19. Article

Saeima ir izteikusi apsvērumus par tiesvedības izbeigšanu lietā daļā par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 64. pantam, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Proti, Saeima norāda, ka Satversmes tiesas procesa ietvaros likumdevēja dotā pilnvarojuma būtības noskaidrošana, tostarp vērtējot, vai tas ir pietiekami skaidrs un precīzs, notiek, izskatot lietas par likumdevēja pilnvarotās institūcijas izdoto normatīvo aktu atbilstību augstāka juridiska spēka normām. Tādējādi izskatāmajā lietā vajagot pārbaudīt, vai Ministru kabinets bija tiesīgs uz apstrīdētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma pamata izdot apstrīdētās noteikumu normas, savukārt apstrīdētās likuma normas atbilstība Satversmes 64. pantam atsevišķi neesot vērtējama. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti izskatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 9. punktu). Saeimas paustie apsvērumi par tiesvedības izbeigšanu izskatāmajā lietā ir saistīti ar to, vai apstrīdētajā likuma normā, iespējams, ietvertais enerģijas lietotāju pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, un ar šā izvērtējuma metodoloģiju. Satversmes tiesa jau iepriekš šādus apsvērumus ir vērtējusi, izskatot lietu pēc būtības. Proti, Satversmes tiesa, pārbaudot, vai tiesību norma atbilst Satversmes VIII nodaļā ietvertajām pamattiesībām, ir vērtējusi to, vai šī tiesību norma ir pieņemta pienācīgā kārtībā, tostarp ievērojot Satversmes 64. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008‑09‑0106 5. un 6. punktu). Turklāt vairākus pieteikumus Satversmes tiesai ir iesniegušas tiesas, kurām apstrīdētā likuma norma jāpiemēro to izskatīšanā esošajās civillietās. Tās norāda, ka apstrīdētajā likuma normā Ministru kabinetam noteiktais pilnvarojums neatbilstot Satversmes 64. pantam, jo neesot skaidrs un tajā neesot noteikti galvenie pilnvarojuma virzieni. Proti, likumdevējs esot vēlējies papildus pienākumam atlīdzināt neuzskaitīto dabasgāzes patēriņu noteikt pienākumu kompensēt nekonkretizētu kaitējumu. Saprātīga likumdevēja prezumpcijas ietvaros neesot rodams pamats tam, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai kompensācija jeb atlīdzība par tiem pašiem zaudējumiem tiktu maksāta divas reizes vai arī tiktu noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz atlīdzināmos zaudējumus (sk. lietas materiālu 13. sēj. 68. un 113. lp.). Arī šo apsvērumu izvērtēšanas ietvaros nepieciešams analizēt vairākus lietas aspektus pēc būtības. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.