8. Article

Pieaicinātā persona - Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultātes viesdocents Dr. iur. Rihards Gulbis - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. R. Gulbis pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem argumentiem. Papildus viņš norāda, ka praksē Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijas lēmumus par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību sastāda atsevišķa dokumenta veidā. Tādēļ šos lēmumus nevarot atzīt par sastādītiem rezolūcijas veidā. Tādējādi apstrīdētā norma neaizskarot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Vērtējot apstrīdētās normas satversmību, esot jāņem vērā kasācijas instances tiesas galvenās funkcijas, kā arī lietas dalībnieku un sabiedrības interešu savstarpējās attiecības šajā tiesvedības procesa posmā. Kasācijas instances tiesas galvenā funkcija esot publiski tiesiska - nodrošināt vienotu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu visās valsts tiesās. Izņemot likumā noteiktus gadījumus, kļūdainu pirmās un otrās instances tiesu spriedumu labošana esot uzskatāma par kasācijas instances tiesas uzdevumu vien tiktāl, ciktāl tā kalpo kasācijas instances tiesas galvenās funkcijas īstenošanai. Lietas pamatā esošais strīds vienīgi nodrošinot kasācijas instances tiesai praktisku piemēru tiesību jautājuma risināšanai. Savu galveno funkciju kasācijas instances tiesa varot pienācīgi veikt tikai tad, ja tā ir atslogota no mazāk nozīmīgu uzdevumu veikšanas, tostarp no pienākuma norādīt motivāciju lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Lietas dalībnieku privāto interešu plašāka aizsardzība varot būt raksturīga kasācijas tiesvedībai kriminālprocesā, jo kriminālatbildība ir saistīta ar būtiskiem personas pamattiesību ierobežojumiem. Kad lietas dalībnieks vēršas kasācijas instances tiesā, viņam jau esot sniegts motivēts zemākas instances tiesas spriedums. Kasācijas instances tiesa, atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību, atzīstot šo spriedumu par pareizu vismaz attiecībā uz lietas iznākumu. Ja konkrētajā lietā izteikti tādi argumenti, kas ir būtiski vienotas tiesu prakses nodrošināšanai vai tiesību tālākveidošanai, tad esot ierosināma kasācijas tiesvedība un kasācijas instances tiesas spriedumā uz tiem sniedzamas atbildes. Ja konkrētās civillietas iznākums ir pareizs, bet tiesnešu kolēģija uzskata par nepieciešamu paust vienotas tiesu prakses nodrošināšanai un tiesību tālākveidošanai nozīmīgas atziņas, tad lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot tikt motivēts. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot kasācijas instances tiesas atslogošana, kas nodrošina ātrāku tiesvedību. Pamattiesību ierobežojums esot piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Domu formulēšanai rakstveidā parasti esot nepieciešams laiks, turklāt salīdzinoši sarežģītās juridiskās atziņas lēmumā vajagot formulēt tādā veidā, lai tās būtu saprotamas arī personām bez juridiskām zināšanām. Visi likumā paredzētie līdzekļi kasācijas instances tiesas atslogošanai no nepamatotu kasācijas sūdzību izskatīšanas veidojot kopīgu sistēmu. Tādējādi par alternatīvu apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nevarot uzskatīt pilnīgu vai daļēju atteikšanos no apstrīdētās normas, jo tādā gadījumā tikšot negatīvi ietekmēts tiesvedības ātrums vai kvalitāte. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā kasācijas instances tiesas galvenā funkcija, kā arī garantijas personas pamattiesību aizsardzībai attiecībā uz lēmumiem par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību - lēmums tiekot pieņemts koleģiāli un vienbalsīgi. Turklāt tiesnešu kolēģijai esot pienākums pārbaudīt lietas iznākumu un ierosināt kasācijas tiesvedību, ja nav pamata to atteikt. Esot jāņem vērā arī tas, ka tiesnešu kolēģija pēc sava ieskata var sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību arī atsevišķa, motivēta lēmuma veidā.