34. Article

A. Petrovs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā neesošām no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Līdzīgi arī šā sprieduma 5. un 6. punktā norādītās tiesas attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem, kas ir atbildētāji to izskatīšanā esošajās civillietās, lūdz atzīt apstrīdētās noteikumu normas par spēkā neesošām no mājsaimniecības lietotāju pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Turklāt Augstākā tiesa norāda, ka apstrīdētās noteikumu normas ir piemērojamas ne vien tās izskatīšanā esošajās civillietās, bet arī virknē citu civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās (sk. Augstākās tiesas pieteikumu lietas materiālu 13. sēj. 67. un 112. lp.). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Tādējādi likumdevējs Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑43‑01 34. punktu un 2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014‑09‑01 21. punktu). Satversmes tiesas praksē ir secināts, ka tiesību normas, kas pieņemtas ultra vires, ir atzīstamas par prettiesiskām un spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža (sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04‑03(98) secinājumu daļu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007‑04‑03 25. punktu). Attiecībā uz šādiem gadījumiem prezumējams, ka antikonstitucionāla tiesību norma nekad nav bijusi spēkā, jo nav pieņemta pienācīgā kārtībā, un tāpēc arī nevar radīt tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 13. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka izņēmuma gadījumos varētu tikt pieļautas atkāpes no šīs prezumpcijas. Tomēr šajos gadījumos Satversmes tiesai būtu jākonstatē būtiski apstākļi, kas pamatotu minētā izņēmuma noteikšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 13. punktu un 2016. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015‑13‑03 17. punktu). Apstrīdētās noteikumu normas ir izdotas ultra vires. Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav konstatējusi tādus būtiskus apstākļus, kuri varētu pamatot izņēmumu no prezumpcijas par apstrīdēto noteikumu normu spēkā neesību no to izdošanas brīža. Tas nozīmē, ka apstrīdētās noteikumu normas attiecībā uz personām, kurām tās piemērotas vai būtu jāpiemēro tiesā, atzīstamas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: