9. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam, bet Noteikumu Nr. 1048 87. punkts - arī Satversmes 64. pantam. Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt energoapgādes sistēmu efektīvu un operatīvu darbību un aizsargāt dabasgāzes lietotājus, neļaujot dominējošā stāvoklī esošiem energoapgādes komersantiem piemērot nepamatotus atšķirīgus līgumu nosacījumus dažādiem lietotājiem. Apstrīdētajās normās paredzētais speciālais civiltiesiskās atbildības regulējums esot piemērots šā mērķa sasniegšanai, tomēr šo mērķi varot sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Likumdevējs, ņemot vērā dabasgāzes piegādes jomas specifiku un dabasgāzes īpašības, tās bīstamību, dabasgāzes izlietojuma konstatēšanas iespējamību un citus faktorus, varot paredzēt un noteikt, kā novērtējams pārkāpuma gadījumā nodarītais kaitējums, kā aprēķināmas energoapgādes komersantam radušās izmaksas, kā konstatējams patērētās dabasgāzes daudzums, kā arī esot tiesīgs deleģēt minēto jautājumu noregulēšanu Ministru kabinetam. Lai gan likumdevējam ir rīcības brīvība, precizējot vai reglamentējot zaudējuma apjoma noteikšanas un aprēķināšanas kārtību konkrētā jomā, tomēr šai kārtībai būtu jāatbilst Civillikumā nostiprinātajiem principiem. Tāpat kārtībai būtu ne vien jānodrošina pušu mantiskā ekvivalence, bet arī jānovērš iespēja vienai pusei iedzīvoties uz otras puses rēķina. Nedz Enerģētikas likums, nedz Noteikumi Nr. 1048 neparedzot to, kā tiek noteiktas diferencētās patēriņa normas, kas ir būtiska samaksas par faktiski patērēto dabasgāzi un kompensācijas aprēķina komponente. No minētajiem aktiem neesot gūstama skaidrība par to, vai, nosakot diferencētās patēriņa normas, tiek izmantoti kādi objektīvi, mūsdienām un dabasgāzes nozarē vispārzināmiem aspektiem atbilstoši kritēriji, vai un cik lielā mērā šīs diferencētās patēriņa normas ir saistītas ar konkrētā lietotāja apstākļiem.