30. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 15. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par mājsaimniecības lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošina līdzsvaru starp mājsaimniecības lietotāja, kas pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, tiesībām uz īpašumu un energoapgādes komersanta tiesībām uz īpašumu. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un likumīgajām interesēm. 30.1. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs, nosakot mājsaimniecības lietotājam pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju, ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot kompensāciju kā mājsaimniecības lietotāja saistību pastiprinošu līdzekli par labu energoapgādes komersantam. Gan mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un kvalitatīva dabasgāzes sistēmas darbība ir svarīga cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšanai, likumdevējam bija pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas gadījumā, kad mājsaimniecības lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Augstākā tiesa un tiesībsargs norāda, ka pati kompensācija esot pielīdzināma krimināltiesiska rakstura sodam un tādējādi esot pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips (sk. lietas materiālu 13. sēj. 70. un 114. lp. un 14. sēj. 80. lp.). Likumdevējs apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma gadījumā līdztekus kriminālatbildībai un administratīvajai atbildībai var noteikt un pieļaut arī civiltiesiska rakstura sekas, ciktāl tas nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Lai arī vispār ir iespējama situācija, kad papildu iedarbība uz personu var nonākt pretrunā ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu, konkrētajā gadījumā tas, ka apstrīdētajā likuma normā ir noteikts mājsaimniecības lietotāja pienākums samaksāt arī kompensāciju, pats par sevi vēl nepiešķir kompensācijai krimināltiesisku raksturu un nenozīmē to, ka būtu pārkāpts dubultās sodīšanas nepieļaujamības princips. 30.2. Mājsaimniecības lietotāji ir lielākā daļa no apstrīdētajā likuma normā minētajiem enerģijas lietotājiem. Piemēram, laika posmā no 2012. gada līdz 2016. gadam vairāk nekā 400 tūkstoši AS "Latvijas Gāze" klientu bija mājsaimniecības lietotāji, kas dabasgāzi izmantoja mājsaimniecību plītīm un apkurei (sk. AS "Latvijas Gāze" 2016. gada pārskata 9. lpp. Pieejams: cns.omxgroup.com.). Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 3. punktam šie lietotāji ir patērētāji. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko attiecību subjekts, kurš, it īpaši tiesiskajās attiecībās ar monopolstāvoklī esošu komersantu, bauda speciālu aizsardzību. Patērētāju tiesību aizsardzība demokrātiskā tiesiskā valstī ir sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai nozīmīga vērtība, kuru valstij ir pienākums nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu un 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 24.1. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un mājsaimniecības lietotāja kā attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja tiesisko attiecību noregulējumu, izlēmis, ka dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājs samaksā par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksā kompensāciju energoapgādes komersantam. Ar apstrīdēto likuma normu šo maksājumu apmērs ir ierobežots, paredzot tā precizēšanu Ministru kabineta noteikumos. Tādējādi situācijā, kad energoapgādes komersants ir monopolstāvoklī, tiek veicināta Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 5. pantā ietvertā līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principa ievērošana. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā likuma normā ietvertā ierobežojuma ir lielāks nekā nelabvēlīgās sekas, kas dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpušajiem mājsaimniecības lietotājiem rodas to pamattiesību ierobežojuma dēļ. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam.