452. Article — );

4) kasācijas sūdzības satura atbilstību Civilprocesa likuma 453. panta prasībām; 5) vai kasācijas sūdzība ir iesniegta Civilprocesa likuma 454. pantā noteiktajos termiņos. Tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst iepriekš minētajām prasībām. Atbilstoši Civilprocesa likuma 464.1 panta otrajai daļai tad, ja kasācijas sūdzība atbilst šā panta pirmās daļas prasībām un ja tiesa, kas taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav pieļāvusi šā likuma 452. panta trešās daļas noteikumu pārkāpumu, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību gadījumos, kad: 1) kasācijas sūdzībā norādītajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies Augstākās tiesas judikatūra un pārsūdzētais spriedums tai atbilst; 2) izvērtējot kasācijas sūdzībā minētos argumentus, nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un ka izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā. Savukārt apstrīdētā norma noteic, ka mantiska rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas instancē, ir mazāka par 2000 euro, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, proti, apstrīdētā norma noteic finansiāla rakstura kritērija piemērošanu, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu mantiska rakstura strīdos. Tādējādi Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā un trešā daļa noteic kritērijus, kurus tiesnešu kolēģijai ir tiesības piemērot pēc šā panta pirmajā daļā ietverto kritēriju pārbaudes, katrā konkrētajā gadījumā izvērtējot, vai pastāv pamats atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai tomēr kasācijas tiesvedība ir ierosināma. Līdz ar to apstrīdētā norma ir daļa no regulējuma, kas nosaka pieeju kasācijas instancei civilprocesā. Personas pamattiesību ierobežojums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu). No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību pēc Pieteikuma iesniedzēja sūdzības pieņemts, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Tādējādi apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam ir piemērota. Pieteikuma iesniedzēja situācijā tā ierobežo tiesības, kuru aizsardzība ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, proti, tiesības uz pieeju kasācijas instances tiesai. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma. 12. Turpinot tiesvedību, jāvērtē, vai izskatāmās lietas apstākļos ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, proti, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu). Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesu varu raksturo neatkarība un rīcības brīvība, kas nepieciešama tiesas funkcijas īstenošanai. Līdz ar to likumdevēja pieņemtajam regulējumam jānodrošina tiesas neatkarība un nepieciešamā rīcības brīvība, lai tā varētu arī radoši īstenot tiesas spriešanas funkciju pamatnormas ietvaros (sal. sk.: Volcansek M. L. Judicialization of Politics or Politization of the Courts in New Democracies? In: Landfried C. (Ed.) Judicial Power. How Constitutional Courts Affect Political Transformation. Cambridge: Cambridge University, 2019, pp. 68-69). Tādējādi likumdevējam ir jānosaka tāda tiesas procesa kārtība un nosacījumi, kas atbilst tiesu varas raksturam un lomai demokrātiskā tiesiskā valstī. Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā tiesību uz pieeju kasācijas instances tiesai ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa pārbaudīs, vai likumdevēja noteiktais leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis ir nepieciešams un saprātīgs, vai tas nodrošina taisnīgas tiesas īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot tiesas neatkarību un rīcības brīvību. 13. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu un 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-18-01 13. punktu). Saeima 2016. gada 9. jūnijā pieņēma grozījumus Civilprocesa likumā, citstarp papildinot likuma 464.1 pantu ar apstrīdēto normu. Likums "Grozījumi Civilprocesa likumā" stājās spēkā tā paša gada 13. jūlijā. Attiecīgais likumprojekts Saeimā ir izskatīts trijos lasījumos. Priekšlikums par apstrīdēto normu bija ietverts likumprojektā jau tā pirmajā lasījumā. Pieņemtais likums tika izsludināts 2016. gada 29. jūnijā oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 123 normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ir pieņemta, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, un ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast šīs normas saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot noteikto ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.2. punktu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir atslogot Senātu no maznozīmīgu lietu izskatīšanas, lai kasācijas instancē tiktu skatīti tikai principiāli un visai tiesību sistēmai nozīmīgi tiesību jautājumi (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 104.-105. lp.). Ka apstrīdētās normas mērķis ir šāds, to atzīst arī Pieteikuma iesniedzējs un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija, tiesībsargs, L. Rasnačs, kā arī Augstākā tiesa. Satversmes tiesa atzinusi, ka Senāta kā kasācijas instances kompetence civilprocesā atšķiras no pirmās instances un apelācijas instances tiesas kompetences. Pušu strīds pēc būtības tiek skatīts pirmajās divās tiesu instancēs. Savukārt Senāta kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu pārbaude un vērtēšana, bet tiek skatīti tikai jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 10.1. punktu). Proti, kasācijas instances tiesa sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt daudzu personu tiesības dažādos tiesas procesos. Tās sniegtā tiesību normu analīze ir nozīmīgs instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai. Kasācijas instances tiesas process ir vērsts uz tiesību normu vienveidīgu interpretāciju un tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.2. punktu). Tādējādi kasācijas instances tiesas galvenais mērķis ir publiski tiesiskās intereses - tiesiskuma principa īstenošanas - nodrošināšana. Tas ir viens no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatiem. Šī interese tiek samērota ar ikvienas personas tiesībām aizsargāt savas tiesības un likumiskās intereses konkrēta tiesiska strīda ietvaros, īpaši attiecībā uz iespējamu personas pamattiesību pārkāpumu novēršanu. Tātad kasācijas instances tiesa veic nozīmīgu uzdevumu - līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20.1. punktu). Lai kasācijas instances tiesa varētu pienācīgi izlemt principiālus materiālo un procesuālo normu piemērošanas jautājumus, likumdevējam iespēju robežās tā ir jāatslogo no tādu sūdzību izskatīšanas, kuras neatbilst kasācijas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu un 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13.1.punktu). Tādējādi likumdevējam jāveido tāds normatīvais regulējums, kas nodrošina kasācijas instances tiesas mērķu īstenošanu, ievērojot to, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiesas ir neatkarīgas un tiesas spriešanas funkcijas īstenošanai tām ir nepieciešama noteikta rīcības brīvība. Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. 15. Izvērtējot, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai ir nepieciešams un saprātīgs, jāņem vērā tas, ka Satversmes tiesa jau ir vērtējusi likumdevēja izšķiršanos, ko tas izdarījis, nosakot pārsūdzības kārtību kasācijas instances tiesā civillietās. Satversmes tiesa atzinusi, ka noteiktas rīcības brīvības jeb diskrecionārās varas atvēlēšana tiesai, izlemjot jautājumus par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kopumā ir atbilstoši izraudzīts kasācijas instances darbības nodrošināšanas līdzeklis. Noteiktas rīcības brīvības piešķiršana tiesai šajā jautājumā ir saprātīga un nepieciešama (sk. piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 11., 18.2.-18.3. punktu). Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nav piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā neatslogojot kasācijas instances tiesu, jo tiekot piemērota reti. Turklāt tiesnešu kolēģijai vienalga esot jāizvērtē katra iesniegtā kasācijas sūdzība un tādējādi tās darba apjoms netiekot samazināts. Pieteikuma iesniedzējs paudis uzskatu, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērotāka likumdevēja izšķiršanās varētu būt, piemēram, noteiktu kategoriju lietām vispār neparedzēt pieeju kasācijas tiesai vai palielināt iemaksājamo drošības naudu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 9.-10. lp.). Augstākā tiesa paudusi viedokli, ka apstrīdētās normas ietekme kasācijas instances tiesas darba atslogošanas kontekstā nevar tikt vērtēta atsevišķi no regulējuma, kas nosaka pamatus atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību, proti, no pārējām Civilprocesa likuma 464.1 panta normām. Atbilstoši Augstākās tiesas sniegtajai informācijai 2017. gadā ir pieņemti četri lēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto normu, savukārt piecos gadījumos apstrīdētā norma bijusi viens no pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. 2018. gadā ir pieņemti seši lēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto normu, bet vienā gadījumā apstrīdētā norma bijusi viens no atteikuma pamatiem. Savukārt 2019. gadā ir pieņemti četri lēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, pamatojoties tikai uz apstrīdēto normu, bet sešos gadījumos apstrīdētā norma ir bijusi viens no pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Augstākā tiesa ir uzsvērusi, ka kasācijas instances darba atslogošanu nodrošina Civilprocesa likuma 464.1 panta piemērošana kopumā. Apstrīdētā norma esot paredzēta kā viens no kasācijas instances tiesas atslogošanas līdzekļiem, proti, tās piemērošanas gadījumā netiek ierosināta kasācijas tiesvedība un taisīts pilns spriedums. Pienākums visos gadījumos taisīt pilnu spriedumu palielinātu kasācijas instances tiesas noslodzi kopumā, un arī konkrētu lietu izskatīšanas laiks būtu ilgāks. Tas, ka apstrīdētā norma tiek piemērota salīdzinoši reti, pats par sevi neesot iemesls to atzīt par nepiemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr katrs apstrīdētās normas piemērošanas gadījums radot noteiktu resursu ietaupījumu (sk. Augstākās tiesas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 12. lp.). Turklāt likumdevēja izraudzītais ierobežojums esot vissaudzējošākais. Apstrīdētā norma neesot piemērojama imperatīvi un tādējādi ļaujot ierosināt kasācijas tiesvedību arī tad, ja daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas instancē, ir mazāka par 2000 euro. Saeima, Tieslietu ministrija un Augstākā tiesa norāda uz citu valstu pieredzi kasācijas tiesvedības kārtības noteikšanā, tostarp uz finansiāla rakstura kritēriju izmantošanu, tādējādi ierobežojot pieeju kasācijas instances tiesai, un uzsver, ka šāda pieeja tiekot izmantota, piemēram, Igaunijā, Čehijā, Horvātijā, Bulgārijā un Austrijā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 107. lp., Augstākās tiesas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 11. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 4. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti nav vērtējami kā alternatīvi risinājumi konkrētajā situācijā, jo viņam šajā tiesiskajā situācijā bija nodrošināta pieeja kasācijas instances tiesai, proti, bija iespēja iesniegt kasācijas sūdzību, tā tika izskatīta un attiecībā uz to tika pieņemts lēmums. Satversmes tiesa norāda, ka par alternatīvu līdzekli konkrētajā tiesiskajā situācijā nevar uzskatīt tādus risinājumus, kas liegtu pieeju kasācijas instances tiesai kā tādai. Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka arī salīdzinoši neliels mantiska rakstura strīds var būt nozīmīgs lietas dalībniekiem gan tādēļ, ka tiem ir nozīmīga arī par 2000 euro mazākā summa, gan arī tādēļ, ka strīda jautājums lietas dalībniekiem var būt principiāli nozīmīgs pēc būtības (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 9. lp.). Satversmes tiesa atzīst par pamatotu Saeimas un Augstākās tiesas uzskatu, ka šāds Pieteikuma iesniedzēja viedoklis par subjektīvo interešu prioritēšanu nav pamatots. Kasācijas instances tiesa primāri nav paredzēta konkrēta tiesiskā strīda atrisināšanai pēc būtības. Konkrētā tiesiskā strīdā taisnīgs iznākums jāpanāk, attiecīgo lietu izskatot pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā. Tas apstāklis, ka pirmo divu instanču tiesās taisītais spriedums ir personai nelabvēlīgs, pats par sevi nav pietiekams pamats gaidīt, ka ikvienā lietā tiks ierosināta kasācijas tiesvedība. Apstrīdētā norma nodrošina to, ka tiesa apsver gan katra lietas dalībnieka intereses, gan vērtē sabiedrības ieinteresētību kasācijas instances tiesas resursu jēgpilnā un efektīvā izmantošanā. Būtisks ir tas apstāklis, ka apstrīdētā norma pēc sava rakstura nav imperatīva. Tiesnešu kolēģija, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, visos gadījumos visupirms izvērtē Civilprocesa likuma 464.1 panta pirmajā daļā ietvertos kritērijus, bet pēc tam var piemērot šā panta otro un trešo daļu. Tādējādi likumdevējs ir paredzējis tiesnešu kolēģijai noteiktu rīcības brīvību arī attiecībā uz apstrīdētajā normā ietvertā finansiāla rakstura kritērija piemērošanu. Proti, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts kasācijas instances tiesā, ir mazāka par 2000 euro, bet tiesnešu kolēģija saskata būtiskas sabiedrības intereses vai personas tiesību aizsardzības intereses, var tikt pieņemts lēmums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Satversmes tiesa norāda, ka noteiktas rīcības brīvības atvēlēšana kasācijas instances tiesai ir nepieciešama un saprātīga. Pretēja tiesas rīcības brīvības principam būtu tāda kazuistiska pieeja, ka likumdevējs uzskaitītu visus tiesību jautājumus, kuri katrā konkrētajā gadījumā būtu atzīstami par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai. Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā būtiska nozīme ir varas dalīšanas principam, tiesu varai, īstenojot tiesas spriešanas funkciju, ir tiesības un pienākums īstenot savu kompetenci tai noteiktās rīcības brīvības ietvaros atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesu varai tās veselumā ir jānodrošina taisnīgums kā viena no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatvērtībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu). Līdz ar to tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzības mehānisma efektivitāte ir atkarīga no visas tiesu sistēmas funkcionēšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 31.2. punktu). Kasācijas instances tiesa, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, vērtē, kāds būtu sabiedrības ieguvums iepretim indivīda tiesiskajai interesei konkrētajā lietā tad, ja šī lieta kasācijas instances tiesā tiktu ierosināta un tiktu taisīts pilns spriedums. Apstrīdētās normas raksturs ļauj tiesnešu kolēģijai veikt šo izvērtējumu, katrā konkrētajā gadījumā līdzsvarojot publiski tiesiskās intereses ar indivīda tiesiskajām interesēm. Līdz ar to likumdevēja atvēlētā rīcības brīvība Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai, ievērojot konkrētas lietas apstākļus un apstrīdētajā normā ietvertos nosacījumus, izlemt jautājumu par kasācijas sūdzības atbilstību kasācijas principam demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešama un saprātīga. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. 16. Tā kā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā norma atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, tai jāturpina izvērtēšana, pārbaudot apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību arī otrai Pieteikuma iesniedzēja norādītajai Satversmes normai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.). Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Tajā ietvertais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punktu). Lai pārbaudītu, vai konkrētā tiesiskajā situācijā ir ievērots vienlīdzības princips, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 11. punktu). Tādējādi visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka salīdzināt iespējams personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro un personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā. Abas personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Pazīme, pēc kuras minētās personu grupas var salīdzināt, esot tāda, ka ikvienam šādu civillietu dalībniekam paredzētas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību. Turpretim Saeima uzskata, ka lietā nav identificējamas salīdzināmas personu grupas pēc būtības, jo Civilprocesa likuma 464.1 pants kopumā un arī tajā ietvertā apstrīdētā norma attiecas uz visām kasācijas sūdzībām, kas tiek iesniegtas kasācijas instances tiesā, un to piemēro tiesnešu kolēģija, izlemjot jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Arī pieaicinātā persona tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma nosaka vienas kategorijas kasācijas sūdzībām piemērojamos vērtēšanas kritērijus, ko tiesnešu kolēģija ņem vērā, izlemjot jautājumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Satversmes tiesa uzskata Saeimas un tiesībsarga apsvērumus par pamatotiem. Apstrīdētā norma nosaka vienu no pamatiem atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Proti, tiesnešu kolēģija, īstenojot tiesas rīcības brīvību, piemēro apstrīdēto normu attiecībā uz noteikta finansiāla apjoma mantiska rakstura strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgais mērķis. Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, atšķirīga attieksme ir aizliegta tad, ja tās pamats vai iemesls ir kāda personīga iezīme, kas personas vai personu grupu atšķir vienu no otras, proti, situācijās, kur atšķirīgā attieksme noteikta pēc kādas personīgas pazīmes, piemēram, dzimuma, rases, valodas, reliģijas, mantiskā stāvokļa, amata (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 23. maija lēmuma lietā "Halis v. Turkey", pieteikuma Nr. 30007/96, 4. punktu). Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma noteic finansiāla rakstura kritēriju kasācijas sūdzību izvērtēšanai, kura piemērošanā Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģijai ir noteikta rīcības brīvība. Tās piemērošanas rezultātā neveidojas personu grupas, pamatojoties uz kādu personisku pazīmi. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja identificētās personu grupas nav salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 464.1 panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 92. panta pirmajam teikumam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele