23. Article

Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo mājsaimniecības lietotāja pamattiesības. Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes komersants konstatē, ka mājsaimniecības lietotājs pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes lietošanas noteikumi), un šā pārkāpuma rezultātā viņam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, mājsaimniecības lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzuma noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka Ministru kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija). No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010‑25‑01 5. punktu). Apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, tādējādi apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma ierobežo personai - mājsaimniecības lietotājam - Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības.