4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošais tiesas pienākums pamatot savu nolēmumu nenozīmējot to, ka tiesai būtu jāsniedz izsmeļoša atbilde uz katru lietas dalībnieku izvirzīto argumentu. Nolēmumā norādāmās motivācijas apjoms esot atkarīgs no nolēmuma rakstura un būtības. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģijas rīcības sēdes lēmumā ietvertā norāde uz likumā paredzēto pamatu atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību sniedzot kasācijas sūdzības iesniedzējam vispārīgu informāciju par šā lēmuma pieņemšanas iemeslu. Šāda norāde liecinot, ka tiesnešu kolēģija ir izvērtējusi kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un atzinusi pārsūdzētajā spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu par pareizu. Ierobežojumu personas tiesībām uz motivētu tiesas nolēmumu varot izraisīt tāds lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, kurā šādas norādes nav. Apstrīdētā norma ļaujot sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, nenorādot tajā motivāciju. Apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, atslogojot kasācijas instances tiesu, ietaupot tās darba un laika resursus, kas tiktu tērēti nepamatotu sūdzību izskatīšanai, un veicinot civillietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ļaujot ietaupīt laika un darba resursus, kas būtu nepieciešami pilna lēmuma sastādīšanai, un novirzīt tos sarežģītāku lietu ātrākai un efektīvākai izskatīšanai. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarot sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētā norma neuzliekot tiesnešu kolēģijai pienākumu visos gadījumos lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību sastādīt rezolūcijas veidā. Ja nepieciešams, tiesnešu kolēģija varot, ņemot vērā kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un lietas apstākļus, samērot procesuālās ekonomijas intereses ar personas tiesībām uz motivētu nolēmumu un sastādīt arī pilnu lēmumu. Tas, vai lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek sastādīts rezolūcijas veidā, esot tiesību normu piemērošanas jautājums. Kasācijas instance esot trešā tiesu instance, kurā tiek skatīta attiecīgā lieta, un kasācijas kārtībā vērtējami tikai tiesību jautājumi. Tādēļ kasācijas instances tiesas nolēmumiem neesot izvirzāmas tādas pašas prasības par motivācijas norādīšanu kā, piemēram, pirmās instances tiesas nolēmumiem. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošie valsts pienākumi attiecībā uz civilprocesu būtiski atšķiroties no pienākumiem attiecībā uz kriminālprocesu. Tādēļ izskatāmā lieta būtiski atšķiroties no lietas Nr. 2017‑23‑01. Lēmumam par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot būt galīgā nolēmuma raksturs, bet tas pēc būtības neesot uzskatāms par kasācijas instances tiesas spriedumu. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izrietot, ka tiesa var nenorādīt nolēmuma motivāciju, ja ar šo nolēmumu tā atsakās izskatīt pēc būtības sūdzību par tiesību normu piemērošanu tādēļ, ka tai nav izredžu tikt apmierinātai. Sabiedrības ieguvums no ātrākas un efektīvākas lietu izskatīšanas kasācijas instances tiesā esot lielāks par kaitējumu personas tiesībām uz motivētu tiesas nolēmumu gadījumos, kad tās iesniegtā kasācijas sūdzība nav pamatota.