25. Article

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑15‑01 13.2. punktu). 25.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada 5. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā". Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. 25.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu noteikuma piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 15.2. punktu). No apstrīdētās likuma normas mājsaimniecības lietotājs varēja secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja viņš būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Energoapgādes komersants no šāda mājsaimniecības lietotāja var prasīt samaksu par izlietoto dabasgāzi un kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs, persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. 25.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību (sk. arī šā sprieduma 19. punktu). 25.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citas valsts institūcijas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017‑11‑03 14.1. punktu). Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.2. punktu). Proti, atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus - noteikumus tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādus jautājumus un kādā veidā Ministru kabinets ir tiesīgs noregulēt (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑0306 10. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, pirmkārt, vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības, konkrētajā gadījumā - saistībā ar dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpšanu, un, otrkārt, vai likumdevējs apstrīdētajā likuma normā ir skaidri norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir tiesīgs konkretizēt. 25.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑02‑03 18.1.1. punktu). No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 1. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un, otrkārt, ar patērētāju interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra sprieduma lietā Nr. 2002‑16‑03 5. punktu). Turklāt sabiedriskie pakalpojumi parasti ir svarīgi cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai. Līdz ar to regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju savstarpējās tiesiskās attiecības ir tādas, ko regulē ne vien vispārīgās civiltiesību normas, bet arī speciālās tiesību normas. Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību, tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 1. punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu, pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk. Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu). Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē (sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu, kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu). Savukārt mājsaimniecības lietotājs kā enerģijas lietotājs no energoapgādes komersanta pērk un savām vajadzībām patērē citstarp dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. un 39. punktu). Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā, Latvijas dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek sadalīti visefektīvākajā veidā (sk.: Wish R., Bailey D. Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p. 7). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas kaitē patērētājiem, tādēļ valstij bija pienākums iejaukties Latvijas dabasgāzes tirgū un veicināt patērētāju aizsardzību, tai skaitā nosakot izņēmumus no privāttiesisko attiecību noregulējuma (sal. sk.: Cseres K. J. Competition Law and Consumer Protection. Hague: Kluwer Law International, 2005, p. 154-155; Lianos I., Korah V., Siciliani P. Competition Law. Analysis, Cases & Materials. New York: Oxford University, 2019, p. 90-91). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu. Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto likuma normu, izdevis Noteikumus Nr. 1048. Tie noteic, ka dabasgāzi lietotājam piegādā saskaņā ar šiem noteikumiem un sistēmas operatora un lietotāja noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi (sk. Noteikumu Nr. 1048 3. punktu). Sistēmas operators nodrošina lietotājam dabasgāzes piegādi līdz dabasgāzes apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un atbildības dalījuma vietai starp sistēmas operatora un lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām (sk. Noteikumu Nr. 1048 2.3. apakšpunktu un 26. punktu). Savukārt lietotājs ir atbildīgs par savā īpašumā vai lietošanā esošo dabasgāzes apgādes sistēmu un tās darbību, un viņam ir arī pienākums reģistrēt datus par izlietotās dabasgāzes daudzumu un ziņot sistēmas operatoram, kā arī samaksāt par patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 1048 34. punktu, 36.5. apakšpunktu un 46. punktu). Patērētās dabasgāzes daudzums nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai dabasgāzes patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota lietotāja dabasgāzes apgādes sistēma (sk. Noteikumu Nr. 1048 12. un 53. punktu). Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad mājsaimniecības lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms un arī energoapgādes komersantam nodarītie zaudējumi esot jānosaka pēc konkrēta aprēķina. Sistēmas operatora iespējas pārtraukt dabasgāzes piegādi esot būtiski ierobežotas, jo šīs darbības veikšanai nepieciešama iekļūšana attiecīgā mājsaimniecības lietotāja īpašumā, kur vēsturiski izveidojušos tehnisku apstākļu dēļ izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie mājsaimniecības lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi nenodrošinot. Tāpat sistēmas operators nevarot konstatēt, kad tieši attiecīgais lietotājs veicis prettiesiskās darbības un kāds dabasgāzes daudzums faktiski izlietots konkrētajā objektā (sk. Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 134.-135. lp. un 13. sēj. 30. lp.). No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un sistēmas operatoram nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas tiesisko regulējumu gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums nav nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un tai ir jādarbojas kā likumā noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03 10.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad nevarētu izdot tādas tiesību normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016‑23‑03 17.1.3. punktu un 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06‑0103 18. punktu). Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā likuma normā ietvertais likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam ir pietiekami skaidrs. Likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas tiesiskās attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants nesamērīgi neierobežotu patērētāju tiesības. Tādējādi likumdevējs pats ir izlēmis jautājumu par to, kādā veidā tiek regulētas tiesiskās attiecības, kurās mājsaimniecības lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, skaidri pilnvarojot Ministru kabinetu noregulēt atsevišķus ar to saistītos aspektus. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertais mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam.