14. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Tādējādi atbilstoši Satversmes 92. pantam valstij ir pienākums izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu un arī pienākums pieņemt tādas procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007‑24‑01 8. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12. punktu). Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturs ir noskaidrojams citstarp kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu. Turklāt Satversme nevar paredzēt mazāku pamattiesību aizsardzības apjomu, nekā to paredz Konvencija. Tādēļ, konkretizējot Satversmes normu saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑08‑01 12. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums neparedz valstij pienākumu visās lietu kategorijās noteikt personai tiesības pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka likumdevējam ir rīcības brīvība gan pieņemt procesuālos likumus un noteikt to kategoriju lietas, kuras attiecīgajos procesos tiek skatītas, gan arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017‑16‑01 11.1. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.1. punktu). Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai arī saskaņā ar Konvencijas 6. pantu valstij ir rīcības brīvība noteikt pārsūdzības instances un kārtību atkarībā no lietu veida (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 2. oktobra sprieduma lietā "Hansen v. Norway", pieteikums Nr. 15319/09, 71. punktu). Latvijā ir izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, kurā ietilpst kasācijas instances tiesa, citstarp arī civillietās (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.1. punktu). Ja valsts paredz personai tiesības kādā lietu kategorijā pārsūdzēt nolēmumu augstākas instances tiesā, tad tai jānodrošina, ka pārsūdzības process atbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas tiesas prasībām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 10.2. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.2. punktu). Līdzīga atziņa nostiprināta arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā "Staroszczyk v. Poland", pieteikums Nr. 59519/00, 125. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus savstarpēji saistītus elementus (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12. punktu). Viens no procesuālā taisnīguma un tādējādi arī tiesību uz taisnīgu tiesu elementiem ir pamatojuma princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 14. punktu). No Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā pamatojuma principa izriet prasība ikvienā nolēmumā, kas tiek pieņemts attiecībā uz personu, obligāti norādīt tā tiesisko pamatu jeb atbilstošo tiesību normu, uz kuras pamata ir atrisinātas konkrētās tiesiskās attiecības. Savukārt nolēmuma motivācija ir tiesas vai tiesneša izdarīto apsvērumu un secinājumu atspoguļojums nolēmuma tekstā, kas ļauj nolēmuma adresātam un arī citām personām izsekot tiesas vai tiesneša domu gaitai (sal. sk. Gaidele I. Nolēmumu argumentācija: teorija un prakse (I). Likums un Tiesības, 2002, 4. sēj., Nr. 8, 240.-243. lpp.). Tomēr no pamatojuma principa neizriet prasība norādīt nolēmumā atbildes uz lietas dalībnieku argumentiem un apsvērumus, kuriem nav nozīmes konkrēto tiesisko attiecību atrisināšanā, kuri neattiecas uz šīm tiesiskajām attiecībām vai nav būtiski, ņemot vērā tiesisko attiecību raksturu vai citus jau izdarītos secinājumus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka tiesai nav pienākuma detalizēti atbildēt uz katru lietas dalībnieku argumentu un nolēmumu motivācijas apjoms ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura un konkrētās lietas apstākļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 21. janvāra sprieduma lietā "García Ruiz v. Spain", pieteikums Nr. 30544/96, 26. punktu un 2004. gada 12. februāra sprieduma lietā "Perez v. France", pieteikums Nr. 47287, 81. punktu). Tas, vai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam pamatojuma principam konkrēta veida nolēmumā obligāti jānorāda tā motivācija un kāds ir nepieciešamais motivācijas apjoms un detalizācijas pakāpe, ir atkarīgs no vairākiem savstarpēji sistēmiski saistītiem faktoriem, kas raksturo šo nolēmumu. Šādi faktori citstarp ir tiesiskās attiecības, kas ar attiecīgo nolēmumu tiek atrisinātas, kā arī tā pieņemšanas tiesiskā kārtība un pamats. Tātad tas, vai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam pamatojuma principam nolēmumā vajag norādīt tā motivāciju, ir atkarīgs no konkrētā nolēmuma rakstura.