5. Article

Pieteikumu iesniedzēja - Augstākā tiesa - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmes 64. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, bet Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punkts - Satversmes 64. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. 5.1. Augstākās tiesas izskatīšanā esot divas civillietas, kurās celta prasība par parāda piedziņu, pamatojoties citstarp uz apstrīdēto likuma normu un Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktu, un apelācijas instances tiesa šīs normas esot piemērojusi. Savukārt kasācijas sūdzībā pēc būtības esot apstrīdēta šo normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. Minētās normas aizskarot indivīda - patērētāja - tiesības uz jau iegūtu īpašumu, pakļaujot viņu pienākumam veikt nesamērīgi lielus maksājumus, kas varot ievērojami samazināt personas mantisko stāvokli. 5.2. Apstrīdētajā likuma normā likumdevēja noteiktais pilnvarojums Ministru kabinetam neatbilstot Satversmes 64. pantam, jo tas neesot skaidrs, proti, neesot skaidrs, kāds kaitējums un uz kāda pamata ir kompensējams. Saprātīga likumdevēja prezumpcijas ietvaros neesot rodams pamats tam, ka likumdevējs būtu vēlējies, lai par vieniem un tiem pašiem zaudējumiem tiktu maksāta kompensācija trīskāršā apmērā vai arī tiktu noteikta tāda sankcija, kas vairākas reizes pārsniedz atlīdzināmos zaudējumus. Tas nozīmējot, ka arī uz apstrīdētās likuma normas pamata izdoto Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punkts neatbilst Satversmes 64. pantam. Ministru kabinets esot pārkāpis likumdevēja pilnvarojumu arī tādējādi, ka Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā ietvertais regulējums esot pretrunā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu un neiederoties Latvijas tiesību sistēmā. Šīs normas neatbilstot vienam no civiltiesisko attiecību regulējuma pamatprincipiem - ekvivalences nodrošināšanas principam, kas nepieļauj kāda civiltiesisko attiecību dalībnieka pārmērīgu iedzīvošanos uz citu dalībnieku rēķina. Civiltiesiska sankcija 200 procentu apmērā no zaudējumiem, kas tiek aprēķināti pēc paša kreditora, proti, energoapgādes komersanta, apstiprinātas metodikas, esot acīmredzami pārmērīga un neatbilstoša civiltiesiskās atbildības mērķiem un principiem. 5.3. Apstrīdētajā likuma normā un Noteikumu Nr. 1048 56. un 58. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot, no vienas puses, novērst dabasgāzes lietotāja iejaukšanos gāzes patēriņa uzskaitē un, no otras puses, radīt mehānismu, kas nodrošina to, lai energoapgādes komersantam tiktu atlīdzināti zaudējumi par dabasgāzes lietošanu bez atlīdzības. Minētajās normās ietvertā civiltiesiskā sankcija sasniedzot mērķi disciplinēt enerģijas patērētāju un varot atturēt dabasgāzes lietotāju no iejaukšanās dabasgāzes patēriņa uzskaitē, tomēr šo mērķi varot sasniegt arī ar samērīgākiem līdzekļiem. Proti, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija varot attiecībā uz gazificētajiem objektiem noteikt dabasgāzes patēriņa normas, kas izmantojamas par pamatu kompensācijas aprēķināšanai pēc parastā tarifa, bet energoapgādes komersants tāpat kā pārējie komersanti komerctiesiskajā apritē varot vienošanās ceļā noteikt līgumsodu. Iespējamais labums, ko sabiedrība konkrētajā gadījumā gūstot no indivīdu pamattiesību ierobežojuma, esot gāzes tarifu nepaaugstināšana. Dabasgāze esot ierobežots resurss, kura patvaļīgas un bezatlīdzības patērēšanas dēļ varot palielināties cena, kas jāmaksā citiem patērētājiem, tomēr nesamērīgi lielo sankciju dēļ indivīdi varot zaudēt iespēju pilnvērtīgi piedalīties ekonomiskajā apritē. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no energoapgādes komersantam paredzētajām tiesībām uz kompensāciju, neesot lielāks par dabasgāzes lietotāja tiesību ierobežojumu. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertajai sankcijai esot krimināltiesisks raksturs un tādēļ varot rasties pretruna ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu.