6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu aptverot vairākus savstarpēji saistītus elementus, kuru ievērošana garantējot efektīvu personas tiesību aizsardzību. Tādēļ valstij esot jānodrošina tāda lietu izskatīšanas kārtība, kas atbilst šīm garantijām, it sevišķi kasācijas instances tiesā, ja valsts konkrētai lietu kategorijai šādu instanci paredzējusi. Esot jāņem vērā tas, ka demokrātiskā tiesiskā valstī kasācijas instances tiesai ir būtiska nozīme, jo tā sniedz principiālu tiesību normu interpretāciju un ir pēdējā tiesu instance attiecīgajā lietā. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija rīcības sēdē izvērtējot ne vien kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām prasībām, bet arī tās saturu. Tādēļ šī procedūra pēc būtības esot pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Neesot šaubu, ka apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - atslogot kasācijas instances tiesu un nodrošināt civillietu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Tomēr lietu izskatīšanas termiņu saīsināšana nevarot būt pašmērķis un tiesiskajam regulējumam esot jānodrošina personai Satversmes 92. pantā paredzētās tiesības. Apstrīdētā norma esot attiecināta uz dažādiem lēmumiem, kuriem esot atšķirīga ietekme uz personas tiesībām. Nolēmuma motivācija esot nepieciešama, lai varētu pārliecināties par tiesību normu piemērotāja objektivitāti. Ja nolēmuma motīvi nav zināmi, varot rasties šaubas par to, vai kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti ir pienācīgi izvērtēti un nolēmums nav balstīts uz subjektīviem motīviem. Motivēts nolēmums veicinot sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un stiprinot tiesu varas autoritāti. Vispārīgas norādes uz tiesību normām vai judikatūru nevarot uzskatīt par nolēmuma motivāciju. Tiesnešu lēmuma motivācijai nevajagot būt izvērstai, taču tā esot jānorāda. Ņemot vērā to, ka likumā jau ir paredzēti citi šķēršļi kasācijas tiesvedības ierosināšanai, kuri nodrošina ātrāku kasācijas instances tiesas darbu, konkrētais personas pamattiesību ierobežojums neesot atzīstams par samērīgu. Motīvu norādīšana koncentrētā veidā nodrošinot lietas dalībnieku izpratni par tiesību normu saturu, veicinot tiesas spriešanas kvalitāti un vienlaikus arī procesuālo ekonomiju. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot tiesas pienākums sniegt detalizētu atbildi uz katru sūdzības iesniedzēja argumentu. Apstrīdētā norma ļaujot tiesnešu kolēģijai izvēlēties, vai lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiks norādīta tā motivācija, taču neliedzot tiesnešu kolēģijai sastādīt arī izvērstāku lēmumu. Šāds regulējums pieļaujot atšķirīgu praksi kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā. Attiecībā uz kriminālprocesu Satversmes tiesa analoģisku situāciju esot atzinusi par demokrātiskā tiesiskā valstī nevēlamu. Šī Satversmes tiesas atziņa esot attiecināma arī uz apstrīdēto normu. Valstij esot jāorganizē sava tiesību sistēma tā, lai pēc iespējas novērstu pretrunīgu tiesu nolēmumu pieņemšanas iespējamību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir nodrošinātas arī tad, ja kasācijas instances tiesa savā lēmumā norāda tikai tiesību normas, taču valsts saskaņā ar tās konstitucionālajām tradīcijām varot noteikt plašākas pamattiesību garantijas. Satversmei atbilstot tāds tiesiskais regulējums, kas pareizas un sistēmiskas piemērošanas gadījumā izslēdz pamattiesību pārkāpuma iespējamību. Satversmes tiesa lietā Nr. 2017-23-01 esot atzinusi apstrīdētajai normai analoģisku regulējumu kriminālprocesā par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Arī civillietās kasācijas sūdzības iesniedzējam un sabiedrībai esot nodrošināma iespēja saprast, kādi bija tiesas motīvi, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību.