11. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo dabasgāzes patērētājiem Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās pamattiesības. Turklāt Ministru kabinets, nosakot apstrīdētajās noteikumu normās paredzēto kompensācijas aprēķināšanas kārtību, neesot rīkojies atbilstoši Satversmes 64. pantam. Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Šīs normas esot piemērotas tajās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo nepieciešamība pārkāpuma gadījumā maksāt kompensāciju, kas tiek noteikta, reizinot aprēķināto izlietotās dabasgāzes daudzumu ar tarifu divkāršā apmērā, atturot dabasgāzes lietotājus no pārkāpumu izdarīšanas un nodrošinot to, ka iespējamie sistēmas operatoram nodarītie zaudējumi tiek atlīdzināti. Tomēr apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, uzliekot dabasgāzes operatoram pienākumu pierādīt, ka tam nodarīti zaudējumi, ieviešot tādu dabasgāzes uzskaites sistēmu, kas ļautu noteikt faktisko patēriņu neatkarīgi no uzstādītā gāzes skaitītāja rādījumiem, vai arī nosakot samērīga apmēra kompensāciju par pārkāpumiem. Gan Krimināllikums, gan Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss paredzot atbildību par tādu pašu rīcību, par kuru apstrīdētās normas paredz kompensācijas maksāšanas pienākumu. Tādējādi administratīvā atbildība un apstrīdētajās normās paredzētā kompensācija esot pielīdzināmas krimināltiesiska rakstura sodam. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētā kompensācija, iespējams, pārkāpjot dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu. Turklāt tik liela kompensācija par tikai iespējamiem zaudējumiem varot tikt uzskatīta par sodu, kas nav samērīgs ar nodarījumu. Tiesībsargs norāda, ka regulējums, atbilstoši kuram sistēmas operators nosaka diferencētās dabasgāzes patēriņa normas, esot saprātīgs un neesot pretrunā ar Enerģētikas likumā paredzēto Ministru kabineta kompetenci - noteikt kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību. Tas, ka sistēmas operators nosaka diferencētās dabasgāzes patēriņa normas, neesot Satversmes 64. panta pārkāpums. Lai arī kompensēšanas pienākums pats par sevi neesot prettiesisks, Ministru kabineta izraudzītā metodoloģija neesot samērīga un likumdevējs neesot vēlējies pieļaut kompensāciju apstrīdētajās noteikumu normās paredzētajā apmērā. Ņemot vērā taisnīguma principu, likumdevējs neesot vēlējies, lai par vieniem un tiem pašiem zaudējumiem tiktu maksāta kompensācija jeb atlīdzība divas reizes vai arī noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz atlīdzināmos zaudējumus.