7. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 105. pantam un tiesvedība daļā par tās atbilstību Satversmes 64. pantam būtu izbeidzama. Ja valsts noteikusi pienākumu veikt kādu maksājumu vai ierobežojusi tiesības šādu maksājumu saņemt, tad esot ierobežotas personas tiesības uz īpašumu. Apstrīdētā likuma norma, no vienas puses, paredzot enerģijas lietotājam pienākumu veikt noteiktu maksājumu energoapgādes komersantam un, no otras puses, ierobežojot energoapgādes komersanta tiesības par šajā normā minēto pārkāpumu pielīgt lielāka apmēra kompensāciju. No Satversmes izrietošās pilnvarojuma robežas esot plašas, un likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu regulēt arī saturiski ļoti ietilpīgus un nozīmīgus jautājumus. Ar apstrīdēto likuma normu likumdevējs citstarp esot izlēmis par tādu kompensācijas paredzēšanas modeli, kas balstīts uz Ministru kabineta izvērtējumu un nodrošinot efektīvāku, profesionālāku konkrētās jomas specifikai atbilstošu valsts varas īstenošanu un operatīvu energoapgādes darbību, bet nepārprotamu kompensācijas maksāšanas pienākumu noteicis likumā. Apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku - enerģijas lietotāju - tiesību aizsardzība, ierobežojot monopolstāvoklī esoša komersanta tiesības noteikt līgumisko sankciju apmēru, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzība, nodrošinot nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu. Apstrīdētajā likuma normā noteiktais kompensēšanas pienākums un noteikums, ka samērīgu kompensācijas apmēru atbilstoši mainīgajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem nosaka Ministru kabinets, esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šis pienākums nodrošinot gan zaudējumu atlīdzināšanu par faktiski izlietoto dabasgāzi, gan kompensāciju energoapgādes komersantam par līguma vai Ministru kabineta noteikumu pārkāpumu. Sabiedriskie pakalpojumi to nozīmīguma dēļ tiekot īpaši regulēti, un šajā regulējumā varot paredzēt no vispārīgā civiltiesisko attiecību regulējuma atšķirīgus noteikumus. Ne kriminālatbildība, ne administratīvā atbildība, nedz arī Civillikuma regulējuma piemērošana neesot personas tiesības mazāk ierobežojoši alternatīvi līdzekļi. Indivīdam nodarītais kaitējums esot mazāks nekā sabiedrības ieguvums. Esot būtiski noteikt gan pienācīgu kompensāciju, gan saprātīgus tās ierobežojumus. Pretējā gadījumā lietotājam varētu būt izdevīgi ilgstoši "apiet" skaitītāja mērījumus, neatlīdzinot energoapgādes komersantam zaudējumus. Kompensācijas apmēra ierobežojums esot nepieciešams, jo citādi lietotājam būtu grūtāk panākt samērīga kompensācijas apmēra noteikšanu privāttiesiskajā līgumā. Gadījumos, kad pastāv strīds par to, vai persona patiešām izdarījusi apstrīdētajā normā minētos pārkāpumus, tai esot iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā. Kompensēšanas pienākums nevarot tikt noteikts automātiski vai patvaļīgi, bet esot pakļauts tiesas kontrolei. Turklāt liegums ietekmēt skaitītāju esot noteikts ne tikai tādēļ, lai nodrošinātu samaksu par izlietoto dabasgāzi, bet arī tādēļ, ka attiecīgās darbības ir bīstamas. Patvaļīgs pieslēgums dabasgāzes sistēmai un komercuzskaites mēraparāta bojājumi varot novest pie dabasgāzes noplūdes un apdraudēt ne tikai objekta un pašas personas drošību, bet arī citu personu dzīvību un veselību.