16. Article

Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība "Gaso" (turpmāk - AS "Gaso") - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei. Apstrīdētajā likuma normā ietverto pilnvarojumu nevarot skatīt atrauti no Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmās daļas un tajā ietvertā pilnvarojuma noteikt dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību. Likumdevējs esot pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt enerģētikas jomas dalībnieku tiesības un pienākumus. Pilnvarojums esot pietiekami plašs un ar skaidri saprotamu saturu - tas attiecoties kā uz līgumiskām, tā arī uz ārpuslīgumiskām attiecībām. Turklāt apstrīdētajā likuma normā ietvertais pilnvarojums nevis "pārdeleģējot", bet gan tieši nosakot fiziskās personas faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas kārtību. Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvi atturēt dabasgāzes lietotājus no nesankcionētas un patvaļīgas iejaukšanās dabasgāzes sistēmā, aizsargāt sadales sistēmas operatora tiesības, mazinot izdevumus, kas tam radušies saistībā ar nesankcionētu pieslēgšanos dabasgāzes apgādes sistēmai, kā arī aizsargāt godprātīgo dabasgāzes lietotāju tiesības, nodrošinot to, ka viņi nav materiāli atbildīgi par negodprātīgo dabasgāzes lietotāju pārkāpumiem. Apstrīdētajās normās ietvertais kompensācijas institūts un tās apmērs esot preventīvi vērsts uz to, lai potenciāli negodprātīgie dabasgāzes lietotāji pēc iespējas atturētos no tādas ar likumu un konkrēto dabasgāzes piegādes līgumu nesavienojamas rīcības, kas objektīvi varētu novest pie gāzes noplūdes, avārijas situācijas vai avārijas. Savukārt apstrīdēto normu kompensējošā funkcija citstarp esot vērsta arī uz to, lai sadales sistēmas uzturētājam tiktu kompensēti izdevumi par darbiem, kas veikti, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības uz dzīvību un veselību un novērstu mantas apdraudējumu. Civiltiesiska līgumsoda piemērošana neattiektos uz dabasgāzes lietotājiem, kuriem nav noslēgts līgums ar dabasgāzes sistēmas operatoru, tādējādi tas nevarot tikt uzskatīts par alternatīvu līdzekli apstrīdētajām normām, kuras aptver arī ārpuslīgumiskas saistības. Par apstrīdētajām normām alternatīvu līdzekli nevarot kalpot arī krimināltiesībās vai administratīvajās tiesībās pastāvošā atbildība, jo tā faktiski nefunkcionējot. Analizējot Noteikumu Nr. 1048 58. punkta atbilstību samērīguma principam, to vajagot interpretēt ciešā kopsakarā ar 59. punktā ietverto tā laika ierobežojumu, par kuru kompensācija faktiski maksājama. Abu minēto tiesību normu mijiedarbības rezultāts esot objektīvs līdzsvars starp dabasgāzes lietotāja - pārkāpēja - tiesiskajām interesēm, no vienas puses, un dabasgāzes sistēmas operatora tiesībām un interesēm, no otras puses. Tādēļ regulējums, kas nosaka lietotāja pienākumu veikt divkārša tarifa maksājumu kaitējuma atlīdzināšanai, esot pamatots. Vairumā gadījumu šis divkāršais maksājums pat nesedzot reālo gāzes patēriņu jeb tiešo zaudējumu, kā arī neatlīdzinot netiešos zaudējumus un nodarīto kaitējumu. Proti, valsts esot noteikusi sistēmas operatora atbildību par gāzes tīklu drošību, tādēļ tagad operatoram kā komersantam jo īpaši vajagot veikt drošības garantēšanai nepieciešamos pasākumus. Gadījumā, kad persona ir patvaļīgi pieslēgusies gāzes tīkliem vai bojājusi mērierīci, precīzi noteikt patērētās gāzes daudzumu objektīvi neesot iespējams tās gaistošo īpašību dēļ un atlīdzinājums tikai par patērēto gāzi nesedzot drošības prasību izpildei nepieciešamos izdevumus. Papildus AS "Gaso" norāda uz tehnoloģiskajiem un dabiskajiem gāzes zudumiem, kas parasti rodoties starp tās pieņemšanu un nodošanu lietotājam. Šajos zudumos ietilpstot arī tā neuzskaitītā gāze, kas tiek patērēta nelikumīga pieslēguma vai sabojāta skaitītāja dēļ. Uzskaites instrumenta bojājumu gadījumos bieži vien objektīvi nemaz neesot iespējams atspēkot vai pierādīt to, ka gāze ir vai nav lietota, - gāze esot gaistoša un sprādzienbīstama viela. Tādēļ nelikumīga pieslēguma gadījumā nevarot uzskaitīt visu nu jau izgaisušo gāzi, bet varot tikai līdz noteiktai ticamības pakāpei aprēķināt neuzskaitīto gāzes daudzumu.