekādu pazīmju20 (zīm. 7.). Mazuta cenu pieaugums tiešām turpinājās (vairāk nekā 2,5 reizes no 2004. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. janvārim), līdz ar to notika straujš dabasgāzes iepirkuma cenu pieaugums. Nelielas atšķirības starp mazuta un dabasgāzes cenu līknēm izsauc AS Latvijas Gāze īstenotā sekmīgā taktika uzkrājumu veidošanā Inčukalna krātuvē. Šāda pieauguma tempa dēļ regulators 2007. gadā pat bija spiests noteikt unikālu ikmēneša dabasgāzes tirdzniecības cenu piesaisti mazuta kotācijai21. Kā redzams, tikai mēneša laikā starp Noteikumu Nr. 503 pieņemšanu un spēkā stāšanos dabasgāzes tirdzniecības cenas un līdz ar to obligātā iepirkuma tarifi pieauga par 2,7% (zīm. 8a.). Zīm. 8. Dabasgāzes tirdzniecības cenu pieaugums; zīm. 8a. 2007.g. cenas references patēriņa grupai 126 - 1260 tūkst. kubm/gadā. Avots SPRK. zīm. 8b. Vidējās dabasgāzes cenas galapatērētājiem. Šī dinamika noteikti nevarēja būt noslēpums abu Noteikumu izstrādātājiem; tas nozīmē, ka, pieņemot obligātā iepirkuma cenu tiešo proporcionalitāti dabasgāzes tirdzniecības cenām, Noteikumu izstrādātāji bija paredzējuši tālāk strauji audzēt obligātā iepirkuma cenas. 2.3.Obligātā iepirkuma cenu formulas: lineāra piesaiste dabasgāzes cenām Abos Noteikumos (Nr. 921 un Nr. 503) obligātā iepirkuma cenu formulas ir līdzīgas: (EUR/kWh) Šeit22: Cx - obligātā iepirkuma cena, izmantojot primārās enerģijas resursu x (dabasgāze, vējš, hidroenerģija, utt.); Tg - dabasgāzes tirdzniecības cena, EUR/kWh; k - koeficients, kurš atkarājas no elektrostacijā uzstādītās elektriskās jaudas; 9,2 - dabasgāzes sadegšanas siltums (MWh/1000 kubm.); vēlāk tika koriģēts uz 9,3; mx - koeficients, kurš atkarājas no izmantotā primārās enerģijas resursa x. Koeficients mx tieši nosaka atbalsta apmēru katrai tehnoloģijai un proporcijas starp tām, tam ir noteicoša nozīme atbalsta apmēru definēšanā. Dabiski prasītos rūpīgi analītiski pētījumi un pamatojumi koeficienta mx izvēlei, taču ne, uzsākot piesaisti dabasgāzei 2006. gadā, ne arī vēlākajos gados daudzkārtējos Noteikumu grozījumos nekas tāds nav atrodams. Ieviešot jauno cenu regulējumu un nosakot formulas, ir skaidri redzama arī likuma normas izpilde par īpašo atbalstu biomasas izmantošanai (zīm. 9.). Vienlaikus ievērojams obligātā iepirkuma cenu pieaugums ir visām efektīvās koģenerācijas elektrostacijām - biomasas un biogāzes elektrostacijām, kā arī dabasgāzes koģenerācijai, salīdzinājumā ar iepriekšējo Enerģētikas likuma regulējumu. Salīdzinājumam: spēkā ir ar SPRK padomes lēmumu Nr. 279 no 2004. gada 1. janvāra apstiprinātais vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs - 0,03237 Ls/kWh (0,04606 EUR/kWh). Zīm. 9. Vidējās obligātā iepirkuma cenas 2007.g. augustā atbilstoši atceltajam Enerģētikas likuma un jaunajam Enerģētikas tirgus likuma regulējumam salīdzinājumā ar elektroenerģijas vidējo realizācijas cenu.. Dabasgāzes koģenerācija galvenokārt tiek izmantota centralizētās siltumapgādes sistēmās siltuma ražošanai. Dabasgāzes gadījumā piesaistes princips ir pamatots, jo kurināmā izmaksu īpatsvars kopējā ģenerētās enerģijas pašizmaksā ir robežās 75 - 80 %, ja stacija strādā optimālos režīmos. Taču nav pareiza lineārā piesaiste, kas nozīmē, ka dabasgāzes cenām augot arī atbalsta apjoms pieaug tieši proporcionāli, nevis ņemot vērā minēto 80% īpatsvaru. Šajā gadījumā komersanta ienākumi par obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju pieaug straujāk nekā kopējā pašizmaksa. Arvien mazāka komersanta izdevumu daļa ir jānosedz, pārdodot siltumenerģiju. Šāds elektroenerģijas novērtējums noved pie nepamatoti zemas saražotās siltumenerģijas cenas, no kopējām enerģijas ražošanas izmaksām uz siltumu attiecinot ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenu nesegto izmaksu daļu23. Papildus tam noteiktās obligātā elektroenerģijas iepirkuma cenas pielietošana metodiski ved pie tā, ka siltumenerģijas cenas aprēķina izejot no atlikušās komersanta izdevumu daļas nosegšanas. Augstās elektroenerģijas cenas nozīmē mazu izmaksu daļu, kas jāsedz ar maksu par siltumenerģiju un nesamērīgi zemus siltumenerģijas tarifus. Parasti Latvijas apdzīvotajās vietās dabasgāzes koģenerācijas iekārtas strādā komplektā ar saistītajiem siltumkatliem, galalietotāju tarifos tam nāk piesummētas arī tīkla izmaksas, tāpēc minētie aspekti ir paslēpti, taču pašas efektīvās koģenerācijas absurdais novērtējums no tā nezūd. Piemēram, Bauskas SIA Windau koģenerācijas stacijai (kura nebūt nebija pati modernākā) elektroenerģijas obligātā iepirkuma cena pie reālajām dabasgāzes tirdzniecības cenām 2010. gadā ir robežās 100 - 116 EUR/MWh. Ņemot vērā pamatotos ģenerēšanas izdevumus SPRK noteiktais siltumenerģijas realizācijas tarifs ir 17 - 14 EUR/MWh24. Šādu attiecību starp enerģijas cenām nevar uzskatīt par pamatotu (sk., piem.25), ir acīmredzama elektroenerģijas ģenerēšanas pārkompensācija uz galapatērētāju rēķina. Vēl vairāk, dabasgāzes cenām augot, elektrības iepirkuma cena nosedz arvien lielāku kopējo izmaksu daļu, un praksē iegūstam unikāli absurdu situāciju - jo dārgāks kurināmais, jo lētāks siltums. Ja dabasgāzes tirdzniecības cena uzkāptu līdz 47 EUR/1000 kub.m., Windau ražotā siltuma cena kļūtu vienāda ar nulli (visas ģenerēšanas izmaksas segs augstā elektroenerģijas obligātā iepirkuma cena), bet pie vēl dārgākas gāzes Windau būs jāpiemaksā siltuma patērētājiem. Rezultātā ir gadījumi, kuros ir reāli izveidojusies unikāli absurda situācija: pieaugot dabasgāzes tirdzniecības cenai, siltumenerģijas ražošanas tarifs samazinās un pat kļūst zemāks par izmantotās dabasgāzes cenu (piem., zīm. 10. parādīti regulatora 2010. gada aprēķinātie un apstiprinātie SIA Windau siltumenerģijas ģenerācijas tarifi). Biomasas koģenerācijas stacijās kurināmā izmaksas nepārsniedz 40-45% no kopējām izmaksām26, jau tāpēc vien biomasas koģenerācijas piesaiste pie dabasgāzes nepamatoti strauji cēla obligātā iepirkuma izmaksas. Rezultātā elektroenerģijas obligātais iepirkums nosedz visas stacijas izmaksas un plaši izplatās prakse siltumenerģiju vienkārši izvadīt gaisā. Zīm. 10. SPRK apstiprinātie SIA Windau siltumenerģijas ražošanas tarifi un siltumenerģijas ražošanas cenas atkarībā no dabasgāzes tirdzniecības cenām (2010.g.). Avots SPRK. Šķeldu tirdzniecības cenām (zīm. 11.), tiešām ir vērojama augsta korelācija ar dabasgāzes cenām (correl = 0,79 laika periodā no 2006. līdz 2018. gadam); vienlaikus ir labi zināms, ka primāro energoavotu tirgus ir tālu no ekonomiski pamatotām cenām, tāpēc formālā līdzība obligāti nebūt nenozīmē reālu cēloņsakarību27. Nekādi nopietni analītiskie pētījumi šajā jomā nav atrasti. Praksē šķeldu cenas papildus objektīvām izmaksām lielā mērā iespaido tirgus faktori - piegādājuma iespēju atbilstība pieprasījumam (t.sk., nelabvēlīgu laika apstākļu iespaids), pie tam ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Skandināvijas valstīs. Cenas ir stipri atšķirīgas dažādos Latvijas novados transporta izmaksu dēļ. Koksnes granulu cenām korelācija ar dabasgāzi ir vājāka (correl = 0,63 tajā pašā laika periodā). Šķeldu cenu pieaugums pēc 2006. gadā nebūt nebija vienāds ar dabasgāzes cenu ārkārtīgi straujo cenu pieaugumu (zīm. 11.): cenu pieaugums dabasgāzes cenām salīdzinājumā ar 2006. gada cenām ir vidēji 2,75 reizes lielāks nekā šķeldas cenām un 3,2 reizes lielāks kā koksnes granulām, kas arī radīja ekonomiski nepamatotu atbalsta intensitātes pieaugumu. Biomasas koģenerācijas piesaiste pie dabasgāzes nepamatoti cēla obligātā iepirkuma izmaksas. Viss tas rāda, ka pirms normatīvi ieviest šādu obligātā iepirkuma cenas formulu biomasas stacijām, būtu primāri nepieciešams analītisks ekonomisks pamatojums. Zīm. 11. Vidējās primāro energoresursu cenas galapatērētājiem; 2006.g. = 100% Piesaiste dabasgāzes cenai pārējo AER izmantošanas gadījumā ir pilnīgi nesaprotama, arī nekādus pamatojumus atrast neizdevās. Vēl vairāk tas grauj AER konkurences iespējas elektroenerģijas tirgū dabasgāzes cenu pieauguma gadījumā, kas arī notika tuvākajos gados. Un arī AER gadījumā - tieši piesaiste dabasgāzes tirdzniecības cenām bija cēlonis nepamatoti straujajam obligātā iepirkuma cenu pieaugumam. 2.4.Straujš obligātā iepirkuma cenu pieaugums Noteikumos Nr. 503 ir definētas obligātā iepirkuma cenas no vēja, biomasas un biogāzes elektrostacijām pirmajam 10 gadu ekspluatācijas periodam un par 25% samazinātas cenas nākamajai desmitgadei. Tādējādi pēc noklusējuma atbalsts AER izmantošanai elektroenerģijas ražošanai šīm tehnoloģijām bija terminēts pat 20 gadu periodam. Nav terminējuma mazajām HES, bet tieši tās iesāka izkliedēto AER staciju izmantošanu elektroenerģijas ražošanai. 1992. - 1999. gadā nodeva ekspluatācijā 55 mazās HES28, bet 2002. gadā to skaits jau bija sasniedzis 149; to, protams, virzīja 1995. gadā noteiktais dubultais iepirkuma tarifs (atceramies - toreiz terminēts tikai uz 8 gadiem, ko uzturēja arī Enerģētikas likums). Pie ES valstīm tradicionāla feed-in modeļa terminējuma ap 12-15 gadiem, mazos HES jau būtu jāsāk izslēgt no subsidējamo staciju skaita. Kā jau varēja prognozēt Noteikumu pieņemšanas laikā, straujajam dabasgāzes tirdzniecības cenu pieaugumam turpinoties pusotra gada laikā no 2007. - 2009. gadam obligātā iepirkuma cenas pieauga vairāk kā par 60% (tas labi redzams, salīdzinot zīm. 9. un zīm. 12.). Protams, attiecīgi pieauga elektroenerģijas galalietotāju izmaksas tikai obligātā iepirkuma cenu pieauguma dēļ. Dabasgāzes cenu dinamika piespieda mainīt vēja, HES un biogāzes (< 2 MW) stacijām obligātā iepirkuma cenu noteikšanas principu. MK Noteikumi Nr. 198 par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību (pieņemti 24.02.2009.) nomainīja Noteikumus Nr.