16. Article

Vērtējot, vai no pamatojuma principa izriet prasība lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā motivāciju, ir jāņem vērā kasācijas instances tiesas funkcijas un kasācijas tiesvedības īpatnības, civiltiesisko attiecību raksturs, kā arī šā lēmuma nozīme civilprocesā un tiesiskais regulējums, kas nosaka tā pieņemšanas procesu un pamatu. 16.1. Lai gan lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir galīgais nolēmums civillietā, ar kura spēkā stāšanos stājas spēkā arī pārsūdzētais spriedums (sk. Civilprocesa likuma 250.38 panta ceturtās daļas 1. punktu un 434. panta otrās daļas 1. punktu), ir jāņem vērā tas, ka kasācijas instances tiesas kompetence būtiski atšķiras no pirmās instances un apelācijas instances tiesas kompetences. Proti, kasācijas instances tiesai nav jāpārvērtē lietas faktiskie apstākļi vai jāpārbauda pierādījumi, bet tās uzdevums ir izvērtēt pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu un pārliecināties, ka tā ir veikta pareizi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013‑02‑01 10.1. punktu). Latvijā izveidotā kasācijas institūta iezīme ir tā, ka kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan publiski tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Tomēr publiski tiesiskajām interesēm kasācijas instances tiesā ir galvenā nozīme, jo kasācijas instances tiesas primārais uzdevums ir nodrošināt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013‑02‑01 10.1. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.2. punktu). Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, likumdevējam ir jānodrošina, ka šī tiesa efektīvi īsteno savas funkcijas. Tas nozīmē, ka likumdevējam citstarp ir jāatslogo kasācijas instances tiesa no nepamatotu sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas, lai tās resursi varētu tikt efektīvi izmantoti tādu lietu izskatīšanai, kurām ir nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un judikatūras veidošanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013‑02‑01 10.1. punktu). Pat ja viena lēmuma motivācijas formulēšana rakstveidā, iespējams, neprasītu pārmērīgu resursu ieguldījumu, ir jāņem vērā arī kasācijas instances tiesas - vienīgās augstākās instances tiesas - kopējā noslodze. Piemēram, no Augstākās tiesas iesniegtās informācijas izriet, ka ik gadu kasācijas kārtībā tiek skatīts vairāk nekā tūkstotis civillietu - 1765 lietas 2016. gadā, 1229 lietas 2017. gadā un 1025 lietas 2018. gadā. Aptuveni 70 procentos gadījumu tiek pieņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību - 1263 lēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tika pieņemti 2016. gadā, 838 lēmumi 2017. gadā un 706 lēmumi 2018. gadā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.). Tiesības nemotivēt lēmumus par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ļauj ilgtermiņā ietaupīt vērā ņemamu kasācijas instances tiesas laika un darba resursu apjomu un nodrošināt šo resursu efektīvu izlietojumu kasācijas instances tiesas funkciju īstenošanai. 16.2. Pieteikuma iesniedzēja SIA "Spilbridge & Partners", tiesībsargs un Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija uzskata, ka attiecībā uz apstrīdētās normas satversmību būtu izdarāmi tādi paši secinājumi kā spriedumā lietā Nr. 2017‑23‑01, ar kuru Satversmes tiesa atzina Kriminālprocesa likuma tiesisko regulējumu, kas ļāva sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā rezolūcijas veidā, nenorādot tā motivāciju, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Savstarpēji salīdzinot dažādu tiesas procesu tiesisko regulējumu, neapšaubāmi būtu iespējams atrast pat vairākas visiem procesiem kopīgas pazīmes vai analoģiskas īpašības. Tomēr tās nevarētu kalpot par pamatu secinājumam, ka šie procesi ir vienādi, jo starp dažādiem tiesvedības procesiem ir objektīvas atšķirības (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 17. punktu). Kriminālprocesam un civilprocesam noteiktajā kārtībā tiesa vērtē atšķirīgas tiesiskās attiecības. Atšķirīgi ir arī katra procesa mērķi un principi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 27.2. punktu). Lietā Nr. 2017‑23‑01 Satversmes tiesa secināja, ka atbilstoši pamatojuma principam ir nepieciešams motivēt to, kādēļ kasācijas sūdzībā sniegtie juridiskie argumenti par nepieciešamību ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā ir noraidāmi. Tomēr šis Satversmes tiesas secinājums tika pamatots ar to, ka krimināltiesiskajās attiecībās valsts izlieto tai piemītošo varu, lai piespiedu kārtā ietekmētu personu, tādā veidā, kas var radīt nozīmīgas tiesiski sociālas sekas, proti, būtiski ierobežot personas pamattiesības. Tieši tādēļ Satversmes tiesa atzina, ka krimināltiesību materiālo un procesuālo normu pareizas piemērošanas kontrolei ir sevišķi būtiska publiska nozīme (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 14.-14.2. punktu). Turpretim civiltiesiskā kārtībā tiek risināti strīdi par personu privāttiesiskām attiecībām, kuras personas visbiežāk nodibina brīvprātīgi un kuru ietvaros tās parasti bauda līdzvērtīgas tiesības (sk.: Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 21.-22. lpp.). Lai gan arī civiltiesiskā kārtībā risināmie strīdi var būtiski ietekmēt atsevišķas Satversmē ietvertās personu pamattiesības, civiltiesiska strīda sekas nevar pielīdzināt kriminālatbildībai, kas ir smagākais iespējamais juridiskās atbildības veids un var būtiski ietekmēt personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu). Tādēļ no Satversmes 92. pantā ietvertā pamatojuma principa attiecībā uz kriminālprocesu izriet papildu tiesību aizsardzības garantijas, kuras nevar automātiski attiecināt arī uz citiem tiesvedības procesa veidiem. Līdz ar to Satversmes tiesas secinājums lietā Nr. 2017‑23‑01 par nepieciešamību norādīt motivāciju lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā pats par sevi nenozīmē, ka analoģisks secinājums būtu izdarāms arī attiecībā uz apstrīdēto normu, kas ir daļa no civilprocesa tiesiskā regulējuma. 16.3. Lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā atbilstoši Civilprocesa likuma 464. pantam tiek pieņemts koleģiāli un vienbalsīgi. Proti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 464. panta pirmo daļu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu izlemj Augstākās tiesas rīcības sēdē departamenta priekšsēdētāja noteiktā kārtībā izveidota tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Saskaņā ar šā panta otro daļu gadījumā, kad kaut vai viens no tiesnešiem uzskata, ka lieta izskatāma kasācijas instancē, tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Savukārt atbilstoši šā panta trešajai daļai gadījumā, kad tiesnešu kolēģija vienbalsīgi atzīst, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma, tā ar savu rīcības sēdes lēmumu atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka koleģialitātes principa mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā būtisko tiesību jautājumu apsvēršana, tos apspriežot un rodot atbilstošu tiesisku risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts, koleģiāli izvērtējot iespējamos risinājumus un nonākot pie taisnīga rezultāta. Līdz ar to koleģialitātes principa ievērošana stiprina tiesas neatkarību un objektivitāti, vienlaikus veicinot arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 13.3. punktu). Tādējādi lēmuma par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību koleģiāla pieņemšana nodrošina vispusīgu vērtējumu jautājumā par to, vai ir pamats ierosināt kasācijas tiesvedību pēc konkrētās kasācijas sūdzības. 16.4. Tiesnešu kolēģija ir tiesīga pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību kādā no Civilprocesa likuma 464.1 pantā paredzētajiem gadījumiem. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo daļu tiesnešu kolēģijai ir pienākums atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu tad, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Šādā gadījumā tiesnešu kolēģijai jākonstatē kasācijas sūdzības neatbilstība kādai no minētajām prasībām un nav jānorāda motivācija. Ja kasācijas tiesvedība tiek atteikta, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmo daļu, norāde uz šā lēmuma tiesisko pamatu pati par sevi sniedz sūdzības iesniedzējam nepieciešamo informāciju par šā lēmuma pieņemšanas motīviem. Savukārt gadījumā, kad kasācijas sūdzība atbilst tai likumā noteiktajām formālajām prasībām un tiesa, kura taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav izdarījusi kādu no Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā paredzētajiem procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, kas katrā ziņā varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punktu. Proti, saskaņā ar šo normu tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja tā konstatē, ka attiecīgajos tiesību jautājumos ir izveidojusies judikatūra un secina, ka pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Pēc tam tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties uz šā panta otrās daļas 2. punktu. Atbilstoši šai normai tiesnešu kolēģija visupirms pārbauda, vai Augstākajai tiesai būtu nepieciešams vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību tālākveidošanas nolūkā izteikties par kasācijas sūdzībā norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību jautājumiem. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka tas nav nepieciešams, tā var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību saskaņā ar šo normu, ja vien tai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Arī piemērojot Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu, tiesnešu kolēģijai ir jāizvērtē, vai Augstākajai tiesai būtu nepieciešams izteikties par kasācijas sūdzībā norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību jautājumiem vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību tālākveidošanas labad. Turklāt tiesnešu kolēģijai saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu jākonstatē, ka strīds, par kuru iesniegta kasācijas sūdzība, ir mantiska rakstura strīds un tā apmērs ir mazāks par 2000 euro. Kad tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros pārliecinās par judikatūras esību vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas nepieciešamību konkrētajos tiesību jautājumos, tā pēc būtības izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi kasācijas instances tiesas publiskās funkcijas īstenošanā un nepieciešamību kasācijas instances tiesai izteikties par šiem jautājumiem. Atbilstoši pamatojuma principam šādam vērtējumam nav nepieciešama motivācija. Savukārt tiesnešu kolēģijas vērtējums par pārsūdzētā sprieduma atbilstību judikatūrai vai par tajā ietvertā lietas iznākuma pareizību pēc būtības ir vērtējums par to, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti varētu būt par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai pilnībā vai vismaz daļā. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka pārsūdzētais spriedums atbilst judikatūrai, persona par to var pārliecināties, iepazīstoties ar attiecīgajām judikatūras atziņām. Savukārt tad, ja tiesnešu kolēģija secina, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, lietas dalībniekam ir zināma pārsūdzētajā spriedumā ietvertā motivācija, kuru tiesnešu kolēģija atzinusi par kopumā pareizu. Tādējādi, ja tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, šajā lēmumā norādītais tiesiskais pamats sniedz personai pietiekamu informāciju par atteikuma iemesliem. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka no Konvencijas 6. panta neizriet prasība norādīt motivāciju kasācijas instances tiesas lēmumā, ar kuru tā atsaka kasācijas sūdzības izskatīšanu civillietā, pamatojoties uz tiesību normu, kas tai paredz tiesības pieņemt šādu lēmumu gadījumā, kad kasācijas sūdzībai nav izredžu tikt apmierinātai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 21. marta sprieduma lietā "Salé c. France", pieteikums Nr. 39765/04, 17. punktu). Tādējādi, ņemot vērā civiltiesisko attiecību ietekmi uz personas tiesībām, kasācijas instances tiesas funkcijas un kasācijas tiesvedības īpatnības, kā arī šā lēmuma pieņemšanas procesu un pamatu, Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais pamatojuma princips neprasa lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā norādīt tā motivāciju. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļu, ciktāl tā attiecas uz lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele