18. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps - norāda, ka likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos ietvertais regulējums ir pārbaudāms kopumā, vērtējot, vai saturiski tas uzskatāms par atbilstošu Satversmei, un atzīstot Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus likuma un tiesību sistēmas ietvaros, ja tam ir pietiekams likumdevēja pilnvarojums. Satversmes 64. pantam neatbilstot tāds likums, kurš nav pieņemts un izsludināts pienācīgā kārtībā, proti, tāds likums, kura pieņemšanas un izsludināšanas procesā ir būtiski pārkāpti vispārējie tiesību principi, jo īpaši labas likumdošanas princips, Satversme vai citas attiecināmās tiesību normas. Turklāt Satversmes 64. pantam neatbilstot tāds pilnvarojums, kas nozīmētu likumdevēja atteikšanos no likumdošanas tiesību izmantošanas. Jautājums par pilnvarojuma skaidrību un pietiekamību lielā mērā esot identificējams ar jautājumu par likumā ietvertās tiesību normas skaidrību un kvalitāti un kā tāds ietilpstot Satversmes 90. panta tvērumā. Ikviena tiesību norma vienmēr esot iztulkojama, un tiesību piemērotājam esot pienākums noskaidrot tiesību normas saturu, izmantojot visas tiesību normu iztulkošanas metodes. Turklāt pilnvarojuma skaidrības pārbaude esot obligāts Ministru kabineta noteikumu izdošanas un arī piemērošanas priekšnoteikums. Pilnvarojuma skaidrība un pietiekamība neesot formāli nošķirama un izvērtējama atsevišķi no pārbaudes, vai šajā pilnvarojumā ietvertais regulējums saturiski atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām. Pārdeleģēšanas nepieļaujamība Latvijas tiesiskajā sistēmā esot atzīstama par šajā sistēmā pastāvošu vispārēju tiesību principu. Tas nozīmējot: ja Saeima ar likumu pilnvarojusi Ministru kabinetu izdot noteikumus un tajos detalizētāk regulēt kādus jautājumus, tad Ministru kabinetam vajag pašam šo pilnvarojumu īstenot un attiecīgos jautājumus noregulēt. Satversmes tiesas judikatūra tradicionāli esot vērsta uz to, lai maksimāli sašaurinātu Ministru kabineta vērtēšanas un rīcības brīvības robežas likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma izpildē. Satversmes tiesas praksē esot labi attīstīta prasība pēc pilnvarojošās normas precīza tekstuāla formulējuma, kā arī ultra vires doktrīna. Tādējādi Latvijas tiesiskās sistēmas transformācijas procesā esot sekmēta kontinentālās Eiropas tiesību saimei piederīgām tiesiskajām sistēmām tipiskās likuma varas atjaunošana un mazināta sociālistisko tiesību lokam vēsturiski raksturīgā izpildvaras loma tiesisko attiecību regulēšanā un tās izdoto normatīvo tiesību aktu faktiskā ietekme. Tomēr šobrīd esot nepieciešams pārvērtēt, vai attiecīgās pieejas uzturēšana Latvijas tiesiskajā sistēmā joprojām ir nepieciešama un vai tā nesekmē tiesību formālismu. Secinājumu daļa