32. Article

Satversmes tiesa jau atzina, ka, izvērtējot personai Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojuma attaisnojamību, visupirms nepieciešams izvērtēt, vai šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk. šā sprieduma 24. un 25. punktu). Lai gan apstrīdētās noteikumu normas tiek vērtētas kā vienots regulējums, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai katra no šīm normām ir pieņemta pienācīgā kārtībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014‑11‑0103 18. punktu). 32.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016‑04‑03 20. punktu). Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam. 32.2. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005‑03‑06 10.4. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015‑03‑01 23. punktu). Likumdevējs ar apstrīdēto likuma normu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums un aprēķināma kompensācija. Apstrīdētā likuma norma Noteikumos Nr. 1048 ir norādīta kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats. Noteikumi Nr. 1048 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti. Tomēr pieteikumu iesniedzēji norāda uz apstrīdēto noteikumu normu neatbilstību Satversmes 64. pantam. Proti, ar Noteikumu Nr. 1048 87. punktu Ministru kabinets esot deleģējis noteikumu izdošanu komersantam, kas neesot demokrātiski leģitimēts (sk. A. Petrova pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 12. lp.). Tāpat lietas materiālos pausts viedoklis, ka Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktu, ir rīkojies ārpus pilnvarojuma ietvara un tādējādi šīs normas nav izdotas pienācīgā kārtībā (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 14. sēj. 78. lp.). 32.3. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai izvērtētu izpildvaras izdoto normu atbilstību Satversmes 64. pantam, jāizvērtē, vai ir ievērota pilnvarošanas kārtība, proti, jānoskaidro pilnvarojošo normu saturs un mērķis, bet pēc tam jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot attiecīgās normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑33‑01 13. punktu). Satversmes tiesa, noskaidrojot apstrīdētās likuma normas saturu un mērķi, jau atzina, ka likumdevējs pats ir noregulējis tiesiskās attiecības gadījumos, kad mājsaimniecības lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, skaidri pilnvarojot Ministru kabinetu noregulēt atsevišķus ar tām saistītos aspektus (sk. šā sprieduma 25.3.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās noteikumu normas, ir ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas. 32.3.1. Ministru kabinets Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā ir paredzējis kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību. Proti, sistēmas operators kompensāciju nosaka, reizinot aprēķināto izlietotās dabasgāzes daudzumu ar tarifu divkāršā apmērā. Tātad šīs normas detalizētāk regulē apstrīdētās likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Tomēr tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šīs normas ir izdotas likumā noteiktā pilnvarojuma robežās. Ministru kabinets drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, kā arī citiem likumiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑06‑0103 18. punktu). Tas izriet ne vien no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamata, bet arī no racionāla likumdevēja principa. Proti, Ministru kabinetam, raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst apstrīdētajā likuma normā ietvertajam likumdevēja pilnvarojumam, bija jāņem vērā, ka likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros. Turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 25.2. punktu). Tikai, interpretējot likumdevēja doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018‑11‑01 18.1. punktu). Pirmkārt, jau pirms Noteikumu Nr. 1048 izdošanas Latvijas tiesiskajā sistēmā tika atzīts, ka līgumsodam ir sodīšanas un zaudējumu atlīdzināšanas funkcija. Gadījumos, kad no lietas apstākļiem secināms, ka līgumsods pēc tā apmēra, salīdzinot ar iespējamiem pārkāpuma izraisītajiem zaudējumiem, veic galvenokārt sodīšanas funkciju, tā piemērošana vērtējama atbilstoši vispārējiem sodīšanas rakstura tiesisko līdzekļu piemērošanas principiem (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. SKC‑212 13.-16. punktu). Konkrētajā gadījumā kompensācija tiesisko seku ziņā pilda līgumsoda funkcijas (sk. šā sprieduma 28.2. un 29.1.2. apakšpunktus). Tomēr, nosakot fiksētu kompensācijas apmēru, Ministru kabinets nav nodrošinājis soda individualizācijas principa ievērošanu, proti, to, ka soda apmērs katrā konkrētā gadījumā ir samērojams ar personas izdarīto nodarījumu (sk. arī Dr. iur. Jāņa Kārkliņa viedokli lietas materiālu 2. sēj. 31. lp.). Otrkārt, Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā noteiktās kompensācijas apmērs neatbilst patērētāju tiesībās pastāvošajam principam, ka līgumsodam vai citai kompensācijai par līgumsaistību neizpildi vai nepienācīgu izpildi ir jābūt samērīgam ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem (sk. arī Patērētāju tiesību aizsardzības centra viedokli lietas materiālu 13. sēj. 15. lp.). Ja reiz samaksas par dabasgāzi un kompensācijas noteikšana un ierobežošana ir vērsta uz patērētāju aizsardzību no monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta, tad Saeima, apstrīdētajā likuma normā piešķirot pilnvarojumu Ministru kabinetam, atbilstoši racionāla likumdevēja principam nevarēja būt vēlējusies, lai Ministru kabinets nosaka tādu kompensācijas apmēra noteikšanas metodi, kuras ietekme uz patērētāju varētu pārkāpt patērētāju tiesību aizsardzību regulējošo normatīvo tiesību aktu prasības. 32.3.2. No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka gadījumos, kad likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu konkretizēt kāda jautājuma noregulējumu, Ministru kabinetam nav tiesību pilnvarot kādu citu subjektu vai institūciju šā jautājuma noregulēšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 21. janvāra spriedumu lietā Nr. 2001‑09‑01). Turklāt ārējo normatīvo tiesību aktu izdošanai atšķirībā no citu izpildvaras darbību veikšanas ir nepieciešama tam atbilstoša demokrātiska leģitimācija (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015‑11‑03 21.1. punktu). Proti, demokrātiskā tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka vispārsaistošas tiesību normas pieņem tiesību subjekts vai institūcija, kura nav demokrātiski leģitimēta. Konkrētajā gadījumā Ministru kabinets Noteikumu Nr. 1048 87. punktā noteicis, ka sistēmas operators dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā mājsaimniecības lietotājam izlietotās dabasgāzes daudzumu nosaka saskaņā ar sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētajām patēriņa normām. Proti, Ministru kabinets nevis pats ir noteicis, kā dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā nosakāms izlietotās dabasgāzes daudzums, bet gan pilnvarojis to izdarīt sistēmas operatoru, uzliekot sistēmas operatoram pienākumu tā apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteikt diferencētās patēriņa normas. Tātad Ministru kabinets ne vien nav ievērojis apstrīdētajā likuma normā noteiktās pilnvarojuma robežas, bet arī apstrīdēto noteikumu normu kā vienota tiesiskā regulējuma tiesiskajā sastāvā ietvēris tādu nosacījumu, kuru nosaka privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas ultra vires un neatbilst Satversmes 64. pantam. Tādējādi apstrīdētajās noteikumu normās ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Līdz ar to apstrīdētās noteikumu normas neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam.