11. Article

Apstrīdētās normas ir vērtējamas kasācijas instances tiesas regulējuma kopējā sistēmā kriminālprocesā. Kriminālprocesa likumā ir noteikta kārtība, kādā tiek izskatītas krimināllietas. Likums pieļauj krimināllietas izskatīšanu trijās tiesu instancēs, ieskaitot kasācijas instanci. Pirmajā instancē tiek vērtēti visi lietas apstākļi, pārbaudīti un analizēti pierādījumi un lieta tiek izspriesta pēc būtības. Apelācijas instances tiesa pārbauda pirmās instances tiesas nolēmuma pamatotību un tiesiskumu. Šī pārbaude ietver lietas izspriešanu pēc būtības un var noslēgties ar to, ka apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas nolēmuma pamatojumam vai arī taisa jaunu nolēmumu. Tātad līdz brīdim, kad persona kļūst tiesīga iesniegt kasācijas sūdzību, lieta ir izskatīta jau divās tiesu instancēs (izņemot lietas, kurās pirmās instances tiesa apstiprinājusi vienošanos). Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 442. panta trešo daļu tiesvedība kasācijas instances tiesā - Augstākajā tiesā - noslēdz tiesvedību lietā. 11.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka kasācijas instances tiesai ir īpašs raksturs un tas nosaka attiecīgā tiesas procesa īpatnības. Latvijā tiesvedības mērķis kasācijas instancē ir gan tiesību vienotības, gan arī personas tiesību aizsardzības nodrošināšana. Visupirms kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu vienveidīgā interpretēšanā un piemērošanā Satversmei atbilstošā veidā, un tās sniegtā problēmjautājumu analīze un interpretācija ir nozīmīgs instruments tiesību attīstības nodrošināšanai. Vienlaikus kasācijas instances tiesa veic arī personai, kurai konkrētajā kriminālprocesā ir tiesības uz aizstāvību, piemērojamā pamattiesību ierobežojuma pamatotības galīgo pārbaudi, un tās spriedums rada nozīmīgas tiesiski sociālas sekas (sal. sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007‑22‑01 18.2. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑23‑01 12.2. un 12.3. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas 6. pants kasācijas instancē var netikt piemērots tieši tādā pašā veidā un apmērā kā tiesvedībā pirmās instances tiesā. Konvencijas 6. panta piemērošana apelācijas vai kasācijas instances tiesā ir atkarīga no attiecīgās tiesvedības procesuālās norises regulējuma nacionālajā tiesiskajā iekārtā un kasācijas instances tiesas lomas tajā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2002. gada 26. jūlija sprieduma lietā "Meftah and Others v. France", pieteikumi Nr. 32911/96, Nr. 35237/97 un Nr. 34595/97, 41. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 28. marta sprieduma lietā "Melnyk v. Ukraine", pieteikums Nr. 23436/03, 24. punktu). Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 573. panta pirmo daļu kasācijas instances tiesa pārbauda vienīgi to, vai nolēmuma taisīšanā ir pareizi piemērotas materiālo tiesību normas un nav būtiski pārkāptas kriminālprocesuālās tiesību normas. Kriminālprocesa likuma 574. un 575. pants noteic to, kas saprotams ar konkrētajiem likuma pārkāpumiem. Kriminālprocesa likuma 569. panta trešā daļa noteic, ka kasācijas instances tiesa pierādījumus lietā no jauna neizvērtē. Augstākā tiesa ir secinājusi, ka lietā esošo pierādījumu novērtēšana piekrīt tiesai, kas izspriež lietu pēc būtības. Arī jautājums par to, vai lietā esošie pierādījumi ir vai nav pietiekami apsūdzētā vainas konstatēšanai, ir būtības jautājums, kas kasācijas kārtībā nav pārbaudāms. Tāpat kasācijas kārtībā nav pārbaudāmi kasācijas protesta un sūdzību iesniedzēju apsvērumi par citādu lietas apstākļu novērtējumu, nekā to ir izdarījusi apelācijas instances tiesa (sal. sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2006. gada 17. janvāra lēmumu lietā Nr. SKK-0008/06). Lai sastādītu kasācijas sūdzību, tās iesniedzējam nav nepieciešams atkārtoti analizēt visus lietas materiālus, bet gan tikai to, vai tiesas spriedumā ir saskatāmi Krimināllikuma un būtiski Kriminālprocesa likuma pārkāpumi. Tādējādi, vērtējot, vai aizstāvības sagatavošanai, sastādot kasācijas sūdzību, bijis pietiekams laiks, citastarp jāņem vērā kasācijas instances tiesas īpašā loma un vieta tiesvedībā krimināllietā kopumā. 11.2. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 70.-72. pantu apsūdzētajam ir tiesības ne tikai iepazīties ar lietas materiāliem, bet arī pašam piedalīties krimināllietas iztiesāšanā pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā. Apsūdzētā dalība tiesvedības procesā pirmās instances tiesā un apelācijas instances tiesā nodrošina to, ka viņš var sekot līdzi tiesvedības gaitai, un ļauj viņam laikus sagatavoties savu tiesību uz aizstāvību izmantošanai kasācijas instancē. Dalība tiesvedībā ļauj apsūdzētajam norādīt tiesai uz būtiskiem lietas iztiesāšanā pieļautiem Kriminālprocesa likuma pārkāpumiem, bet, ja viņa argumenti netiek ievēroti un pārkāpumi netiek novērsti, atzīmēt tos, lai vēlāk varētu iekļaut kasācijas sūdzības argumentos. Kā norādījusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, personai, kas ir sekojusi līdzi savam tiesas procesam, būtu jāpārzina visi lietā būtiskie apstākļi un lietas materiāli (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 27. septembra lēmuma lietā "Mintken and Aydin v. Germany", pieteikumi Nr. 37963/15 un Nr. 40208/15, 31. punktu un 2017. gada 21. novembra sprieduma lietā "Lambin v. Russia", pieteikums Nr. 12668/08, 43.-46. punktu). Personas dalība apelācijas instances tiesas procesā tai dod iespēju jau laikus saprast, vai un par kādiem būtiskiem procesuāliem pārkāpumiem būtu iesniedzama kasācijas sūdzība. Tādējādi apsūdzētā dalība lietas izskatīšanā ļauj viņam atklāt būtiskus Kriminālprocesa likuma pārkāpumus un sagatavoties kasācijas sūdzības sastādīšanai. 11.3. Kriminālprocesa likuma 564. panta pirmā daļa noteic, ka apelācijas instances tiesas nolēmums sastāv no ievaddaļas, aprakstošās daļas, motīvu daļas un rezolutīvās daļas. Šā panta ceturtā daļa paredz, ka nolēmuma motīvu daļā norādāms apelācijas instances tiesas atzinums par apelācijas sūdzības vai protesta pamatotību, apstākļi, ko noskaidrojusi apelācijas instances tiesa, pierādījumi, kas apstiprina apelācijas instances tiesas atzinumu, motīvi, kāpēc apelācijas instances tiesa noraida kādus pierādījumus, un likumi, pēc kuriem tā vadās. Kriminālprocesa likuma 523. panta 1.1 daļa paredz, ka tiesa var rakstīt saīsinātu spriedumu, tajā neietverot motīvu daļu. Apsūdzētajam, lai viņš varētu efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību, ir būtiski iepazīties ar pārsūdzamā tiesas sprieduma motīvu daļu. Tādēļ pilna tiesas sprieduma pieejamība ir būtiska kasācijas sūdzības sastādīšanai, un kasācijas sūdzības iesniegšanai noteiktā termiņa skaitījums sākas tikai no pilna tiesas sprieduma pieejamības brīža. Tomēr, kā norādījusi arī pieaicinātā persona Mg. iur. Gunārs Kūtris, jau saīsinātais tiesas spriedums dod personai pamatu gatavoties kasācijas sūdzības iesniegšanai. No saīsinātā tiesas sprieduma rezolutīvās daļas un aprakstošās daļas var saprast, vai tiesa ir ievērojusi apsūdzētā apelācijas sūdzībā un tiesvedības laikā apelācijas instances tiesā izteiktos argumentus, piemēram, par noziedzīgā nodarījuma sastāva trūkumu, citādu inkriminētā nodarījuma kvalifikāciju u. tml. Tādējādi laikā no saīsinātā tiesas sprieduma saņemšanas dienas līdz pilna tiesas sprieduma pieejamības dienai ir iespējams sagatavoties tam, lai efektīvi izmantotu personas tiesības uz aizstāvību. Turklāt pat tad, ja vēlāk apelācijas instances tiesas pieņemtais pilnais spriedums ir apjomīgs, ne visi tajā apskatītie argumenti var būt attiecināmi uz konkrēto kasācijas sūdzības iesniedzēju vai norādīt uz Krimināllikuma pārkāpumu vai būtisku Kriminālprocesa likuma pārkāpumu. Līdz ar to apsūdzētā dalība lietas izskatīšanā ļauj viņam atklāt arī Krimināllikuma pārkāpumus un sagatavoties kasācijas sūdzības sastādīšanai. 11.4. Persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, var sastādīt kasācijas sūdzību pati un var tās sastādīšanu uzticēt aizstāvim - advokātam, kuram Kriminālprocesa likuma 79. panta pirmā daļa kopsakarā ar Latvijas Republikas Advokatūras likuma 3. pantu izvirza prasību pēc atbilstošām juridiskajām zināšanām un prasmēm. Aizstāvja pieaicināšana ir obligāta tikai atsevišķos gadījumos, bet vairumā gadījumu nav obligāta. Tomēr kasācijas sūdzības sastādīšanai ir objektīvi nepieciešamas noteiktas juridiskas zināšanas, lai tās saturs atbilstu kasācijas sūdzības pieļaujamības kritērijiem, kā arī kasācijas instances tiesas lomai tiesību vienotības nodrošināšanā tiesību sistēmā un likuma pārkāpumu novēršanā konkrētajā lietā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka, izvērtējot personai sūdzības sastādīšanai piešķirto termiņu pietiekamību, nozīme ir arī tam, vai sūdzības sastādīšanā un tiesas procesā ir iesaistīts advokāts (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 28. jūnija sprieduma lietā "Miminoshvili v. Russia", pieteikums Nr. 20197/03, 142. punktu un 2016. gada 27. septembra lēmuma lietā "Mintken and Aydin v. Germany", pieteikumi Nr. 37963/15 un Nr. 40208/15, 31. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka aizstāvis, pateicoties savām profesionālajām zināšanām, var ātrāk izvērtēt tiesas nolēmumu, saprast, vai tajā ir saskatāms pamats kasācijas sūdzības iesniegšanai, un juridiski argumentēti pamatot likuma pārkāpumus. Aizstāvja profesionālās iemaņas un pieredze ir pamats pieņēmumam, ka viņš savu darbu tiesvedības laikā organizēs tā, lai jau laikus varētu sagatavoties kasācijas sūdzības iesniegšanai, ja tas būtu nepieciešams. Līdz ar to personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, aizstāvja dalība krimināllietas iztiesāšanā sekmē aizstāvības tiesību izmantošanu, sastādot kasācijas sūdzību. 11.5. Kriminālprocesa likuma 579. pants noteic, ka kasācijas sūdzības iesniedzējs 10 dienu laikā pēc nolēmuma pārsūdzības termiņa beigām vēl var iesniegt arī kasācijas sūdzības papildinājumus un grozījumus. Grozīt un papildināt iespējams tikai jau iesniegtu kasācijas sūdzību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tiesības iesniegt kasācijas sūdzības papildinājumus un grozījumus neesot uzskatāmas par kasācijas sūdzības sastādīšanas termiņa pagarinājumu. Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Baumanis un Mg. iur. Gunārs Kūtris norāda, ka atbilstoši Kriminālprocesa likuma 579. panta otrajai daļai personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kasācijas sūdzības grozījumi un papildinājumi nav ierobežoti ne pēc satura, ne pēc formas vai apjoma. Satversmes tiesa secina: lai arī kasācijas sūdzības grozīšanai un papildināšanai atvēlētais laiks formāli nav uzskatāms par kasācijas sūdzības sastādīšanas un iesniegšanas termiņa pagarinājumu, tomēr faktiski tas ir lietderīgs aizstāvības tiesību izmantošanai, sastādot kasācijas sūdzību. Kasācijas sūdzības grozījumi un papildinājumi var būtiski uzlabot sākotnēji iesniegtās kasācijas sūdzības juridisko pamatojumu, to izvēršot, grozot un precizējot. Tādēļ kasācijas sūdzības grozīšanai un papildināšanai atvēlētais laiks ir vērā ņemams, novērtējot aizstāvības sagatavošanai kopumā atvēlēto termiņu, un kasācijas sūdzības iesniedzējam īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā kopumā faktiski ir pieejamas 30 dienas kasācijas sūdzības pamatojuma galīgam izklāstam. Līdz ar to aizstāvības sagatavošanu sekmē arī Kriminālprocesa likuma 579. pantā noteiktais kasācijas sūdzības grozījumu un papildinājumu iesniegšanas termiņš. 11.6. Papildus tam Kriminālprocesa likuma 570. panta otrās daļas pirmais teikums kopsakarā ar 317. pantu noteic, ka kasācijas sūdzību iespējams iesniegt pēc termiņa, lūdzot tā atjaunošanu. Kriminālprocesa likuma 317. panta pirmā daļa noteic, ka ieinteresētajai personai, kura attaisnojoša iemesla dēļ nokavējusi tiesību realizācijai noteikto termiņu, ir tiesības iesniegt iesniegumu par šā termiņa atjaunošanu. Iesniegumā norādāmi iemesli, kāpēc termiņš nokavēts, un tam pievienojami dokumenti, kas apliecina termiņa nokavējuma attaisnojumu. Tātad tiesības uz termiņa atjaunošanu ir personai, kura tiesību izmantošanai paredzēto termiņu nokavējusi attaisnojoša iemesla dēļ; iesniegumā par termiņa atjaunošanu jānorāda iemesli, kāpēc termiņš nokavēts, un tam jāpievieno pierādījumi, kas to apliecina. Kriminālprocesa likumā nav norādīti iemesli, kas būtu atzīstami par termiņa nokavējumu attaisnojošiem, tātad to vērtēšana nodota termiņa atjaunošanas iesniegumu saņēmušās tiesas kompetencē. Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Baumanis un Mg. iur. Māris Leja uzskata, ka apjomīgs tiesas nolēmums īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā varētu būt objektīvs un no personas gribas neatkarīgs apstāklis, kas kasācijas sūdzības iesniegšanu apstrīdētajās normās noteiktajā termiņā padara neiespējamu, tomēr pierādījumi tam, ka sūdzību patiešām nebija iespējams iesniegt noteiktajā termiņā, ir jānodrošina pašam sūdzības iesniedzējam. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi nokavētā procesuālā termiņa atjaunošanas institūtu par būtisku personas tiesību aizsardzības līdzekli gadījumā, kad kasācijas sūdzību objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams iesniegt noteiktajā termiņā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 27. septembra lēmuma lietā "Mintken and Aydin v. Germany", pieteikumi Nr. 37963/15 un Nr. 40208/15, 30. punktu). Augstākās tiesas judikatūrā norādīts, ka nokavētā procesuālā termiņa atjaunošana ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā, kad pastāv vērā ņemami īpaši apstākļi, kas procesā iesaistītajām personām lieguši izmantot tiesības veikt procesuālās darbības likumā noteiktajos termiņos. Iemeslam, kas attaisno nokavējumu, ir jābūt tādam, kas objektīvi ir liedzis personai jebkuru iespēju izpildīt attiecīgo procesuālo darbību, un tādam, kas nav bijis atkarīgs no šīs personas gribas (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta senatora 2013. gada 21. maija lēmumu lietā Nr. SKK-344/2013). Satversmes tiesa atzīst, ka nokavētā kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņa atjaunošana nodrošina papildu iespēju iesniegt kasācijas sūdzību pēc šo tiesību izmantošanai noteiktā termiņa beigām gadījumā, kad termiņš ir nokavēts no personas gribas neatkarīgu objektīvu apstākļu dēļ. Tādējādi izņēmuma gadījumos, kad personai objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams kasācijas sūdzību iesniegt apstrīdētajās normās noteiktajā termiņā, tās iesniegšanas termiņa atjaunošana ir papildu iespēja izmantot tiesības uz aizstāvību.