9. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes vadošais konsultants Mg. iur. Martins Osis - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā norma neliedzot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību sastādīt motivēta lēmuma veidā. Šādi lēmumi varot tikt sastādīti gan bez motivācijas, gan ar atsevišķiem argumentiem, gan motivēta lēmuma veidā, bet praksē gandrīz nekad netiekot sastādīti motivēta lēmuma veidā. Tomēr, ja tiesiskais regulējums nosaka pienākumu vai iespēju motivēt tiesas lēmumu, kas tiek izmantota, tad motivācijai vajagot būt pienācīgai. Civilprocesa vēsturiskais tiesiskais regulējums sākotnēji neesot paredzējis iespēju sastādīt galīga rakstura nolēmumus nemotivētas rezolūcijas veidā. Apstrīdētā norma ļaujot pieņemt galīgo nolēmumu civillietā nemotivētas rezolūcijas veidā un tādējādi pieļaujot atkāpi no vēsturiskā rezolūcijas lietojuma civilprocesā. Šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka pārējie nolēmumi, kas saskaņā ar Civilprocesa likuma normām var tikt pieņemti rezolūcijas veidā, ir procesuāla rakstura nolēmumi. Tādējādi apstrīdētā norma bez pienācīga pamatojuma vienādojot procesuāli nesalīdzināmus lēmumus. Lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot tikt pieņemts gan sakarā ar kasācijas sūdzības formāliem trūkumiem, gan tiesnešu kolēģijas apsvērumiem par judikatūru un tiesību tālākveidošanu. Apstrīdētā norma ļaujot lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību sastādīt rezolūcijas veidā neatkarīgi no šā lēmuma pieņemšanas pamata. Šāda pieeja neesot pamatota, jo lietas nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā nevarot tikt uzskatīta par formālu kritēriju un šāds atteikuma pamats sūdzības iesniedzējam nebūšot saprotams bez papildu motivācijas. Lēmumam par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību vajagot būt balstītam uz iepriekš formulētiem motīviem. Šo motīvu formāla atspoguļošana lēmumā nevarot radīt pārmērīgu slodzi. Esot apšaubāms tas, ka, pieņemot apstrīdēto normu, ir ievērots labas likumdošanas princips. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot piemērotākais un efektīvākais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Secinājumu daļa