29. Article

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē. Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 23. punktu). 29.1. Gan A. Petrovs, gan šā sprieduma 5. un 6. punktā minētās tiesas norāda, ka alternatīvs līdzeklis apstrīdētajā likuma normā noteiktajam mājsaimniecības lietotāja pienākumam dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana. Turpretī Saeima norāda, ka Civillikuma piemērošana nesasniegtu leģitīmo mērķi un tādēļ nav piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis šā mērķa sasniegšanai. 29.1.1. Apstrīdētajā likuma normā ietvertais mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt par izlietoto dabasgāzi ir saistīts ar to, ka energoapgādes komersantam vēsturisku un tehnisku iemeslu dēļ ir grūti konstatēt dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpuša mājsaimniecības lietotāja faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu un to samazināt (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 134.-135. lp.). Proti, tiek pieļauta dabasgāzes piegādes izdevumu atlīdzināšana Ministru kabineta noteiktajā kārtībā arī tad, ja nav zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums. Civillikuma 1770. pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Savukārt atbilstoši Civillikuma 1779. pantam katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Tādējādi zaudējumu atlīdzināšanas pienākums ir universāls līdzeklis, kurš pastāv uz likuma pamata un par kuru pusēm nav īpaši jāvienojas. Zaudējumu atlīdzināšana novērš tiesību aizskāruma sekas, atjauno mantisko stāvokli vai nodrošina tādu stāvokli, kāds būtu tad, ja nebūtu noticis tiesību pārkāpums. Vispārīgā gadījumā aizskartajai personai, prasot tai nodarītu zaudējumu atlīdzību, ir pienākums pierādīt pārkāpēja prettiesisku darbību vai bezdarbību, zaudējumu apmēru, kā arī cēloņsakarību starp abiem minētajiem. Tomēr tiesību zinātnē par vienu no zaudējumu apmēra noteikšanas sevišķajiem veidiem, kas atsevišķos gadījumos piemērojams energoapgādes jomā, ir atzīta arī prezumpcija par enerģijas patēriņu tādā apmērā, kāds tas bijis pirms strīdu izraisījušā notikuma (sk.: Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 246. lpp.). Pieņemot apstrīdēto likuma normu, likumdevējs izlēmis, ka šāds zaudējumu apmēra noteikšanas veids, ņemot vērā dabasgāzes apgādes sistēmas vēsturiskās un tehniskās īpašības, piemērojams arī dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā. Piemērojot vispārīgo Civillikuma regulējumu, apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē, jo energoapgādes komersantam gadījumā, kad zaudējumu apmēra noteikšana var būt objektīvi apgrūtināta vai pat neiespējama, būtu jāpierāda tam nodarīto zaudējumu apmērs. Tādējādi Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. 29.1.2. Apstrīdētajā likuma normā ietvertais mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt energoapgādes komersantam kompensāciju preventīvi ir vērsts uz to, lai potenciāli negodprātīgie mājsaimniecības lietotāji pēc iespējas atturētos no tādas ar likumu un konkrēto līgumu par dabasgāzes piegādi nesavienojamas rīcības, kas objektīvi varētu novest pie gāzes noplūdes, avārijas situācijas vai avārijas (sk. arī AS "Gaso" viedokli lietas materiālu 12. sēj. 64. lp.). Satversmes tiesa jau atzina, ka kompensācija ir pielīdzināma līgumsodam Civillikuma izpratnē (sk. šā sprieduma 28.2. punktu). Tiesību doktrīnā pausts viedoklis, ka līgumsods pilda disciplinējošu (preventīvu), kompensējošu un sodīšanas funkciju (sk.: Torgāns K. Līgumu un deliktu tiesību problēmas. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 153. lpp.). Arī kompensācija ir vērsta uz minēto funkciju izpildi. Latvijas tiesiskās sistēmas pašreizējā attīstības stadijā, kurā likumdevējs civiltiesiskajās attiecībās vispārīgi atzīst un pieļauj līgumsoda pielīgšanu, likumdevējs var, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas, ar speciālām normām noregulēt jautājumu par saistību tiesību pastiprināšanu atšķirīgi no vispārīgās tiesiskās kārtības. Proti, likumdevējs mainīgajos sociālajos, ekonomiskajos un politiskajos apstākļos ar tiesību normu palīdzību visdažādākās tiesiskās situācijas noregulē tā, lai tās atbilstu sociālajai realitātei. Konkrētajā gadījumā, monopolstāvokļa apstākļos, likumdevējs paredzējis speciālu tiesisko regulējumu, nosakot, ka kompensācijas maksāšanas pienākums ir obligāts. Ja energoapgādes tiesiskajās attiecībās tiktu piemērots vispārīgais Civillikuma regulējums, tad pienākums samaksāt kompensāciju, kas tiesisko seku ziņā pilda līgumsoda funkcijas, būtu atkarīgs no monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta un mājsaimniecības lietotāja vienošanās. Proti, būtu iespējami tādi gadījumi, kad kompensācijas kompensējošā, disciplinējošā un sodīšanas funkcija attiecībā uz mājsaimniecības lietotāju nesasniegtu savu mērķi un varētu tikt apdraudēta droša un nepārtraukta dabasgāzes piegādes pakalpojuma nodrošināšana. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē. Tādējādi monopolstāvokļa apstākļos Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam kompensācijas maksāšanas pienākumam. 29.2. A. Petrovs uzskata, ka par apstrīdētajā likuma normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas pienākumam alternatīvu līdzekli ir uzskatāmi sodi, kas piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu. Arī Augstākā tiesa pauž viedokli, ka mērķis disciplinēt mājsaimniecības lietotāju tiek sasniegts jau ar normatīvajiem aktiem, kas par dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu paredz kriminālatbildību un administratīvo atbildību. Turpretī Saeima norāda, ka kriminālatbildība ir smagākais juridiskās atbildības veids un tāpēc nav personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis. Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss neparedzot atsevišķu pārkāpumu par nelikumīgām ar patērētās dabasgāzes komercuzskaiti saistītām darbībām. Krimināllikuma 182.1 pantā ir noteikta kriminālatbildība par nelikumīgām darbībām ar patērētās gāzes komercuzskaiti, proti, iejaukšanos gāzes komercuzskaites mēraparātu darbībā vai par tās traucēšanu, vai par iekārtu, ierīču vai programmatūras izgatavošanu, pielāgošanu, izplatīšanu vai uzstādīšanu, ja tas rada iespēju personām patvaļīgi patērēt gāzi. Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 98.1 pantā ir paredzēta administratīvā atbildība par dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpšanu. Minētie noteikumi ietver arī mājsaimniecības lietotāja pienākumus patērētās dabasgāzes komercuzskaitē, tostarp uzstādīto norēķinu uzskaites mēraparātu, dabasgāzes patēriņa skaitītāju, ar tiem saistītu telemetrijas un telemehānikas sistēmu un plombu saglabāšanu (sk. Noteikumu Nr. 1048 36.2. apakšpunktu). No Satversmes tiesas judikatūras izriet secinājums: lai regulētu personu uzvedību un atturētu tās no prettiesiskas rīcības, valsts var paredzēt personas juridisku atbildību par šo rīcību. Šādu regulējumu pieņemot, likumdevējs parasti balstās uz priekšstatiem, uzskatiem un vērtībām, ko akceptējusi sabiedrība un ko tas ir tiesīgs izteikt normatīvā veidā (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2013‑09‑01 10. punktu un 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑34‑01 17. punktu). Atbilstoši Krimināllikuma 35. panta otrajai daļai un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 22. pantam soda par noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu mērķis ir sabiedrības drošības aizsardzība, taisnīguma atjaunošana, vainīgās personas sodīšana un uzvedības ietekmēšana, kā arī vainīgās personas un citu personu atturēšana no noziedzīgu nodarījumu vai administratīvu pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi kriminālatbildība un administratīvā atbildība ir visupirms vērsta uz attiecīgās prettiesiskās rīcības īstenotāja sodīšanu un sabiedrības kā abstrakta indivīdu kopuma interešu aizsardzību. Tomēr, vērtējot, vai apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, jāņem vērā personu tiesiskās attiecības, ko skar apstrīdētā norma, tostarp katra tiesisko attiecību subjekta tiesības un intereses (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑21‑01 19. punktu). Mājsaimniecības lietotājs apstrīdētajā likuma normā noteikto kompensāciju maksā energoapgādes komersantam ne vien Ministru kabineta noteikumu pārkāpuma, bet arī līguma par dabasgāzes piegādi pārkāpuma gadījumā. Tādējādi kompensācija disciplinē mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses. Turpretī likumdevēja noteiktā kriminālatbildība un administratīvā atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā neveicina. Turklāt kriminālatbildību kā smagāko iespējamo juridiskās atbildības veidu, kas var būtiski ietekmēt personas dzīvi arī pēc kriminālsoda izciešanas, nevar pielīdzināt civiltiesiskā strīda sekām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018‑10‑0103 13.2. punktu). Tādējādi kriminālatbildības un administratīvās atbildības tiesiskā regulējuma piemērošana dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam kompensācijas samaksas pienākumam. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.